Kā pašnāvība ietekmē Garu, Dvēseli un Ķermeni? 05.04.2016
Raita jautā: Paldies Jums par izzinošajiem rakstiem. Šobrīd esmu dziļā depresijā. Ļoti daudz redzu pagātnes kļūdas, kuras novedušas no mana
Dvēseles ceļa, nonākot sliktu cilvēku ietekmē, kuri pat apdraud manu dzīvību, liekot man dzīvot nemitīgās, milzīgās bailēs. Mazliet esmu par depresiju palasījusi, bet gribētu palasīt Jūsu viedokli par smagāko punktu depresijā – par pašnāvību. Zinu, ka tā nav izeja, bet, lūdzu, uzrakstiet par to no vairākiem skatu punktiem. Arī to, kā tā ietekmē Garu, Dvēseli un Ķermeni.
Elvita Rudzāte atbild: Dievs visiem ir devis brīvu gribu un saprātu. Pašnāvību cilvēks veic, jo neredz jēgu dzīvot vai dzīve viņam ir kļuvusi par smagu. Tā ir bēgšana no problēmām, tikai cilvēks nezina, ka viņš nevar aizbēgt no problēmām, tāpēc šāda rīcība tiek uzskatīta par nesaprātīgu. Kad cilvēks veic pašnāvību, tā ir viņa brīva griba, viņš domā, ka dzīvē pēc pašnāvības beigsies uz visiem laikiem, bet viņš maldās – dzīve turpinās tikai pēc šādas kļūdas pieļaušanas tā ir ļoti grūta, vēl grūtāka nekā pirms pašnāvības.
Atgādināšu, kas notiek pirms cilvēks nāk iemiesojumā un kas notiek pēc nāves. Cilvēks ir svētā trīsvienība – Gars, Dvēsele un Ķermenis. Smalkajā plānā uzturas Gars, tāpēc to sauc par Garu pasauli. Rodas jautājums, bet kur tad ir Dvēsele? Dvēsele ir Garā. Lai vieglāk būtu to izprast, iztēlojieties, ka Gars ieelpo gaisu un izelpo gaisu. Brīdī, kad cilvēks piedzimst fiziskajā plānā, Gars izelpo Dvēseli, veidojot ap cilvēku auru, kas ir cilvēka Dvēsele. Brīdī, kad cilvēks mirst, Gars ieelpo Dvēseli (saplūst ar to kopā) un dodas uz Smalko plānu. Gara un Dvēseles saplūšanas process ir sarežģītāks un mūsu prātam vēl grūti izprotams, bet pietiek ar to, ka mēs saprotam, ka notiek Gara un Dvēseles saplūšana. Savukārt fiziskais ķermenis tiek apglabāts Zemes klēpī, kur viņš lēnām satrūd un saplūst ar Zemi, kas ir Dievs.
Pašnāvības gadījumā arī cilvēka Gars saplūst kopā ar Dvēseli un atstāj fizisko ķermeni, kurš tiek apglabāts Zemes klēpī. Atšķirība ir tikai tā, ka Gars dodoties uz Smalko plānu, apstājas pirmā Smalkā plāna līmenī – Astrālā plānā, jo tālāk šo Garu Augstākie spēki nelaiž, jo cilvēks ir pieļāvis smagu kļūdu (atņēmis pats sev dzīvību), kuru pienācis laiks viņam izprast. Astrālajā plānā viņš redz visu savu iepriekšējo dzīvi, visas savas kļūdas, redz kā tās ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Visu to redzot, Garā esošā Dvēsele to visu ļoti pārdzīvo. Gars saprot, ka viņš veica pašnāvību, lai aizbēgtu no problēmām, bet patiesībā viņš tagad ir spiests visu laiku uz tām skatīties un ciest. Kristietībā to sauc par atrašanos ellē. Savā būtībā ciešanas, kuras izcieš Dvēsele pēc pašnāvības ir elle. Tieši tāpēc kristietībā pašnāvība tiek uzskatīta par lielu grēku. Es to saucu par lielu kļūdu, jo par lielu grēku uzskatu tikai nepiedošanu, bet tas ir cits stāsts.
Pašnāvnieka Gars Astrālajā plānā uzturas 1-3 gadus, kas ir ciešanu pilni, un atkal nāk iemiesojumā, izvēloties citu fizisko ķermeni un piedzimšanas brīdī, izpūšot no sevis Dvēseli. Tikai nākamajā dzīvē cilvēkam ir jāsastopas ar vēl grūtākiem dzīves apstākļiem nekā iepriekšējā dzīvē, jo neapgūtās mācības no iepriekšējās dzīves ir jāapgūst jaunos, vēl grūtākos apstākļos. Tas ir līdzīgi kā dzīvē, kad sieviete šķir laulību ar vīru, jo tas brīvdienās dzer aliņus, kas viņai nav pieņemami, un kā nākamo vīrieti izvēlas vīrieti, kas pēc laulībām sāk katru dienu lietot alkoholu. Sieviete atkal šķir attiecības un par nākamo vīru izvēlas vīrieti, kurš slepus lieto narkotikas. Sieviete atkal šķir attiecības, un par nākamo vīrieti izvēlas vīrieti, kas lieto alkoholu, narkotikas un pārliecina sievieti arī pašai sākt lietot narkotikas, iestāstot par to nekaitīgumu. Aprakstītajā piemērā ir redzams kas notiek ar cilvēka dzīvi, ja viņš neapgūst mācības. Ja sieviete būtu sapratusi savas mācības ar pirmo vīru, kurš brīvdienās dzēra aliņus, tad viņai nebūtu jānonāk pašai līdz dziļai atkarībai. Tieši tāpat ir pašnāvniekiem, ja viņi būtu izpratuši savas kļūdas un neapgūtās mācības iemiesojuma laikā, tad pašnāvība nebūtu jāveic un nebūtu jāpārdzimst vēl smagākos apstākļos.
Raita minēja, ka viņas depresijas cēlonis ir bailes, kas saistītas ar ļauniem cilvēkiem, kuru ietekmē viņa ir nonākusi. Iesaku Raitai atgriezties pie Dieva, no sirds nožēlojot savas kļūdas un sākot jaunu dzīvi, kalpojot Dievam jeb darot labus darbus. Dievs piedod visas kļūdas tiem, kuri tās nožēlo un gatavi dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem. Brīdī, kad cilvēks paļaujas uz Dieva gribu, nebaidoties pat no nāves, Dievs un Viņa Sargeņģeļi to sargā. Bez Dieva atļaujas neviens nevienam nevar neko sliktu nodarīt. Ja tomēr notiek kas slikts, tad tam ir saņemta Dieva atļauja, dodot cilvēkam iespēju izpirkt savus karmiskos parādus.
Cilvēki, kuri iebiedē citus cilvēkus, paši ir baiļu pārņemti un piedzīvo tādas šausmas uz Zemes vēl iemiesojumā esot par kurām grūti pat iedomāties. Tāda ir viņu izvēle (brīvā griba), bet arī viņiem Dievs ir gatavs piedot, ja tikai viņi nožēlos savas kļūdas un sāks dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem. Bet kā jau teicu, no šiem cilvēkiem nevajag baidīties. Ja viņi draud, tad par to ir jāziņo policijai un nevajag domāt, ka policijā neviens nepalīdzēs. Visu policistu darba procesu vada Dievs, bet Viņš raugās kas notiek cilvēka sirdī, vai viņš ir vai nav nožēlojis savas kļūdas un gatavs sākt jaunu dzīvi.
Raita jautā kā pašnāvība ietekmē Garu, Dvēseli un Ķermeni? Ja cilvēks veic pašnāvību, tad cilvēka Garam tiek atņemta iespēja turpināt apgūt praktiskās mācības. Dzīvē tas būtu līdzīgi, ka cilvēks ir izmācījies par ārstu (dzīves gudrību teorija tiek apgūta Smalkajā plānā pie augstāk attīstītiem gariem), viņš tiek nosūtīts praksē uz slimnīcu (iemiesojas fiziskajā ķermenī), viņš sāk strādāt, viņam prakse sagādā grūtības (pārdzīvo Dvēsele) un viņš aizbēg no prakses vietas tā arī nekļūstot par ārstu ( neceļ savu Apziņas līmeni). Skolotājs viņu bēgšanas brīdī noķer aiz rokas, sarāj (ciešanas Astrālajā plānā) un liek atgriezties slimnīcā (gars nāk atkal iemiesojumā), tikai tagad viņš sūta uz slimnīcu, kur cilvēkiem tiek veiktas smagas operācijas ļoti necilvēcīgos apstākļos.
Ja cilvēks veic pašnāvību, viņa Dvēsele ļoti daudz cieš, gan atrodoties Astrālajā plānā, gan atrodoties fiziskajā plānā. Tie ir gadījumi, kad sakām, kāpēc bērniņam nav tā paveicies ar vecākiem, kāpēc viņam tā jācieš vecāku vai sabiedrības dēļ? Savukārt ķermenis pašnāvības brīdī jūtas kā jauna, darboties spējīga manta, kas priekšlaicīgi izmesta mēslainē. Ķermenis ir cilvēka labākais un uzticamākais draugs. Nogalinot ķermeni ir jāsaprot, ka tiek nogalināts vienīgais īstais, patiesais un uzticamais draugs, kas bija gatavs kalpot tik ilgi, līdz Dievs sauks Garu pie Sevis.