Vienaldzības mācība 18.02.2025

Vērojot to, kas notiek pasaulē, brīžiem rodas jautājums, kāpēc ir tik daudz negatīvā visapkārt? Kāpēc tik daudz vienaldzības uz visu to kas notiek? Kā mums uz to reaģēt? Vai paslēpšanās laukos, klusumā pie dabas ir risinājums?

Dzīvās Ētikas Mācībā par vienaldzību ir teikts: “Visnāvējošākā būs mirusi vienaldzība. Patiesi, dažreiz drīzāk var attaisnot niknu noliedzēju, nekā nejūtīgu vienaldzību.

Mēs dažkārt pasmaidām noliedzējam, jo katrā noliedzējā ir daļa apliecinājuma, bet vienaldzības ledus ziedus nedod. Lūk, kāpēc izcelti karstie un aukstie, bet noraidīti remdenie. Neviens noliedzējs nepiekritīs, ka viņš palīdz tam, ko viņš noliedz. Kā pastāstīt viņam, ka viņš ir uguns pilns un ka viņa aukstums var pārveidoties par lielu karstumu. Parasti noliegšana mainās ar apstiprinājumiem, – tā mēdz būt ar esības jautājumiem.”

Arī es līdz 2000. gadam biju noliedzēju vidū, turklāt spēcīgu noliedzēju vidū. Es neticēju Dievam, Smalkā plāna esamībai, nevarēju saprast kā valsts atļauj mācītājiem sludināt par Dievu, kurš neeksistē. Bet tagad viss ir pilnīgi otrādi, mana ticība Dievam ir tik spēcīga, mani vairs neviens nevar pārliecināt, ka Mācībā rakstītais ir muļķības. Es nekad nebiju iedomājusies, ka Mācības ienaidnieki ir nevis tie, kas to noliedz, bet gan vienaldzīgie.

Tagad es saprotu, ka katrā dedzīgā noliedzējā ir uguns, kas vienā mirklī var sāk dot labumu, ja tikai noliedzējs gūst pierādījumus, ka viņš savos dedzīgajos uzskatos ir kļūdījies. Vienaldzīgajā šādas uguns nav. Viņš ir remdens un viņu nekas neinteresē, viņam ir pilnīgi vienalga vai Dievs eksistē vai neeksistē, vai Mācības sniegtā informācija ir patiesa vai nepatiesa.

Kāpēc vienaldzība ir bīstamāka par noliegšanu? Tāpēc, ka vienaldzīgais savā attīstībā ir apstājies. Noliedzējs domā un cīnoties ar pretestību var nonākt pie patiesības. Ja es agrāk satraucos par noliedzējiem, tad tagad es saprotu, ka tie patiesībā ir savējie, tikai laiks nepieciešams, lai arī viņi saprastu to, ko pašlaik nesaprot un nepieņem.

Portālā Domātājs.lv diezgan bieži tiek uzdoti jautājumi, kas savā būtībā noliedz Dievu un Mācībā doto informāciju. Es priecājos, ka cilvēki šādus jautājumus uzdod, jo tas ir daudz labāk nekā viņi būtu vienaldzīgi. Dažkārt mani izbrīna, ka viņi vispār lasa portālu Domātājs.lv, bet acīm redzot tā uguns, kas ir viņos, liek viņiem uzzināt vairāk.

Dzīvās Ētikas Mācībā par vienaldzīgo (remdeno) kaitīgumu ir teikts: “Nelaime tā, ka šo remdeno ļoti daudz. Kā kosmisko gružu radītāji viņi ar savu bezveida būtību traucē evolūciju. No Smalkās Pasaules mācības viņi paņem līdzi gaužām maz. Mēs nevaram viņiem palīdzēt, jo trūkst ugunīgo izstarojumu, kuri būtu kā vads iedarbībai. Cik daudz labu bultu notrulinājas pret amorfajām zvīņām! Drīzāk var izšķilt dzirksti no noliedzēja, nekā pārsist Vienaldzības bruņas. Uguns var iekļūt tur, kur noris cīņa.”

Kāpēc rodas vienaldzīgie, kā attīstās vienaldzība? Tas ir egoisms, kas attīsta vienaldzību. Tā ir patība, kas attīsta vienaldzību –  mani interesē tikai tas, kas notiek ar mani, mani neinteresē citu problēmas, jo es tās nevaru ietekmēt. Redziet cik inteliģenti esam atraduši attaisnojumu vienaldzībai. Patiešām Mācībā māca nepārdzīvot to, ko mēs nespējam ietekmēt, bet tas nenozīmē, ka mums ir jākļūst vienaldzīgiem un nekas nav jādara, lai situāciju vērstu uz labo pusi.

Lielie Skolotāji māca: “Ja kāds apgalvo, ka viņš kādā lietā nav ne par, ne pret, tad uzskatiet, ka viņš ir pret. Starp šādiem balsīgajiem ir daudz vairāk pretinieku, nekā starp kliedzējiem. Cilvēki cer noslēpt savu pretnostāju zem liekulības maskas. Tāpēc ir sevišķi vērtīgi, ja cilvēkam piemīt drosme pasacīt savas domas. Bet lai pareizi novērtētu, tad vajag apzināties Brālību, kā Pasaules sviru. Nevajag atzīt tikai savu personību vien, jo vientulības nav, un tas, kas nošķiras, nokļūst zemākajos slāņos un kaitē sev.”

Vienaldzība ir bīstama pašam cilvēkam tieši tāpēc, ka viņš atsakās apgūt dzīves piedāvātās mācības. Tas nozīmē, ka viņš neaug garā jeb viņa apziņas līmenis nepaplašinās. Lielie Skolotāji saka, ka vienaldzīgo ir ļoti daudz, un ka patiesībā pasaulē problēmas pastāv tieši tāpēc, ka ir tik daudz vienaldzīgo, nevis tāpēc, ka ir tik daudz noliedzēju, jo noliedzējos ir uguns, no kuras var iekurt ugunskuru, kas dos siltumu.

Katrā no mums ir daļa vienaldzības, kas signalizē, ka katrā no mums ir daļa egoisma. Nav tik vienkārši no tā atbrīvoties, bet tas ir jādara. Pavērojiet sevi ikdienā kā uztverat pasaulē notiekošo. Ja pamanāt vienaldzību, tad ziniet, ka pienācis laiks no tās tikt vaļā, jo citādi jūs nemanīsiet, ka jūsu liesmiņa lēnām apdziest, kā lēnām pārvēršaties par remdeno, kas piesārņo Kosmosu. Kosmoss veic dabīgu attīrīšanos, tikai tiem, kas to piegružo, nākas piedzīvot lielas ciešanas. Tu nevari izbēgt no evolūcijas, jo tas ir Kosmosa likums jeb Dievišķais likums. Tu ar savu vienaldzību vari tikai atlikt evolūciju uz vēlāku laiku, bet tas var būt ļoti sāpīgi.

Es internetā redzēju videomateriālu, kur zinātnieki atzīst, ka Indijā daudzus tūkstošus gadus atpakaļ ir bijusi augsta attīstība cilvēku dzīves līmenī, kura zinātniekiem nezināmu iemeslu dēļ tikusi atmesta attīstībā atpakaļ par 1000 gadiem. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka intelektuālā attīstība nogremdēja garīgo attīstību, tāpēc, ka egoisms ņēma virsroku. Šāda bīstamība pastāv arī mūsdienās, jo intelekts ir ņēmis virsroku pār garīgumu. Esmu dzirdējusi, ka ir “skolotāji”, kas sludina, ka egoisms ir ļoti laba lieta, ka tas labi attīsta cilvēku. Katram Dievs dod iespēju izvēlēties, turpināt attīstīt intelektu aizmirstot par garīgumu, un piedzīvojot ciešanas, vai līdzsvarot intelektu ar garīgumu, piedzīvojot daudz interesantu dzīves brīžu.

Vienaldzības mācība: “Pasaule, kuru uzskati par netaisnīgu, patiesībā ir ļoti taisnīga. Katrs saņem tieši to, ko ir pelnījis – gan labo, gan slikto. Atver savu sirdi mīlestībai, jo tikai tā tu atjaunosi savu iekšējo uguni, kas palīdzēs tev pārvarēt dzīves grūtības un ieraudzīt grūtībās arvien jaunas dzīves gudrības un dzīves skaistumu. Ja nespēj atvērt sirdi mīlestībai, tad padomā, kas to ir nocietinājis, un sāc izprast savas neapgūtās mācības. Sāc ar piedošanu pāridarītājiem un pateicību Dievam par visu, ko Viņš tev ir devis, jo patiesībā Viņš tev ir devis ļoti daudz, tikai tu to neproti novērtēt. Piedošana un Pateicība atvērs tev durvis uz Mīlestību. Mīlestība atdzīvinās tavu nodzisušo iekšējo uguni, kas savukārt atjaunos tevī dzīves prieku un tu no dzīvā miroņa pārvērtīsies par dzīvu cilvēku.”

Autore: Elvita Rudzāte