Aija jautā: Paldies, ka norādījāt, ka mana neapgūtā mācību stunda ir materiālisma mācība. Es tam pilnīgi piekrītu, bet nezinu ko iesākt, lai
dzīvē kaut kas mainītos. Manas dzimtas mājā remonts nav bijis 40 gadus, kūts pussabrukusi, malkas šķūnis jau sagāzies. Kad es šito rakstu man asaras birst, bet es nezinu kā, lai šo situāciju mainu. Vēl gribu pateikt, ka pie manas nolaistās mājas ir ļoti skaistas puķu dobes, ko es esmu iekopusi. Man ir viena dobe ko stādu un kopju Dievam par godu. Garām gājējiem vienmēr apbrīno manas dobes, man vēl ir arī puķu dobes, kas veltītas eņģeļiem.
Elvita Rudzāte atbild: Visas materiālās lietas ir laicīga un pārejoša parādība. Viss pieder Dievam. Visu materiālo mums dod Dievs, kaut arī mēs domājam, ka paši to ar savu darbu esam nopelnījuši. Mēs nekad nezinām, kad Dievs mums kaut ko atņems, jo tādā veidā Viņš pārbauda mūsu attieksmi pret materiālām lietām, cik mēs esam pieķērušies materiāliem labumiem. Piemēram, Aija nespēj uzturēt dzimtas mājas, jo pietrūkst naudas. Varbūt ir pienācis laiks padomāt par šī īpašuma pārdošanu cilvēkiem, kuriem ir pietiekami finanšu resursi, lai atjaunotu ēkas utt. Ja Aija uzskata, ka dzimtas īpašums pieder viņas dzimtai, tad viņa smagi maldās. Dievs tikai kādu laiku atļāva rūpēties par šo īpašumu, bet pašlaik varbūt ir pienācis laiks no tā šķirties. Ja Dievs gribēs, lai Aija turpina saimniekot dzimtas īpašumā, tad Viņš dos iespēju Aijai nopelnīt.
Tagad pasaulē ir izveidojusies tāda situācija, ka bez ticības būs ļoti grūti pārvarēt visus pārbaudījumus ar kuriem nāksies saskarties. Pasaulē notiks milzīgas pārmaiņas, un tas viss notiks tikai tāpēc, ka cilvēki ir pārāk attālinājušies no Dieva un pārāk iemīlējuši ilūziju, kurā dzīvo. Laiks sākt atpakaļceļu pie Dieva, bet to darīs tie, kas būs savā apziņas līmenī sapratuši, kas ir Dievs, kas ir Smalkais plāns, kādi ir Dievišķie likumi un kā tie darbojas laicīgajā dzīvē un ir gatavi dzīvot saskaņā ar cilvēciskajām vērtībām un Dievišķajiem likumiem. Pārējie cīnīsies par materiālo vērtību saglabāšanu, daži pat atteiksies no savas sirdsapziņas un pieļaus smagas kļūdas. Tāda ir dzīve, mums katram Dievs ir devis brīvo gribu un saprātu. Dievs tikai no malas noskatās kā mēs izmantojam savu brīvo gribu. Viņš mums neko neaizliedz, Viņš tikai noskatās.
Pareiza attieksme pret materiālām lietām ir tāda, ka cilvēks izjūt pateicību par visu to, ko Dievs viņam ir devis un neuzskata to par savu īpašumu. Viņš priecājas, ka ir paēdis, apģērbies, ir jumts virs galvas un, ka var strādāt darbu, kas ir viņam un Dievam tīkams. Viņš neizvirza prasības un nenosaka nosacījumus, bet tikai dod, izjūtot prieku par to, ka viņš var dot. Viņš negaida novērtējumu, jo zina, ka visu redz Dievs un Viņš arī visu novērtē.
Lai dzīvē kaut kas mainītos, vajag ļauties dzīves plūsmai, pieņemt Dieva dotos izaicinājumus, iespējas un nepieķerties mantai, vietai, cilvēkiem, darbam, bet mācīties to visu mīlēt. Mīlestība ir galvenā dzīves vērtība, pie tās tad arī nepieciešams pieturēties. Pieķeršanās rada tikai ciešanas.