Lī jautā: Paldies par šo mājaslapu, tiešām daudz izglītojošas informācijas. Dzīvoju ārzemēs un finansiālu apstākļu dēļ nav iespējas apciemot ģimeni Latvijā, pēc 2 gadu prombūtnes ģimene man šādu iespēju deva, bet iespējams bija tikai man un meitiņai aizbraukt uz pāris nedeļām, šo jautājumu izrunāju ar vīru un viņš teica, ka lai darot kā gribot un ja būs līdzekļi viņš piebiedrosies. Līdzekļi neatradās un mēs aizbraucām divas, nu jau pagājuši 2 gadi un vīrs visu laiku man pārmet, ka es izlēmu braukt, ka liku justies viņam nevajadzīgam, ka viņš nekad tā nebūtu rīkojies, ka nebūtu braucis vispār, ja nevar braukt visi kopā, ka esmu nodevusi viņu, mūsu mīlestību un ja vienreiz uzdrošinājos ko tādu izdarīt, noteikti izdarīšu vēlreiz, viņš man vairs neticot un nevarot uzticēties.
Es tā nejūtos, jo izrunāju ar viņu pēc savas saprašanas visu pirms pieņēmu lēmumu, sarunas bija vairākas pirms tika pieņemts galīgais lēmums.
Noteikti viņu būtu atbalstījusi tādā situācijā, ja viņš nebūtu ticies ar savu ģimeni ilgstoši un to ari vienmēr saku, saprotu, ka viņš jutās slikti, jo palika 2 nedēļas viens mājās, bet nejūtu, ka rīkojos egoistiski, jo viņš dzīvo savai ģimenei blakus, bet man tadās iespējas nav, un gan man, gan meitai ir nepieciešams kontakts ar vecvecākiem, brāli (dēls dzīvo Latvijā) un jābūt iespējai iepazīt sava Latvijas puse. Vīrs vienmēr pārmet, ka es nespēju atzīt savu vainu un nodarījumu viņam, esmu lūgusi viņam piedošanu par to, ka šī situācija lika viņam justies slikti, bet viņam nepietiek,
jo es neuzņemos vainu, ka esmu viņu un mūsu mīlestību nodevusi ar šādu rīcību, ko viņš nekad neko tādu nedarītu. Kā, lai risinu šo konfliktu, saprotu, ka mani skaidrojumi un argumenti netiek sadzirdēti, bet es nespēju uzņemties vainu par to, ko es nejūtu, ka būtu noziegusies un neticu, ka ja pat es tā izdarītu tas atrisinātu šo starpgadījumu, jo viņa pārliecība ir, ka ja es vienreiz ko tādu esmu izdarījusi, tad noteikti to atkārtošu un
izdarīto par neizdarītu vairs nepārtaisīt, liek man domāt, ka tas tā pat paliks neatrisināts un būs vienmēr pārmetums, ko nevaru atrisināt. Šī situācija liek man justies kā sprukās, jo nezinu ko vēl varu darīt, bet risinājums jāatrod, jo negribu, ka šāda situācija ēd mūsu attiecības.
Elvita Rudzāte atbild: Līdzīgs piesaista līdzīgu. Ja Lī vīrs ir egoists, kas uzskata sievu un bērnu par savu īpašumu, tas liecina, ka arī sievietei piemīt egoisms un pieķeršanās, tikai slēptā formā. Lai mainītu situāciju, sievietei ir jāstrādā ar sevi – jāierauga savs slēptais egoisms un pieķeršanās. Pēc tam ir jāmēģina no tā atbrīvoties. Jo vairāk viņā mazināsies egoisms un pieķeršanās, jo ātrāk notiks izmaiņas vīra attieksmē uz pozitīvo pusi. Sievietei ir jāpiedod vīram viņa pārmetumi un neuzticēšanās. Īsta mīlestība nevar pazust, tā pārvar visas grūtības, tāpēc svarīgi ir patiešām attīstīt īstu mīlestību. Ja šāds starpgadījums nogalina mīlestību, tas liecina, ka mīlestības nemaz nav bijis, bet ir bijusi pieķeršanās. Nekad nav par vēlu attīstīt mīlestību, uz to arī būtu jākoncentrējas, lai vīrs jūt sievas mīlestību ar jūtam, nevis dzird tikai ar ausīm.