Streiki un publiskas demonstrācijas pasaulē 15.11.2012

Streiki jeb darba kopīga, organizēta pārtraukšana, lai piespiestu darba devēju izpildīt strādnieku prasības, Latvijā nav plaši izplatīts veids, kā darīt zināmu savu neapmierinātību darba jomā. Protams, ir reģistrēti daži streiku gadījumi, taču to skaits ir niecīgs, salīdzinot ar streiku skaitu citur Eiropā, piemēram, Dānijā, Francijā un Beļģijā. Latvijas iedzīvotāji ir atbildīgi par ļoti nelielu skaitu streiku – pietiekami, lai liktu saprast, ka tauta zina, ko nozīmē streikot, un vienlaikus streiki tiek organizēti gana reti, lai katru no tiem pamanītu. Plašsaziņu līdzekļi pēdējā laikā ir pārpludināti ar ziņām par iedzīvotāju nemieriem un publiskām demonstrācijām citur pasaulē. Ar starptautisku atbalstu atsevišķās valstīs šādā veidā ir panāktas ievērojamas izmaiņas valsts pārvaldē.

Latvijas iedzīvotāji ir inteliģenti, un viņiem mēdz būt viedoklis gandrīz ikvienā jautājumā. Bieži vien mēs arī esam neapmierināti, piemēram, ar situāciju valstī, darbvietā vai ar kaimiņa rīcību, taču vairumā gadījumu mēs neapmierinātību izpaužam, paburkšķot sev zem deguna vai uzsitot dūri uz galda katrs savās mājās. Iespējams mūsu mentalitāte traucē mums piedalīties publiskās demonstrācijās un skaļi izkliegt savu neapmierinātību, taču ne velti mēs esam tādi, kādi esam, un, iespējams, tā nav tā sliktākā lieta, ar kuru sadzīvot.

Mēs apjautājām dažus sabiedriskajās norisēs kompetentus cilvēkus, kuru viedoklis daļai tautiešu ļoti daudz nozīmē, lai noskaidrotu, kā viņi vērtē Latvijas iedzīvotāju kūtrumu šajā jautājumā, un vai mums būtu jāmainās un jāseko dažu Rietumeiropas valstu piemēram.

Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš latviešus uzskata par miermīlīgu tautu, un viņš ir pārliecinās, ka latviešus būtu ļoti grūti pierunāt „iziet ielās”. Protams, viņš šādu iespēju neizslēdz, atgādinādams 1905. gada notikumus, taču viņš norāda, ka situāciju tik tālu novest nav ieteicams, jo viņaprāt izmisis, satracināts un ar neapmierinātību pilns latvietis ir ļoti spēcīgs ierocis – ja latvieši par kādu lietu iekarst, tad viņu milzīgais spēks ir acīm redzams.

Arī filosofs Valdis Svirskis nedomā, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu biežāk publiski jāizkliedz sava neapmierinātība. Viņš piekrīt, ka atbilstošās iestādes ir jāinformē, ja cilvēki ar kaut ko ir ļoti neapmierināti, taču ir vairākas iespējas, kā to izdarīt miermīlīgā ceļā, un publiskas demonstrācijas būtu jāizmanto tikai galējas nepieciešamības gadījumā. V.Svirskis neatbalsta demonstrācijas galvenokārt negatīvas enerģijas koncentrācijas dēļ; pūļa emocijas ir nelīdzsvarotas, un tas var būt ļoti bīstams ierocis, ar kuru rotaļāties būtu ļoti neapdomīgi.

Psiholoģe un Sokrata tautskolas lektore Aija Dudkina norāda, ka cilvēkā mītošo neapmierinātību un dusmas nav ieteicams paturēt sevī, jo kādā brīdī vadzis lūzīs, radot problēmas sev, apkārtējiem vai izraisot plašas demonstrācijas. Viņa arī norāda, ka sabiedrība būtu labāk jāinformē par iespējām izteikties kādā konkrētā jautājumā, jo nereti cilvēki izšķiras iesaistīties demonstrācijās, jo nezina, kā citādi nodot savu vēstījumu vai arī citas metodes uzskata par neefektīvām.

Valdis Svirskis aicina cilvēkus neapmierinātību paust ar sabiedrisko organizāciju, partiju vai plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Arī Dainis Ozoliņš piekrīt, ka ir jāizsaka protests pret to, kas cilvēkiem šķiet nepieņemams, taču arī viņš aicina to darīt likumīgā veidā – ar sabiedrisko organizāciju palīdzību vai vēl labāk – ja neapmierina situācija kādā valsts sektorā, rakstot iesniegumus attiecīgajām valsts iestādēm. Daudzi ir zaudējuši ticību mūsu valsts valdībai un valsts iestādēm, taču iesniegumi ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā sabiedrība var likumīgā veidā paust savu viedokli un kā panākt reālas izmaiņas.

Ne velti mēs esam tādi, kādi esam, pat, ja tas nozīmē nespēju publiski izkliegt savu sāpi. Nez vai būtu pareizi skriet pakaļ citu valstu piemēram un rādīt, ka mēs arī mākam skaļi klaigāt un rādīt dūres. Varbūt tā vietā mēs varētu būt par labu piemēru citām pasaules valstīm, parādot, cik daudz ko var panākt miermīlīgā ceļā, apliecinot savstarpēju cieņu un risinot sarunas, lai informētu atbildīgās personas, ja kāds mehānisms īsti labi nestrādā, un kopīgi meklējot iespējamos risinājumus. Šādu rīcības modeli noteikti nevar ieviest vienas dienas laikā, taču, iespējams, uz to ir vērst tiekties sava un citu sirdsmiera labad.

Autore: Anita Rakitko