Sintija jautā: Vispirms gribu pateikt lielu paldies par Jūsu ieguldījumu sabiedrības garīgās attīstības izaugsmē!
Braucot uz darbu pa radio dzirdēju šādu situāciju: kāds vīrietis lūdz ziedot 10 000 EUR, lai varētu aizbraukt uz Šveici un uztaisīt eitanāziju, jo viņam ir kakla, rīkles vēzis pēdējā stadijā, ka tas sagādā milzīgas ciešanas, sāpes, nav iespējams ne gulēt, ne staigāt, pilnīgas mocības. Dakteri vairs nespēj palīdzēt, laika atlicis ļoti maz. Protams, ka es jūtu līdzi, tā ir ļoti smaga karma. Man ir jautājums tieši par eitanāziju, vai viņš to var darīt, vai tas nav tas pats kas veikt pašnāvību tikai citos apstākļos? Ko Jūs par to varat komentēt?
Elvita Rudzāte atbild: Man reiz lūdza palīdzību vīrietis ar līdzīgu diagnozi. Es nevarēju glābt viņa dzīvību, bet viņš strādājot ar sevi, neizjuta ciešanas. Viņam narkotikas tika dotas tikai plāksteru veidā un viņš nomira mierīgi, bez lielām sāpēm, jo bija sapratis savas slimības cēloni un piedevis pāridarītājam.
Manuprāt eitanāzija tiešām ir tā pati pašnāvība, ja to dara cilvēks pats vai slepkavība, ja to dara citi pēc viņa lūguma. Es neatbalstu eitanāziju, jo zinu, ka Dievs cilvēkam dod ciešanas tieši tāpēc, lai cilvēks kaut vai pirms nāves mainītu savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, izprotot savas kļūdas un lūdzot piedošanu, kā arī piedodot pāridarītājiem. Eitanāzijas gadījumā šī pēdējā iespēja, ko Dievs cilvēkam dod, tiek atņemta.
Tas varbūt izklausās skarbi, bet cilvēks, kas ir tik ietiepīgs un nekādi negrib mainīties, pats sevi pakļauj ciešanām. Pašnāvība neatbrīvo no ciešanām, bet ieliek pamatu nākamajai dzīvei, kurā atkal būs jāpiedzīvo ciešanas, jo iepriekšējā dzīvē mācība palika neizprasta. Tāpēc katru, kuru piemeklē ciešanas, es aicinu vispirms koncentrēties uz sevi un domāt kāpēc tās mani ir piemeklējušas. Tikai Dievs mūs var atbrīvot no ciešanām, cilvēkam nav dota tāda vara, jo tikai Dievs redz, kas patiesībā notiek cilvēka sirdī. Var apmānīt cilvēkus, bet DIEVU NAV IESPĒJAMS APMĀNĪT.
Dievs cilvēkam ir devis brīvo gribu un saprātu. Ja cilvēks izvēlas veikt eitanāziju, tad tā ir viņa griba, bet vai tas ir saprātīgi? Līdzīga situācija ir ar abortiem, ja māte izvēlas veikt abortu, tad tā ir viņas brīvā griba, bet vai tā ir saprātīga? Un tagad iztēlojieties, ka negaidīti jums priekšā nostājas cilvēks, kas pavēl viņu nogalināt, jo tā ir viņa brīvā griba, vai jūs to darīsiet?