Kā mierīgi uztvert cilvēka vai dzīvnieka nāvi? 21.04.2016
Ina jautā: Liels paldies par to, ko jūs dariet! Tiešām palīdz jūsu domātājs.lv, kad ir jautājumi, kurus neizprotu un esmu pavisam apmaldījusies…
Man jautājums būs par nāvi. Esmu lasījusi, ka tie, kas saskarās šajā dzīvē daudz ar nāvi, ir vēlējušies to izprast. Nestrādāju profesijā, kur daudz ar to saskaras, bet jopojām esmu viens no tiem cilvēkiem… No bērnības to vien atceros, kā daudzas, daudzas bēres, onkuļi, brālēni, nemaz nerunājot par vecvecākiem un citiem tuviem cilvēkiem, kā kaimiņiem utt, zaudēju arī brāli, tas bija pats tuvākais..
Gadiem ejot, zaudēju arī tēvu un otru brāli… Dēļ tā, ka daudzus zaudēju un pa bērēm vien braukāju, bērnībā biju depresīva un nevarēju daudz ko saprast par šo pasauli. Tagad, pieaugot un lasot daudz literatūtas, esmu iemācījusies aptuveni izprast un pieņemt nāvi, kā normālu pāriešanu citā
stāvoklī… Ir, protams grūti pirmajā laikā un visgrūtāk ir skatīties uz mammu, kas pazaudējusi divus dēlus… Ko gan lai viņai pasaka..? Arī par šo vēlētos dzirdēt Jūsu viedokli…
Un otrs jautājums ir tāds- ar katru jaunu zaudējumu, redzu, ka uztveru to mierīgāk un saku pati sev, ka tā ir tikai pāriešana citā stāvoklī un tas pa lielam nav nekas briesmīgs, bet lieta tāda, ka joprojām tas notiek, tagad ar dzīvniekiem… Gada laikā divus kaķus esmu pazaudējusi. Un nevaru izprast, kas vēl man jāsaprot, ja jau esmu iemācījusies to uztvert normāli un mierīgi, īsti nesaprotu, kāpēc nevaru pavadīt kaut dažus gadiņus ar
mājdzīvnieku, ko tiiiik ļoti vēlos!!!
Elvita Rudzāte atbild: Katrs cilvēks zaudējot tuvinieku jūtas atšķirīgi, jo katram cilvēkam ir savas neapgūtās mācības. Inas gadījumā es domāju, ka viņas neapgūtā mācība ir pieķeršanās, tāpēc viņai Dievs atņem to, ko viņa ļoti nevēlas zaudēt, lai viņa izprastu, ka viņai nekas nepieder, ka viss pieder Dievam. Savukārt Inas mātei iespējams ir citas neapgūtās mācības, kuras nepieciešams izprast, jo tika zaudēti abi dēli. Neveicot dzīves analīzi, es neapgūtās mācības nevaru noteikt.
Man nav ko īpaši piebilst tam, ko Ina jau pateica, ka cilvēks nevar nomirt, viņš var mainīt tikai atrašanās vietu no fiziskā plāna uz Smalko plānu, ka nāve ir tikai atrašanās vietas mainīšana. Tie kuri netic Dieva eksistencei, neizprot Dievišķos likumus, tiem mani vārdi neko neizteiks un nepalīdzēs nomierināties. Viens no Skolotājiem ir teicis: “Nevienam nevar aizliegt ciest.” Cits Skolotājs ir teicis skarbāk: “Muļķis tas, kurš cieš.”
Nedomājiet, ka Skolotāji ir ciniski. Viņi ar šiem vārdiem pasaka, ka neviens no malas nevar otru cilvēku izmainīt un tādējādi pasargāt no ciešanām, jo to var izdarīt tikai pats cilvēks. Ja cilvēks cieš, tas nozīmē, ka nav kaut ko sapratis. Viedi cilvēki saskaroties ar ļoti smagām dzīves situācijām, tās uztver vieglāk, jo izprot to dziļāko jēgu un nozīmi viņu dzīvē. Svētie cilvēki Dievam lūdz ciešanas, lai dzēstu citu cilvēku slikto karmu, tomēr Svētie ciešanu brīdi uztver pavisam citādi nekā mēs – Viņi to izbauda. Tas nav mazohisms. Tā ir uzupurēšanās citu labā, un tieši tāpēc, ka Viņi zina, ka tādējādi palīdzēs citiem, Viņi ciešanas izbauda.