Garīgās attīstības nepieciešamība 19.11.2012
Nav daudz cilvēku, kuri ir sapratuši, ka pats svarīgākais dzīvē ir garīgi attīstīties, nevis cīnīties par materiālo nodrošinājumu. Pasaulē cilvēku skaits pieaug, jo cilvēki savā garīgajā attīstībā nesasniedz apskaidrības jeb atbrīvotības stāvokli. Tas nozīmē, ka cilvēka Garam nākas reinkarnēties (pārdzimt jeb vēlreiz iemiesoties cilvēka ķermenī). Ja cilvēki pasaulē garīgi attīstītos un tiektos uz apskaidrības stāvokli, tad iedzīvotāju skaits, manuprāt, visu laiku būtu nemainīgs – ap miljardu, tāds, kāds tas bija agrākajos laikos. Jūs varbūt teiksiet, ka mūsdienās cilvēki daudz vairāk mācās un izglītojas nekā agrākos laikos, tad kāpēc es domāju, ka viņi garīgi neattīstās?
Mans Skolotājs Avatārs Šri Satja Sai Baba šo paradoksu skaidro: „Agrākos laikos pasaules iedzīvotāju skaits bija aptuveni viens miljards. Toreiz cilvēku skaits, kas bija iesaistīti garīgajās aktivitātēs vai tiecās pēc atbrīvošanas, bija visai liels. Mūsdienās pasaules iedzīvotāju skaits ir pieaudzis, bet to cilvēku skaits, kuri meklē atbrīvošanos, ir sarucis. Augot iedzīvotāju skaitam, arī garīgumam vajadzētu pieaugt, bet tā nenotiek. Kāpēc? Iemesls ir laicīgā izglītība. Šī izglītības sistēma vērš cilvēka uzmanību uz ārējo pasauli. Skolēns koncentrējas laicīgu un tehnisku zināšanu apguvei. Viņš nevelta uzmanību garīgajām un ētiskajām zināšanām. Visi izliekas par studentiem, kuri garīgi attīstās, bet, vērojot viņu darbību, jūs konstatēsiet, ka viņi ir sekli un ārišķīgi. Cilvēks lūdz Dievu, kad viņu māc raizes, bet, kad tās ir garām, par Dievu aizmirst. Patiesai pielūgsmei jābūt stingrai, nelokāmai un nesavtīgai, cilvēks nedrīkst par to gaidīt atalgojumu. Pielūgsmi nedrīkst ietekmēt raizes vai likstas, cenzūra vai uzslavas. Skolnieki mūsdienās ir pilnīgi pazuduši savās laicīgajās un gaistošajās mācībās. Garīgās zināšanas tiek apsmietas. Šodien cilvēks iegūst izglītību tikai tādēļ, lai vairāk nopelnītu. Jo vairāk viņš mācās, jo vairāk sāk apšaubīt Dievu. Cilvēkam vajadzīga tīra sirds bez jebkādām šaubām. Tikai tad viņš var saprast Dievu.” Tātad Sai Baba pievērš mūsu uzmanību tam, ka laicīgā izglītības sistēma neveicina garīgo attīstību, bet gan to bremzē. Cilvēkam ir jābūt stipram savā pārliecībā vai jāizjūt lielas ciešanas, lai viņš iedrošinātos sākt interesēties par garīgo pasauli un sāktu garīgi attīstīties.
Man vairāki cilvēki ir jautājuši, cik tad reizes cilvēkam ir jāpārdzimst? Nav noteikts pārdzimšanu skaits, tas ir atkarīgs no katra indivīda. Viens vienas dzīves laikā spēj apgūt ļoti daudz dzīves mācību stundu, cits nevienu. Tāpēc no mums katra paša ir atkarīgs, vai mēs vēlreiz pārdzimsim, vai arī šīs dzīves beigās iegūsim apskaidrību jeb atbrīvotību.
Sai Baba par pārdzimšanu saka: „Uz šīs zemes ir 8,4 miljoni dzīvo būtņu veidu, un mūsu apziņai bija jāiziet cauri visiem 8,399999 miljoniem veidu, lai iegūtu cilvēka ķermeni, t.i., pirms cilvēks ieguva savu veidolu, viņa apziņai nācās būt ierobežotai daudzos dažādos ķermeņos. Cik daudz reižu mēs vēl pārdzimsim par cilvēku, būs atkarīgs no tā, cik ilgi mēs jau esam bijuši uz zemes cilvēka ķermenī, kādas mācības šajā laikā esam apguvuši.”
Es neesmu sev izvirzījusi par mērķi šīs dzīves laikā iegūt atbrīvotību, bet es virzos uz šo mērķi un esmu priecīga par katru dzīves mācību stundu, kuru esmu izpratusi un pielietoju praksē. Nepietiek ar to, ka jūs izprotat kādu mācību stundu, tā ir jāpielieto arī praksē.
Sai Baba par garīgā darba mērķi saka: „Garīgā darba mērķis ir ieraudzīt labo un Dievišķo visā un visur, kā arī būt spējīgam skatīties pāri sliktajam un muļķīgajam. No Dievišķā skatpunkta nav ne labā, ne sliktā – viss ir Dievišķs, bet prāts saskata vienā labo, citā – slikto, vienā pareizo, citā – nepareizo. Tieši prātam jāiemāca redzēt Dievišķo katrā un ikvienā problēmā. Piemēram, miris suns guļ uz ceļa un to knābā vārnas. Cilvēki iet garām un saka: „Ai! Kāds briesmīgs skats un pretīga smaka!” Bet garām iet Jēzus un saka: „Kādi jauki zobi šim sunim, tādi balti un spīdoši. Neviens tos nav tīrījis un kopis, tomēr sunim izdevās saglabāt tik skaistus zobus.” Jēzus parādīja, ka pat vissliktākajā situācijā var ieraudzīt arī labo. Svēti cilvēki vienmēr redz labo un nekad nefokusē uzmanību uz slikto. Labais un sliktais nav cilvēciskā būtība, bet tas, kā cilvēks izmanto savu prātu. Nepiepildiet prātu ar domām par sliktajiem darbiem pasaulē.”
Kad mēs iemācīsimies visā sliktajā saskatīt labo, būsim savā garīgajā attīstībā pakāpušies vienu pakāpienu augstāk.
1) garīgie vingrinājumi un disciplīna;
2) nepieķeršanās attīstīšana;
3) pašpaļāvības attīstīšana.
Bez šiem trim aspektiem dzīve ir nogurdinošs un bezjēdzīgs ceļojums pa smilšu tuksnesi. Pārtrauciet to, atsakieties – tā ir prasme, kas nepieciešama garīgajai attīstībai. Kamēr jūs vada sajūtu baudas, nevar teikt, ka jūsu garīgā dzīve ir sākusies. Pašlaik daudzi sauc pēc garīgās svētlaimes pārdzīvojuma, bet tikai daži to piedzīvo, jo lielākā daļa cilvēku nespēj atteikties no sajūtu vēlmēm, kas rada baudu. Prieks, ko dod baudas sajūtas, ir īslaicīgs un skumju pilns. Zināšanas vien nenodrošina sirdsprieku. Tikai Dieva, dzīves un sevis kā vienotības izprašana var būt nebeidzama prieka avots.”
Sai Baba piemin garīgos vingrinājumus. Kādi tie ir? Šobrīd grāmatnīcās dažādās valodās nopērkamas ļoti daudzas grāmatas, tiek vadīti kursi, kuros māca dažādus garīgos vingrinājumus vai garīgās prakses, piemēram, es mācu ar domām atbrīvot stresus, citi māca Jogu, Cigun, Tai-Či, Reiki un citas garīgās prakses. Ikviena garīgās prakses īstenošana prasa disciplīnu. Jūs nevarēsiet gūt panākumus, ja kaut ko darīsiet pavirši, tad, kad ienāks prātā. Lai jūs gūtu rezultātus, jums ir jābūt disciplinētiem. Izvēlieties vienu vai divas garīgās prakses un apgūstiet tās padziļināti, tad jūs sasniegsiet labus rezultātus un jutīsieties daudz apmierinātāki ar dzīvi nekā līdz šim.
Sai Baba brīdina: „Nevajag praktizēt visu, par ko esat lasījuši. Praksei izvēlieties vienu vai divus virzienus. Tas garīgais virziens, kuram jūs sekosiet, būs zāles, kas sniegs jums mieru un harmoniju. Necentieties praktizēt visus garīgos ceļus pēc kārtas. No grāmatām iegūto zināšanu nepilnīgums var novest pie šaubām un apjukuma. Jums var rasties pārāk daudz šaubu, kas liek uzdot nebeidzamus jautājumus – kas ir tas, kas ir šis? Šajās pretrunās jūs pazaudēsiet pārāk daudz laika.
Ideāla garīgā prakse. Kad saule ir virs tavas galvas, tad nekrīt ēna. Līdzīgi – ja tavā sirdī ir nesatricināma ticība, tai nebūtu jāmet šaubu ēna. Nerunā sliktu par citiem, runā tikai par labo, kas viņiem piemīt. Visi ir labi. Ja tu saskati slikto viņos, tad tāpēc, ka sliktais ir tevī. Ja tev kāds nepatīk, nesaejies ar viņu. Labvēlība ir kā saules gaisma, kas nogatavina augļus; garīgā prakse ir enerģija, kas nāk no zemes. Abi ir vajadzīgi, lai koks dotu ražu.” Par Sai Babas vārdu patiesumu es pārliecinājos pati – kāda mana paziņa ļoti aizrāvās ar garīgo literatūru, lasot visu pēc kārtas. Viņa pat iestājās Kristīgajā akadēmijā, bet es nezinu, vai viņa to pabeidza, jo bija kļuvusi pavisam dīvaina. Man bija interesanti ar viņu aprunāties, bet es jutu, ka viņā ir garīgo zināšanu kokteilis, ka viņa nespēj tās sakārtot pa plauktiņiem, tāpēc viņas runa bija samērā nesakarīga. Daudzi viņu uzskatīja par jukušu, bet patiesībā viņa bija apjukusi garīgo zināšanu jūrā.
Sai Baba par garīgā ceļa izvēli māca: „Ir jāņem vērā katra indivīda garīgais attīstības līmenis. Nekad nevajag akli atdarināt kādu un sekot citiem. Sekojiet ceļam, kurš jums ir piemērots. Izvēlieties jebkuru garīgo praksi, kura piesaista jūs un dod mieru un prieku. Nekad neiztopiet citiem. Nekad nedariet kaut ko tikai tāpēc, ka tā dara citi. Sekojiet izvēlētajam ceļam, citādi jūs to pazaudēsiet. Garīgo prakšu metožu izvēle ir atkarīga no jūsu iespējām, prasmēm, sapratnes un garīgā attīstības līmeņa.
Nav jāapgūst daudz, nav jāatceras sīkumi. Tagad daudzi cilvēki lasa grāmatas, klausās lekcijas vairākus gadus pēc kārtas, bet kāds gan no tā labums? Savā garīgajā attīstībā viņi paliek tajā vietā, kur bijuši. Kāds tam iemesls? Viņus aiztur nepietiekoša prakse, tas bremzē virzību uz priekšu. Patiesībā jums nevajag lasīt pārāk daudz grāmatu. Nevajag apgūt pārāk daudz. Ja jūs skaidri un dziļi sapratīsiet kaut ko vienu, ar to pietiks. Ja kaut ko īstenosiet praksē, tas būs pietiekami. Nav vajadzības daudz ko apgūt, bet neko nepielietot darbībā. Lai mācītu citus, ir jāapgūst un jāatceras daudz, ir jāizlasa daudz grāmatu, bet sevis atbrīvošanai, izpirkšanai un glābšanai pietiks, ja kaut ko vienu patiešām pielietosiet praksē. Tāpēc dzīvē daudz svarīgāka par mācīšanos un zināšanu uzkrāšanu ir prakse.”
Vēl viens svarīgs Sai Babas norādītais princips, kas jāievēro, lai cilvēks garīgi attīstītos, ir nepieķeršanās lietām. Esmu sapratusi, ka cilvēki nesaprot, ko nozīmē pieķeršanās. Viņi to ikdienā neapzinās, tāpēc, ja kāds saka – tu pārāk esi pieķēries savam darbam, tad viņi saka: nē, es vienkārši mīlu savu darbu. Sai Baba par pieķeršanos saka: „Visām dzīvām būtnēm piemīt īpašība – pieķeršanās. Cilvēkam piemīt spēja šo pieķeršanos pārvarēt un sasniegt atbrīvošanos. Ilūzijas ieskauj cilvēku un liek tam izvēlēties nepareizu virzienu. Ilūzijām piemīt trīs īpašības: tīrība, kaislība un kūtrums. Šo īpašību dēļ cilvēks aizmirst savu Dievišķību un uzvedas kā dzīvnieks. Pastāv trīs veidu pieķeršanās: tiekšanās pēc labklājības, pieķeršanās partnerim un pieķeršanās bērniem. Šie trīs veidi padara cilvēku par pieķeršanās vergu. Cilvēks, kurš uzvar šīs trīs vēlmes, var pārvarēt pieķeršanos. Kad pieķeršanās ir uzvarēta, atbrīvošanās kļūst sasniedzama.” Kā uzvarēt šīs trīs vēlmes? Manuprāt, to var izdarīt tikai tad, ja cilvēks sāk iepazīt Dievišķo pasauli un tajā notiekošos procesus un likumsakarības. Kamēr cilvēks neizprot Dievišķo pasauli, viņam var teikt, lai nepieķeras bērnam, bet viņš to nesaprot, jo nesaprot, kas ir viņš pats un kas ir bērns, un kāpēc viņi abi šajā dzīvē ir satikušies.
Visbeidzot Sai Baba runā par trešo svarīgo garīgās attīstības principu – pašpaļāvības attīstīšanu. Pašpaļāvība ir ticība sev. Sai Baba saka: „Tikai tas, kurš tic saviem spēkiem, var būt apmierināts ar sevi.” Kā attīstīt pašpaļāvību jeb ticību sev? Manuprāt, tieši tāpat kā nepieķeršanos – iepazīstot Dievišķo pasauli, saprotot, ka cilvēkam ir dots viss, ka cilvēks var visu, ja vien iet pareizu dzīves ceļu. Tad, kad cilvēks saprot, ka viņš arī ir daļa no Dieva, viņš saprot arī, ka pilnībā var paļauties uz sevi, jo viņš paļaujas uz Dievu.
Sai Baba mūs iedrošina: „Ja cilvēks pats pakāpsies desmit pakāpienus garīgajā attīstībā, Dievs palīdzēs pārvarēt simts pakāpienus. Dievs jums tūkstoškārt dod to, ko jūs dodat Viņam. Ja jūs dodat maz, Dievs dod pretī daudz. Tas nenozīmē, ka kaut kas būtu jāziedo Dievam. Dievam pašam nekas nav vajadzīgs. Lai ko jūs ziedotu, tas ir jūsu pašu labā. Tas, kas jums Dievam jāziedo, ir jūsu sirds. Tas, ko Dievs meklē, ir mīlestības pilna sirds. Pasaulē nav nekā labāka par šādu sirdi. Attīstiet mīlestību savās sirdīs un sējiet mīlestības sēklu to cilvēku sirdīs, kuriem ir liegta mīlestība. Laistiet sirdis ar mīlestību, audzējiet mīlestības stādus un izbaudiet mīlestības ražas novākšanu.”
Lai mēs garīgi attīstītos, nepietiek tikai ar garīgās prakses izvēli, disciplīnu, nepieķeršanās un pašpaļāvības attīstīšanu. Svarīgi ir mūsu sirdis atvērt mīlestībai. Ja mēs iemācīsimies mīlēt visu pasauli, tad pasaule atvērsies mums, un mēs būsim pārsteigti par tās skaistumu. Dzīve nav un nevar būt viegla, bet dzīvot taču ir tik interesanti un skaisti!
Autore: Elvita Rudzāte