Cik ilgi mēs sevi iznīcināsim? 14.05.2016

Gunta jautā: Presē un zināmā sabiedrības daļā tiek spriests par glikosofāta vai raundapa lietošanas ierobežošanu. Tā ir viela, kas paralizē auga
smadzenes, lai tas nespēj uzsūkt barības vielas. Līdz ar to nav nevēlamo nezāļu. Vēl tas tiek pielietots rudenī, nomiglojot labības lauku pirms kulšanas, tādā veidā  samazinot graudu kaltes izdevumus, jo graudi kļūst nedzīvi. Kā zināms, beidzot šī viela ir apstiprināta kā kancerogēna. Gribētos pajautāt Jūsu viedokli saistībā ar tā saucamo bioloģisko produktu, ko cenšamies izaudzēt paši, meklējam, pērkam, ēdam. Esam gatavi maksāt vairāk, jo tas taču viss tiek darīts mūsu  veselības labā.

Lauksaimnieki par bioloģisku ganāmpulku turēšanu un biologiskas produkcijas audzēšanu saņem subsīdijas. Visi it kā apmierināti,visi laimīgi! Tikai… kāda ir realitāte? Kuru cenšamies apmānīt, kam šo laimes stāstu gribam iestāstīt? Zemītē, un tas ir mūsu Latvijā, ja tiek lietots šis raundaps, nav iespējams izaudzēt ne bioloģisku lopu, ne dārzeni, ne augli, jo to miglojot, tas ar vēju tiek nests uz blakus teritorijām, tai
skaitā ganībām, kur ganās bioloģiskais ganāmpulks vai piemājas īpašnieks cenšas sev izaudzēt veselīgu produktu. Ar nokrišņiem tas tiek  noskalots un ieskalots mūsu ūdenskrātuvēs un nonāk pazemes ūdens rezervuāros. Tātad, runa par kaut kādu bioloģisku produktu var būt tikai stipri nosacīts jēdziens. Jā, mēs, kā  salīdzinoši jauna ES dalībvalsts, vēl varam priecāties par stārķiem, vardēm un citām dzīvām radībām, varam saukties par zaļu valsti. Jautājums – cik ilgi? Varbūt laiks ieklausīties savos sirdspukstos – cik ilgi? Iznīcinot kaut ko, iznīksim paši.

Elvita Rudzāte atbild: Gaismas Valdoņi māca, ka nākotnē cilvēkiem būs nepieciešamība atgriezties pie naturālās saimniecības, t.i., pašiem izaudzēt un pārstrādāt sev nepieciešamo pārtiku. Man tiešām ir žēl zemnieku, kuri piesārņo zemi ar dažādām ķīmiskām vielām, jo viņi uzņemas uz sevis karmu, kuru nāksies izpirkt vairākās paaudzēs un nākamajā dzīvē. Diemžēl ne visi bioloģiskie zemnieki ir godīgi. Mēs bieži tirgū uzticamies cilvēkiem, zemniekiem, kas pārdod pašaudzēto produkciju, bet mēs jau nezinām kā viņi to ir audzējuši, kādas ķimikālijas lietojuši, lai raža būtu bagātīgāka un izskatā pievilcīgāka.

Sokrata tautskola Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā izmēģina permakultūru, t.i., audzē dārzeņus un citus augus, izmantojot dabīgo mēslojumu un praktiski neizmantojot tehniku. Pagājušā gadā bija sausa vasara. Mums izauga burkāni,  bet viņi izskatā tik ļoti atšķīrās no tirgū pārdotajiem burkāniem, ka man radās jautājums kā tādus var izaudzēt? Atbilde ir skaidra, lietojot minerālmēslus.

Es dzīvoju laukos un redzu kādu kaitējumu ir izdarījuši labību lauki. Ūdenskrātuvē, kura kādreiz mudžēja no kurkuļiem un vardēm, tagad palikušas tikai dažas vardes. Padomju laikā arī tika izmantoti minerālmēsli, bet acīmredzot to lietošanas devas bija citādas vai kaut kas cits bija citādi, es īsti nezinu, es tikai redzu, ka meži paliek arvien klusāki, putni vairs nav tik daudz kā agrāk, daba paliek arvien klusāka.

Rodas jautājums, cik ilgi Dievs pieļaus cilvēkam tādu patvaļu un nežēlību pret dabu un personību degradāciju? Es domāju, ka kritiskais slieksnis jau ir pavisam tuvu, būs pārmaiņas… Tāpēc es visiem silti iesaku meklēt iespējas pašiem izaudzēt savai ģimenei nepieciešamos dārzeņus, augļus, ogulājus. Ja veikalā nepirks lētos dārzeņus un citus kaitīgos produktus, tad tos arī neražos. Piedāvājumu nosaka pieprasījums. Neviena dabas aizsardzības kustība nav tik efektīva kā cilvēku mainīti ieradumi. Taču ieradumus mainīt piespiedīs dzīve jeb precīzāk veselība. Jo vairāk cilvēki sapratīs, ka ar medikamentiem nespēj atveseļoties, bet spēj uzlabot savu veselību ar veselīgu uzturu, jo ātrāk meklēs iespējas paši to izaudzēt.

Tiem, kuriem ir zeme un nezina, ko ar to darīt, iesaku padomāt izveidot mazdārziņus un ar zemes nomas maksu kaut ko nopelnīt arī sev. Arvien vairāk cilvēki no pilsētas meklēs iespēju izbraukt lauku vidē un iekopt savu nelielo dārziņu.