Kā var atbrīvoties no vēlmēm un negribēt neko? 07.06.2016

Dace jautā: Sanācis ir tā, ka man atkal ir jāvēršas pēc palīdzības, jo acīmredzot, es nevaru apgūt mācībstundas un nespēju saskatīt to, kas tad man īsti ir jāapgūst.

Esmu precējusies gandrīz 10 gadus, ir divi bērni, viens vēl pavisam maziņš – nav pat divi gadiņi. Neizplūstot plašās un garās detaļās – varu teikt tā, ka ejot garīgas attīstības ceļu, esmu iemīlējusi vīru daudz vairāk kā tas bija mūsu attiecibu sākumā, neskatoties uz to, ka viņš ir mani krāpis un nodevis.  Laikam jau neesmu to piedevusi. To es saprotu. Nezinu, kā atbrīvoties no pagātnes.

Tagad ir tā, ka visas brīvdienas vīrs ir alkohola reibumā. Ne smagā, bet ir.  Viņam svarīgs ir tikai viens – patusēt ar draugiem, galvenais – piedzerties,  forši, ja es ar bērniem esmu blakus, jo esmu kā šoferis, bet vispār kopā ar mani un bērniem viņš nevēlas darīt neko. Kad viņš darba dienās ir skaidrā, es lūdzu iziet ar mums ārā pastaigāties – rodas iespaids, ka viņš ar mokām vispār to dara…ka viņam reāli tas riebjas…

Man vēl ir problēma ar vīramāti un vīramāsu. Viņas agrāk nenormāli jaucās mūsu dzīve. Piebildīšu, ka nevienai no viņām nav neviena drauga vai draudzenes. Vīramāsa ir šķīrusies un viņas pēdējais civilvīrs nomira. Tur bija smagas problēmas – mirušais bija cittautietis, kas no sirds ienīda Latviju un šeit visus esošos iedzīvotājus, kā rezultātā, es atteicos ar viņu komunicēt, un tādēļ es ar vīramāsu un viņu nesarunājos vispār, līdz viņš nomira. P.s. – manam vīram nav rakstura, viņš nekad nav mani aizstāvējis, vai bijis manā pusē. Vīramāsa visā vainoja mani, bet tas, ka viņas brālis negāja pie viņas – tas viņu neuztrauca. Viņa savu brāli ( manu vīru) uzskata par mazu bērniņu, kurš pats sevi nevar aizstāvēt, kurš ir vesels invalīds. Tieši to pašu dara vīramāte. Viņas visus citus vaino jebkurās neveiksmēs. Ka vīram ar varu lej mutē alkoholu, ka viņš vispār nedzertu, ja nebūtu debili draugi. Viņš nekad nekur nav vainīgs, ne par ko nav atbildīgs, un vispār – eņģelis uz zemes.

Vīramāte, manā izpratnē, ir neinteresants cilvēks, kas visu laiku uzbāžas ar padomiem, un ir nekaunīga – uzskata, ka tas, kas ir viņas dēlam – tas ir arī viņas. Varbūt nedaudz pārspīlēju..varbūt ne. Vārdu sakot neatceros, kad tieši, bet man viņas abas tā apnika, ka es viņas izslēdzu no savas dzīves. P.s. vīramātei mani bērni sevišķi neinteresē, lai gan viņa apgalvo pretējo. Ne reizi viņa ar bērniem nav pat izgājusi pastaigāties.  Es ar viņam nesazvanos un gandrīz nerunāju,. Tad kad tiekamies, kas notiek apmēram reizi mēnesī, es pieklājīgi runāju, smaidu, bet nevēlos nekādu viņu iejaukšanos savā dzīve. Un vēl es ļoti dusmojos uz vīramāti ( vīratēvs ir miris), ka viņa ir izaudzinājusi dēlu ( manu vīru), kurš nespēj pat savu šķīvi izlietnē ielikt.  Viņš nekad mums nepasaka nevienu mīļu vārdiņu, nekādā veidā neizrāda man savu mīlestību, tikai tad kad piedzeras tad šļupst, ka viņš mani mīl. Es nejūtu viņa mīlestību, un neticu, ka viņš mīl bērnus, jo tad viņš nebūtu nepārtraukti piedzēries vai paģirains, bet gan kaut vai izietu ar bērniem pastaigāties.  Man tā vien liekas, ka ģimene viņu neinteresē.  Es vienkārši vairs nezinu ko darīt. Es domāju, ka mums ir karmiskas attiecības, un šķirties es negribētu, bet kļūstu arvien nervozāka, dusmīgāka – tā es arī negribu. Mūsu ģimenē – es esmu vīrietis. Es daru visu.Un es zinu, ko Jūs teiksiet – nedari….bet kurš tad darīs? Kurš sagatavos bērnu, kad jābrauc, uzsildīs mašīnu, sanesīs mantas? Kurš, ja ne es? Man ir apnicis. Es saprotu, ka mēs visi saņemam, ko esam pelnījuši, un laikam es arī esmu pelnījusi, ka mani var nemīlēt un necienīt. Bet kāpēc? Kas man ir jādara, lai kaut kas mainītos uz labo pusi? Kā var mīlēt vīrieti bez nosacījumiem, kas nedzird, ka es viņam lūdzu ko pamainīt savā dzīvē? Es neesmu tādā attīstības līmenī, ka nu tagad tik mīlēšu, un man par to neko nevajag,. Vēlmes? Atbrīvoties no vēlmēm – un kā tas ir iespējams? Kā es varu negribēt neko? Esmu apjukusi,….

Elvita Rudzāte atbild: Ja reiz Dace pati sev izvēlējās tādu vīru, tad tas nozīmē, ka viņas gars vēlas apgūt mācības, kuras neapzināti sniedz viņai viņas vīrs. Pretējie poli pievelkas. Stiprai vīramātei var būt raksturā vājš dēls, jo māte visu laiku savu mīļumiņu ir uzraudzījusi un izlēmusi kas jādara viņa vietā. Protams, ka pieaugot šāds vīrietis meklēs sievu līdzīgu mātei, kura ir stipra un ar visu pati tiek galā. Parasti es stiprām sievietēm saku, lai viņas necer izveidot attiecības ar stipru vīrieti, jo tāds meklē vājas sievietes. Vēlreiz atkārtoju, ka pretējie poli pievelkas, to nosaka Dievišķais Polaritātes likums. Tāpēc muļķīgi dusmoties uz māti, kura izaudzinājusi raksturā vāju vīrieti, bet patiesībā jābūt viņai pateicīgai, ka ir iespēja no viņas kļūdām mācīties. Iesaku Dacei padomāt kā viņa pati audzina savus bērnus, vai viņa neatkārto vīramātes kļūdas?

Dace jautā kā var atbrīvoties no vēlmēm un negribēt neko? Tad, ka cilvēks izprot kā ir veidota dzīve, ka tā ir tikai spēle, kur katram ir uzticēta sava loma, kuru spēlējot pašam ir jākļūst dzīves gudrākam un neapzināti jāpalīdz arī citiem kļūt dzīves gudrākiem, tad uz eksistenciālām lietām sāk raudzīties ar citu skatienu, t.i., vairāk domā par to kā manas tagadnes izvēles ietekmēs nākotni. Piemēram, vai man patiešām nepieciešama jauna kleita, lai iepriecinātu sevi, vai varu iepriecināt sevi vērojot dabu? Daces gadījumā būtu jāuzdod jautājums – vai Dieva dāvātie bērni un talanti tikt ar visām problēmām galā nav pietiekami daudz? Dace atbildēs – nē, jo viņa vēlas, lai viņu novērtē vīrs un viņa ģimene.

No vēlmēm var atbrīvoties tad, kad cilvēks izprot, ka tām patiesībā nav vērtības, ka eksistē daudz lielākas vērtības. Daudz lielāka vērtība ir apzināties kas man ir jāmācās no partnera uzvedības, kāpēc es viņu izvēlējos par vīru, kāpēc Dievs mūs saveda kopā, kāda ir mana dzīves misija un uzdevumi un kā mana pieredze ar vīru palīdzēs to īstenot? Tas, kas jau šobrīd ir redzams, ka Dacei ir jāiemācās priecāties par dzīvi tādu kāda viņa ir – skaisto dabu, brīnišķīgo valsti, kurā viņa dzīvo, par bērniem, par iespēju apgūt cilvēcisko īpašību PACIETĪBA, par iespēju praksē mācīties mīlēt bez nosacījumiem. Tu nevari kļūt pacietīgs un patiesi mīlošs, ja tev nerodas iespēja pārbaudīt praksē vai tu esi pacietīgs un mīlošs. Tieši tāpēc Dacei ir grūtas situācijas, kas liek viņai būt pacietīgai un mīlošai.

Dace netic, ka vīrs viņu mīl, bet es ticu, ka Daces vīrs tiešām mīl sievu, jo vīrietis savas visdziļākās jūtas skaidrā prātā nespēj izpaust, viņš patiešām vairāk atraisās tad, kad ir iedzēris. Tāpēc es vienmēr iesaku pavērot iedzērušus cilvēkus, tad viņi atklāj savas slēptās puses.

Daces vīram Režisors ir uzticējis lomu būt vājam un stumdāmam vīrietim. Tajos brīžos, kad Dace liek viņam kaut ko darīt, viņš dara tāpēc, ka tā liek sieva, bet viņš to dara negribīgi un sieva atkal ir dusmīga. Viņa atmiņas, ka visu dzīvi viņu kāds baksta un liek kaut ko darīt pret viņa gribu, rada viņā pretējo reakciju pie ikviena darba, kas viņam tiek uzspiests kaut vai ar labiem nodomiem.

Dace nevarēs pārmainīt savu vīru un viņa ģimeni, bet viņa var padomāt kā dzīvot savādāk, lai vīrs ģimenē neizjustu tādu spiedienu no sievas puses kā agrāk no mātes puses. Dacei ir izvēle – turpināt kaut ko gribēt, lai gūtu personisku labumu, vai ļauties dzīves piedāvātajām iespējām pirms tam, neizvirzot prasības un vēlmes. Pirmajā gadījumā viņa nekad nebūs laimīga un apmierināta ar dzīvi. Otrajā gadījumā dzīve viņai šķitīs interesants piedzīvojums, kas piedāvās tik daudz iespējas, ka brīžiem liksies, ka spēka par maz, lai visas tās īstenotu. To es saku no savas pieredzes.