NODEVĪBA 15.06.2016

Nodevība var būt liela, kas sagrauj un izmaina visu, un var būt arī mazas, sīkas nodevībiņas, kas pabojā dzīvi, atstāj nospiedumu, bet cilvēks izdzīvo, pārdzīvo, pieceļas un turpina ceļu.

Lielas nodevības piemērs ir Jūdas nodevība, no tā pat ir radies sugas vārds, proti, nodevējus sauc par “jūdasiem”. Mateja evaņģēlijā 26:20-21 rakstīts: “Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, un, tiem ēdot, Viņš sacīja: “Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos.”” (1) Tas ir stāsts par mācekli Jūdu, kurš par 30 sudraba gabaliem nodeva savu skolotāju Jēzu.

Latviešu lielākais nodevējs ir tautas eposa “Lāčplēsis” tēls Kangars. Arī no viņa vārda ir radies sugas vārds: latvieši nodevējus sauc par “kangariem”. Par iespēju dzīvot vēl trejdeviņus gadus Kangars lielākajam jodu un raganu virsaitim Līkcepurem apsola:

“Es apņemos pilnīgi Pērkonu aizliegt. (..)

Un par savas tautas nodevēju palikt, (..)

Palīdzēt tautas varoņus samaitāt. (..)

Še svešas ticības mācītājus ievest. (..)

Tautiešus pierunāt svešiniekiem klausīt, (..)

Kaut un dedzināt tos, kas turas pretim, (..)

Vispārīgu verdzību beidzot še ievest.” (2)

Nodevējs par savu darbību saņem atlīdzību, nodevējs veic nodevības aktu savtīgu iemeslu vadīts. Nodevība ir apzināta, aprēķina darbība. Nodevēja rīcībā ir kāds noslēpums, konfidenciāla informācija, kuru viņš izpauž ienaidniekam. Lielas nodevības rezultātā kāds vai kaut kas iet bojā.

Nodevējs ir tuvredzīgs cilvēks, saskata tuvo labumu, bet kopainu, nākotni neredz vai negrib redzēt. Grāmatas “Būt latvietim” autors Jānis Miezītis sauc nodevību par patoloģiju, muļķību un norāda, ka “nodevība īsā termiņā atmaksājas, bet garākā termiņā nodevība neatmaksājas”. (3 ) Proti, sākotnēji nodevējs gūst kādu labumu, bet pēc tam viņš iedzen postā visus, sevi ieskaitot. Šeit sāk darboties cēloņu un seku jeb karmas likums.

Pēc nodevības Jūda nožēlo izdarīto, atdodot naudu atpakaļ priesteriem, bet tas neko vairs nemaina. Sirdsapziņa viņu tik ļoti nomoka, ka viņš izdara pašnāvību pakaroties.

Sinonīmu vārdnīcā vārdam “nodevība” minēti sekojoši sinonīmi: viltība, nelojalitāte, neuzticība, neuzticamība. (4)

Mācītājs Indulis Paičs sprediķī “Jūdas piemērs un svešinieki” (5) piemin, ka pilnīgi visi mācekļi tā vai citādi ir nodevuši Jēzu. Savukārt kardināls Jānis Pujats (3) norāda uz atšķirību starp mācekļu Jūdas un Pētera nodevību, pēdējo nosaucot par neuzticību. Pēterim nebija nekādas norunas, ar Jēzus noliegšanu vairs nevarēja mainīt Viņa likteni. Pēterim pietrūka drosmes, viņš glāba savu ādu, noliedzot Dievu. “Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja.” (Mateja ev. 26:34-35)

Ne visi savas dzīves laikā sastopas ar personīgi pret viņu vērstu lielu nodevību, bet ar mazāku vai lielāku, nenozīmīgāku vai sāpīgāku nodevības pieredzi saskaras daudzi, jūtoties nodoti vai paši nododot, vai visbiežāk viņus skar gan viens, gan otrs, tikai varbūt dažādos veidos un sfērās.

Sadzīvē un arī meklējot rakstos internetā, ar vārdu “nodevība” visbiežāk saprotam neuzticību laulībā, krāpšanu. Uz šo nodevību visbiežāk var attiecināt franču domātāja Larošfuko vārdus: “Nodevību visbiežāk izdara vājuma, nevis nodevīga nodoma rezultātā.”

Mūsdienās mēs rietumu kultūrā esam diezgan toleranti pret laulību pārkāpējiem, bet no vēstures zināms, ka tas tā ne vienmēr bijis, kā arī citās reliģijās pret krāpniekiem vēršas ar bargu sodu. Sestais no Dieva 10 baušļiem vēsta: ” Tev nebūs laulību pārkāpt.” Šai tolerancei kā visam ir savas labās un sliktās puses. Pozitīvais, ka mēs izprotam situāciju, ka “viena pagale nedeg”, uztveram nodevību – krāpšanu kā “mācībstundu”, kā signālu, ka ar attiecībām, t.i., mīlestības plūsmu tajās kaut kas nav kārtībā, kā iespēju kaut ko mainīt un varbūt pat dzīvot labāk nekā pirms tam. Negatīvais nenoliedzami – tā ir vieglprātīgā attieksme pret laulību kopumā, sākot ar lēmumu tajā doties, neapzinoties “jā vārda” nozīmīgumu, un padošanās laulības dzīves grūtību priekšā bēgot.

Psiholoģes Evas Blūmentāles viedoklis par “laulības pārkāpšanas mehānismu” ir sekojošs: “Neuzticība visbiežāk valda tādās attiecībās, kur starp diviem cilvēkiem nav vienlīdzības – viens ir saimnieks, bet otrs – padotais. Padotais parasti ir «piesiets saitē». Sānsolis rodas tad, kad dzimst vēlēšanās šo saiti «pārraut» un doties uz aizliegtā robežām. Turklāt šāda rīcība ir normāla, jo katram cilvēkam ir jājūtas iekšēji brīvam. Kāpēc gribas pārkāpt robežu? Tāpēc, ka ir pārāk šauri tur, kur tev nolikts būt.” (6) Respektīvi, tāda laulība ir balstīta uz pieķeršanos un privātīpašnieciskumu, tajā mīlestības nav vai tās nav pietiekoši.

Pats vārds “neuzticība” norāda, ka tā ir “uzticības neesamība”. Neuzticība nav iespējama, ja nav bijis uzticības, ja neesam paļāvušies uz kādu vai kaut ko, neesam ticējuši viņai/viņam/tam. Nodevību sajūtam arī, ja esam likuši cerības uz kādu vai kaut ko, kas tās neattaisno, nepiepilda. Rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska norāda, ka “nodevība var eksistēt tikai, ja mēs uz kādu esam likuši cerības, taču šis “kāds” mūsu cerības nav attaisnojis. (..) Tātad – ja vien es savā augstprātībā nenospriežu, ka esmu Dievs, mani principā nodot nav iespējams. Ja kāds nepilda manas cerības, tā ir manu cerību vaina.” (7)

Vēsturnieks Plūtarhs vēsta, ka “nodevēji kā pirmos nodod paši sevi.” Kornels norāda, ka “drosmīga dvēsele nekļūst nodevīga.” Buasts ir vēl skarbāks, sakot, ka “nodevība ir verga ierocis.”

No tā visa veidojas nodevēja portrets – vājš, nebrīvs, bailīgs, gļēvs. Nevienam nepatīk nodevēji, Servantess raksta: “Varbūt nodevība arī kādam patīk, bet nodevējus ienīst visi.”, arī Cēzars vēršas tieši pret nodevējiem: “Man patīk nodevība, bet nodevēji ne.”

Ko nozīmē nodot pašam sevi? Ja cilvēkam ir principi, kādi likumi pēc kuriem viņš dzīvo, tad to pārkāpšana, neievērošana ir nodevība. Un par to ziņo Sirdsapziņa: reizēm Tā kliedz, citreiz čukst, bet, Sirdsapziņu noignorējot, cilvēks “dodas prom no sevis”, nodod sevi.

Portālā Delfi kāds komentētājs raksta: “nodevība arī Āfrikā ir nodevība:)). Un nemēģini sev attaisnojumus rast un jaunas teorijas un definīcijas izgudrot. Tāpat tava sirdsapziņa tev visu pasaka priekšā…” (8)

Kad esi nodevis sevi (apklusinājis savu sirdsapziņu), tad vari nodot savu tuvāko – sievu, vīru, ģimeni, draugu, paziņu, tautu, valsti, pasauli…

Rakstnieces Ievas Melgalves koncentrētas pārdomas par nodevību, pasaules kārtību un haosu: “Nodevība ir tā, kas rodas, mainot uzskatus. Nodevība ir bezaizspriedumu brīvība. Nodevība ir haoss. Haoss ir tas, no kā Dievs radīja pasauli. Pasaule ir tā, kas spēj nodot pilnībā. Pasaule ir tā, kas melo par nodevību. Pasaule ir tā, kas visiem spēkiem cīnās par patiesību.” (9)

Pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane Doroņina no savas pieredzes ir nonākusi pie secinājuma, ka “Nodevība ir priekš tam, lai mēs zinātu, kas ir piedošana.” (3)

Piedošana spēj negatīvo neitralizēt vai pārveidot pozitīvajā. Cik žēlsirdīgs bija baltais kaķītis no K. Skalbes “Kaķīša dzirnavām”, atbildot uz ķēniņa piedāvājumu atriebties nodevējiem un pāridarītājiem: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”

Secinājumi:

Nodevībai ir dažāda gan pēc rakstura, gan nodarījuma.

Neuzticība laulībā ir nodevība.

Nodevējs ir vājš.

Nodevējs nedzird savu sirdsapziņas balsi.

Pēc nodevības ir jāmēģina atkal atjaunot uzticība pasaulei un cilvēkiem, piedodot tiem.

Autore: Daina Rūtena

Izmantotā literatūra un avoti: