Mana draudzene – Veģetatīvā distonija 17.06.2016
Tikai viens jautājums, depresijas un veģetatīvās distonijas slimnieku e-atbalsta grupā internetā: ,,Kā Baiba tika galā ar veģetatīvo distoniju?” noveda pie šīm pieredzes pārdomām. Jautājums tika uzdots man. Pirmajā mirklī apmulsu. Kaut kas bija arī jāatbild un kaut ko arī atbildēju. Nākamajā rītā sapratu, ka man taču ir pieredze ar šo interesanto slimību un es ar to varu dalīties. Mani pārņēma fantastiska sajūta! Ja nu kādam mani ieteikumi palīdzēs?
Nesākšu zinātniski izklāstīt visas distonijas pazīmes, jo katrs, kuram tā ir, ļoti labi zina, par ko es stāstu. Šī ,,mana draudzene” izpaudās caur galvas reiboņiem, nevarēju gaisu plaušās ievilkt, augsts asinsspiediens, sirds bija pilnīgā brīvsolī – darīja ko gribēja un tad, kad gribēja un vēl tās paniskās bailes, ka tūlīt nomiršu. Atpazināt?!
Domāju – beigas klāt, jāmirst. Vairs nedziedāju, nedejoju, izvairījos no jebkādām straujām aktivitātēm, toties cītīgi apmeklēju dažādu medicīnisko žanru ārstus. Šo visu rakstot, man šobrīd tiešām ir ļoti jautri. Es cienu ārstus un to, kā viņi mēģina cilvēkiem palīdzēt. Kādas zāles un inhalatorus tik neizrakstīja! Sākumā pirku, bet nu nepalīdz – dzer vai nedzer, pūt vai nepūt. Mana vecākā meita (toreiz viņai bija tika 27!) teica: ,,Vai Tu nesaproti, ka nepalīdzēs ne dakteri, ne medikamenti, nobeigsi tik sevi! Tu taču pati saproti, ka viss darbojas citādāk!” Sēdēju dīvānā un īdēju. Es tiešām sen jau zināju, ka viss ir citādi. Biju lasījusi grāmatas, par to, kā pats sevi var izdziedināt. Bet tajā brīdi tas man nebija aktuāli, es biju vesela un skrēju kā,,zirgs”. Bet tagad viss bija mainījies un es sēdēju pie ,,sasistas siles”. Kā sākt? Kur meklēt informāciju? Dievs palīdzi! Neticami, bet palīdzība nāca. It kā pilnīgi „nejauši” man bija brīva nedēļa. It kā pilnīgi „nejauši” vīrs ar bērniem aizbrauca uz 10 dienām slēpot. Un lai slavēts Dieva izgudrojums – dators un internets! Sāku tajā ,,rakņāties” un nokļuvu it kā pilnīgi ,,nejauši” ,,domātājā”. Ir! Trāpīju! Īsi, konkrēti un kodolīgi!
Nu tad tā, mīļie ļaudis! Tālāk seko tas, kā es sāku sevi atrast.
- Jāatpazīst, kad tā tuvojas! Nebaidīties, kad tā atnāk! Mīļi sagaidiet un ar to aprunājaties. Es savās domās sūtu tai mīļumu, sūtu tai siltumu. Kā to izdarīt? Aizveriet acis, iedomājieties kaut ko tik mīļu, ka sajutīsiet sirdī ieplūstam siltumu. Lūk, tieši to sūtiet sirdij, samīļojiet!
- Negatīvo īpašību apzināšana!
Visgrūtākais – būt atklātam pašam pret sevi, saskatīt sevī negatīvās īpašības: lepnumu, bailes, ļaunumu, nodevību, utt. Tas ir ļoti grūti. Kamēr sevī neatpazīst un neatzīst šīs īpašības, uz priekšu tikt nevar. Bet tad, kad esi bijis pret sevi atklāts – nesāc sevi vainot. Es pateicos par katru savu atrasto slikto īpašību, jo tikai tā es varu nokļūt tuvāk ,,draudzenei”. Vēl ir jāsaprot, ka neviens cits tavās dzīves ķibelēs nav vainīgs. Par visu, kas notiek Tevī un ap Tevi ir Tevis paša radīts. Jāsaprot, ka tikai katrs pats ir atbildīgs par to, kas notiek.
,,Ko sēsi – to pļausi”.
,,Kā sauc – tā atskan”.
,,Katrs pats savas laimes kalējs. Kā prot – tā kaļ”.
- Ķermeņa filozofija. Kuri orgāni jūt diskomfortu? Manā gadījumā: sirds – mīlestība, galva, plaušas – brīvība. Kādi stresi tos traumē? Šeit ir ļoti liels darbs jāiegulda. Tas prasa daudzu stundu darbu. Izmantoju ,,Domātāju”, E.Rudzātes ,,Ķermeņa Filozofiju”, Lūli Vīlmu, V. Siņeļņikovu.
- Meklēju šos stresu sevī! Atrodu, izprotu, piedodu , samīļoju un palaižu. Esmu piedevusi visiem, kuri mani nemīlēja (līdz vecmāmiņām un vectētiņiem), jo izpratu. Piedevu visiem, kuri sēja manī bailes – sākot no vecvecākiem, vecākiem un beidzot ar skolotājiem un politiķiem.
Un tā es tiku ierauta šajā ,,spēlē” ar sevi. Sevī rokoties tik daudz asaru esmu izraudājusi, bet tas bija tā vērts! Jūtos viegla un nedaudz rozā. Līdz baltam vēl daudz jāstrādā.
Tas bija un ir ļoti cītīgs darbs ar sevi katru dienu.
Kur ņemt laiku, lai to visu darītu? Palūdziet, no sirds, Visumam jeb Dievam. Iedos, noteikti iedos!
Mana dzīve ir ļoti mainījusies( pagājuši tikai 2 gadi)!
Katru darbu ko daru, daru ar prieku.
Katru cilvēku, kuru satieku, redzu skaistu.
Pamazām sāku izprast, kāpēc notiek tieši tā un nekā citādi.
Esmu atradusi mantras, kuras es klausos un dziedu līdzi.
Klausos un dziedu līdzi latvju ,,Spēka dziesmām”.
Nūjoju, vingroju, dziedu un dejoju līnijdejas.
Esmu pateicīga, ik dienu, Visumam, ka esmu tik laimīga!
Ja to visu lasot nobijāties, tad vēl neesat gatavi no distonijas šķirties. Varbūt pēc dienas, mēneša, gada, gadiem. Bet ir taču vēl nākamā dzīve.
LAI TOP!
p.s. Šodien nenopļāvu zāli, ai, ai, ai, tā jau tik gara, bet ļoti vēlējos dalīties ar savu pieredzi. Ak, jā! Ir taču rītdiena!
Autore: Baiba Veckare