Kādēļ cilvēks vaino it visā otru un pats nevar atzīties, ka bijis vainīgs? 18.06.2016
Santa jautā: Jau kādu laiku klausos jūsu e-seminārus, tie ir ļoti interesanti un pamācoši. Mani nomoka kāda problēma. man ir attiecības jau diezgan ilgu laiku, mans vīrietis visu laiku vaino it visā mani, pie tā ka mums ir problēmas attiecībās, pie tā ka ir vispār problēmas. Visur kur esmu es, tur ir problēmas utt. Es jau vairākus gadus sevi vainoju it visā, nespēju tikt ārā no tā, uz brīdi saņemos bet tad atkal atsviež tajā pašā situācijā. Nemitīga vainas apziņa, kā runāju, kā dzīvoju un ka vispār dzīvoju. es neuzskatu, ka esmu slikts cilvēks un kādā veidā apdraudu savu vīrieti. Viņš ir ļoti valdonīgs un es vienmēr cenšos piekāpties, darīt kā viņš grib, kaut saprotu ka tā nav pareizi, ka vajadzētu meklēt kompromisus.
Izskaidrojiet, kādēļ cilvēks vaino it visā otru un pats nevar atzīties, ka bijis vainīgs, lūgt piedošanu, ja pat es neesmu vainīga. Es lūdzu piedošanu, vēršu visu par labu, jo uzskatu ka lūgt piedošanu tas ir stirpa cilvēka solis, bet viņš aizvien vairāk mani pazemo. Jo tālāk tas viss iet, jo liekas grūtāk to ir apturēt.. Vai ar šādu cilvēku var plānot nākotni, kas ir jādara, lai viss mainītos?
Elvita Rudzāte atbild: Cilvēks, kas vaino citus, pats sevī tur dziļu vainas izjūtu no kuras nevar atbrīvoties, jo nav sev piedevis savas kļūdas. Cilvēks, kuru kāds apvaino bez pamata, arī sevī tur vainas izjūtu, jo līdzīgs piesaista līdzīgu. Kamēr Santa neatbrīvos savu vainas izjūtu, tikmēr vienmēr atradīsies kāds, kas viņu apvainos. Partneri viens otram ir lieli skolotāji. Ja Santai ir jāapzinās, ka ir pienācis pēdējais laiks atbrīvot savu vainas izjūtu, tad viņas draugs neapzināti vēlēsies visos sīkumos vainot savu draudzeni līdz brīdim, kad viņa beidzot atbrīvos savu vainas izjūtu.
Katram cilvēkam pašam ir jāizdara izvēle ar ko viņš veido ģimeni. Ja esi sācis dzīvot kopā nereģistrējot oficiāli savas attiecības, tad arī tā ir izvēle, ka esi gatavs nenoteiktām attiecībām. Tālākais atkal ir tavā ziņā, vai turpināsi pārkāpt Dievišķos likumus, vai sāksi strādāt ar sevi, mainīsi sevi un līdz ar to apkārtējo situāciju.
Nepietiek ar to, ka klausās gudrus seminārus vai lasa gudras grāmatas. Pats svarīgākais ir prakse jeb zināšanas praktizēt ikdienas dzīvē. Santai ir jāatbrīvo no sevis sava pagātne ar piedošanu, jāatbrīvo savas bailes “mani nemīl” un vainas izjūta, izprotot neapgūtās mācības. Tikai tad viņa var cerēt, ka kaut kas mainīsies viņas attiecībās ar draugu pozitīvā virzienā. Ja neesi gatavs ar sevi strādāt, tad arī negaidi, ka Dievs vai kāds cits tev spēs palīdzēt.