Dace jautā: Kā man palīdzēt savam bērnam? Ļoti bieži viņš spēlējas viens pats, arī bērnu dārzā. Ja apkārt ir pazīstami bērni, bieži viņš tik un tā ir viens pats. Viņam grūti atrast kontaktu ar citiem bērniem un uzsākt spēlēties. Man pašai dzīvē ir ļoti līdzīgi…es īsti neprotu draudzēties, uzturēt draudzīgas attiecības. Cilvēki, kas man ir bijuši draugi, paši šo draudzību ir uzsākuši un pēc tam paši pārtraukuši. Man negribētos, ka arī viņam būtu jāpiedzīvo tik daudz vientulības.
Elvita Rudzāte atbild: Dacei ir nepieciešams veikt dzīves analīzi un izprast problēmas cēloni, kā arī neapgūtās mācības. Viena no neapgūtām mācībām ir Vientulības mācība.
Dacei ir jāiemācās būt laimīgai pašai savā sirdī, neieliekot savu laimi “citiem klēpī”, t.i., neuzskatot, ka laimīgu cilvēku dara ārpasaule. Cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, vairs pats īpaši nevēlas komunicēt ar cilvēkiem, kuri nav līdzīgā apziņas līmenī. Viņu neinteresē tukšas sarunas par bērniem, darbu, kaimiņiem u.tml. Viņš vairāk vēlas komunicēt ar līdzīgi domājošiem, pārrunājot jautājumus par Dievu, Smalko plāno, dzīvi utt. Ja viņam šāda iespēja nav, viņš tāpēc nejūtas nelaimīgs. Viņš jūtas laimīgs no iespējas arvien vairāk tuvoties Dievam, kalpojot cilvēcei un visai citai dzīvai radībai. Kalpošanas procesā nav iespējams palikt vienam, vienmēr būs kāds, kas tevi atbalstīs, ar ko varēsi pārrunāt svarīgus jautājumus un saņemt padomus. Vientulība māca, ka tu pat teorētiski nevari būt viens, ja tikai tu zinātu cik daudz dzīvības tev ir apkārt neredzamajā pasaulē. Kad cilvēks to apzinās, tad viņš vairs nejūtas vientuļš un sāk kaut ko darīt, lai neuzņemtu uz sevis bezdarbības karmu, attīstoties Garā.
Arī viens no maniem bērniem nav īpaši aktīvs komunikācijā ar citiem cilvēkiem un saviem vienaudžiem, un ļoti labprāt pavada laiku vienatnē, bet es to redzu kā plusu nevis kā mīnusu, jo redzu, ka viņš prot būt pašpietiekams un laimīgs, kā notiek viņa pašattīstības ceļš. Man līdz šādam līmenim nācās augt un nonākt tikai pušmūžā, kad man vairs nav svarīga komunikācija ar citiem, kaut arī dzīvē man ir daudz jākomunicē, tāpēc priecājos par brīžiem, kad varu būt vienatnē, strādājot un attīstot sevi. Protams, man ir cilvēki, ar kuriem labprāt pārrunāju dzīves situācijas, bet šie cilvēki iet apzinātu garīgās attīstības ceļu un mūsu sarunas ir ļoti garīgas, kuras cilvēks no malas, kas neiet garīgās attīstības ceļu, varētu nesaprast. Es jūtos laimīga un nebaidos no vientulības, jo zinu, ka nekad cilvēks nevar būt vientuļš, vienmēr viņam līdzās ir Augstākie spēki.