Stāsts par mīlestību 24.06.2016
Ir viena no šī pavasara karstākajām dienām, svelmains vējš loka koku zarus. Sēžu pie loga savā lauku mājā, istabā vēsi, klusi. Tikai pulkstenis dara savu ierasto darbu – skaita mirkļus. Roka sniedzas pēc rakstāmā un top stāsts par mīlestību. Mīlestību manā izpratnē, tās dažādiem veidiem un izpausmēm. Mēs esam šeit, lai mācītos mīlēt. Pieņemt un mīlēt sevi, novērtēt un mīlēt savus tuvākos, būt pateicīgiem un mīlēt savu mazo zemi – Dzimteni un lielo mūsu kopējo Zemi, cienīt un mīlēt savus ienaidniekus. Atrast, atgriezties un iemīlēt Dievu it visā, kas skars mūs mūsu atvēlētajā ceļā.
Sākšu ar sevis mīlēšanu, un, jāsaka, ka neesmu to pratusi. Man tas vienmēr licies kaut kā egoistiski. Tagad saprotu, ka tieši sevis mīlēšana, šis primārais noteikums, šī prašana vai neprašana noved pie vissmagākajām dzīves mācībām. Mīlēt sevi man šodien nozīmē atrast un iznest savu patieso būtību, misiju, saglabāt Dieva doto kodu. Tas mums katram ir savs. Šī informācija ir dziļi slēpta un atklājas tikai smagā darbā ar sevi. Tā ir personīga lieta, ko otrs nevar zināt un citu padomi mums nederēs. Tā ir kā smalki niansēta un noskaņota stīga, vienreizējs skaņdarbs, neatkārtojams mākslas darbs. Tas atklājas, ja ielūkojamies savā sirdī un ieklausāmies savās dvēseles vibrācijās. Tā ir kā rasas pile
zāles stiebra galā, tik trausla un tomēr notverama.
Šodien personības jēdziens ir degradēts, jo tiek saistīts ar naudas un izdevīguma, slavas un varas apliecināšanu. Manā izpratnē cilvēks
– personība ir tas, kurš atļaujas un nebaidās būt pats – citāds. Pauž savu pārliecību, necenšas izpatikt, izkalpoties. Cilvēks, kurš iet savu ceļu, jo bez šī – mana ceļa nevienam tālāk esošam ķēdes posmam nebūs nekāda labuma. Būs kompleksu pilns, neapmierināts ar sevi un citiem, ambiciozs cilvēciņš, kurš nedzīvos pats un neļaus dzīvot citiem. Man aiz ieraduma likās, ka dzīvoju: palīdzot citiem, piepildot viņu
sapņus, atrisinot viņu problēmas, nokārtojot dažādus sasāpējušus jautājumus. Tagad zinu, ka lielākā vai mazākā mērā, tā bija mana eksistēšana, caur ko nāca dažādas dzīves mācības, nāca sirdsgudrība.
Izdzīvot sevi un dzīvot dzīvu dzīvi nenozīmē atteikties ne no ģimenes, ne draugiem, tas nozīmē, ar mīlestību šiem cilvēkiem pasniegt sevi un
pavēstīt savas vajadzības. Tālāk jau notiks, kas notiks: kāds paliks vai atnāks, kāds aizies, bet es pati nezaudēšu savu būtību un dzīvošu savu dzīvi.
Ikdienā mēs nereti saucam viens otru par saulītēm, bet par dziļāko saules jēgu laikam jau bieži neaizdomājamies. Manuprāt, tieši saules funkcija raksturo vispatiesāk jēdzienu – mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Vai tad saule izvēlas, kurš šodien patīk vai nepatīk? Saule neizvēlas, nepieprasa, nepiespiež, tā vienkārši spīd. Tā vienādi apspīd visu un visus: gan baltus, gan melnus, gan dažādās valodās un skaņās runājošus.
Šodien man jēdzienā tuvākais ietilpst mans dzīvesdraugs, jo dabā blakus pastāv kā sievišķā, tā vīrišķā puse. Caur to izpaužas mūsu pilnība, enerģiju apmaiņa, dzimumu lomas un dzīves jēga. Pieņemt un mīlēt savu otro pusīti tādu, kādu Dievs radījis. Ideālu nav un, ja būtu, tas laikam
būtu garlaicīgi. Paldies Dievam, ka satiku viņu. Paldies viņam, ka pieņem mani tādu, kāda esmu. Paldies par to, ka man nav jākaunas
vai jābaidās. Mūsu attiecībās darbojas principi – miers baro, nemiers posta vai nedari otram to, ko nevēlies lai Tev dara. Rītā mostamies ar prieku, vakarā guļamies ar pateicību, ejam vienā virzienā.
Tuvākie ir mani senči, mana ģimene, cilvēki, ar kuriem saskaros. Man svarīgi ir dalīties savā mīlestībā gan ar dzīvajiem, gan mirušajiem, jo katrs koks var būt tikai tik stiprs, cik stipras ir tā saknes. Šī saikne veido manu pārliecību, tā veido manu mugurkaulu.
Nevēlos dalīt cilvēkus mīlamos un nemīlamos, zinu, ka nav labu un nav sliktu cilvēku, ir tikai cilvēki. Visi esam vienādi: ar vienām un tām
pašām vajadzībām, raksturu īpašībām un sapņiem.
Tuvāko kategorijā man ietilpst arī dzīvās radības, kas ar savu beznosacījumu mīlestību ieskauj ik uz soļa. Censties sadzīvot ar tām, atcerēties, ka viens otru papildinām. Dievam nav nepareizu lietu, un, ja esam radīti, tad katram sava vieta. Neizcelt sevi kā „radības kroni” un nenicināt vai nenoniecināt citu tikai par to, ka tas ir citāds. Tikai mijiedarbībā var būt attīstība.
Esmu dzimusi Latvijā – šajā skaistajā, vēl pagaidām, salīdzinoši ar citām valstīm, zaļajā punktā. Šī ir mana vienīgā vieta, ko varu saukt par Dzimteni. Man svarīgi ir sakopt un mīlēt kādu zemes stūrīti, ko Dievs devis. Ieguldīt tajā savu domu, sapni, enerģiju, darbu. Iedvest elpu un dzīvību stāvošajā, iekustināt enerģiju snaudošajā. Priecāties par austošo sauli un cīruļu dzīvespriecīgām dziesmām, staigāt basām kājām pa zālīti izbaudot rīta rasu, apēst priežu pumpuru enerģijai, iesmaržot ābeļziedu un ceriņu reibinošo aromātu. Neierobežot sevi ar laika trūkumu pieņemot šo pāri plūstošo dabas mīlestību. Ēdienreizēs notiesāt pašu izaudzēto un ar savu enerģiju uzlādēto. Justies saviļņotai, rītā saskrienoties ar zaķi vai vakarpusē ar lapsu, klausīties dzērvju klaigās tuvējā purvā vai zaļo varžu skaļajās serenādēs dīķī turpat pie mājas, vērot briežu un mežacūku pārvietošanos, priecāties, redzot ķirzaciņu siltumnīcā laizot ūdeni no tikko aplietu redīsu lapiņām.
Novēlu katram savā sirdī vai savā sētā goda vietā uzvilkt Latvijas karogu, kas apliecinātu, ka mīlu savu valsti. Ar katru šūnu un sirds pukstu izjust šo vietu kā savu un pateikties Dievam par to, ka esam piedzimuši tieši Latvijā.
Tālāk – jēdziens mīlēt savu ienaidnieku. Šis, manuprāt, ir visinteresantākais, jo tas padodas visgrūtāk. Pareizāk sakot, to saprast ir visgrūtāk. Šodien zinu, ka ienaidnieka nav un tās ir tikai mana prāta spēles. Mans iedomātais ienaidnieks esmu es pati ar savām problēmām. Cilvēks vai situācija, kas nostājas manā priekšā, ir manu problēmu spoguļattēls. Jo lielāks nosodījums, jo lielāks sevis noliegums. Jo lielākas ambīcijas,
jo dziļāka sevis nepieņemšana. Jo lielāka sevis cildināšana un lepnība, jo dziļāks un gruzdošāks kauns. Visas domas, vārdi un darbi, ko veltu savam spoguļattēlam vai iedomātam ienaidniekam, atgriežas pie manis un veido manu turpmāko dzīvi. Vai tiešām vēlu sev sliktu?
Ir lietas, ko nespēju mainīt, piemēram, bēgļu krīzi. Tādā gadījumā padomāju dziļāk un mainu attieksmi. Šī gadsimta materiālisma mācība arī mani aizveda uz ārzemēm. Strādāju, pelnīju naudiņu, lai atdotu kredītu. Kas es biju? Ekonomiskais bēglis, kādus šodien nosodām. Nebaidos teikt, ka šodien katrā latviešu ģimenē ir tādi „labākas dzīves tīkotāji”. Tikai tur pabijušie zinās šīs, es teiktu, kustības īsto smagumu vai vieglumu. Tur nebijušo teiktajam ir „tukša” skaņa. Kur ir mūsu ienaidnieki? Tas ir tikai mūsu spogulis, kas raksturo reālo situāciju.
Ir lietas, ko spēju mainīt, vajadzīga tikai pietiekoša motivācija – vēlme dzīvot citādāk, gaišāk. Tādā gadījumā, veidoju savās smadzenēs jaunu failu – mīli savu ienaidnieku kā sevi pašu. To izdarot, ienaidnieki pazūd. Tādā veidā es ielieku savu dzīvi jaunā, tīrā gultnē, kas ved pretī mīlestībai un dziļākai izpratnei par to. Dzīvot kļūst daudz vieglāk, jo manas acis rāda gaišāku, priecīgāku un mīlestībai atvērtāku pasauli. Elli vai paradīzi radām mēs paši šeit – uz zemes.
Viss rakstītais ir mana izvēle. Tā ir mana atbildība, ko nesu. Dievs dod iespēju maldīties, krist, noliegt, nīst… Dievs dod iespēju arī klauvēt, atvērt, celties, apliecināt, mīlēt… Es saskatu Dievu kā melnajā, tā baltajā, jo mums iespēja attīstīties ir tieši caur šo lietu duālo raksturu. Tikai visdziļākā tumsā iespējams ieraudzīt gaismas staru. Iedomāsimies, ka mūsu dzīve ir maratona distance. To veicot ir viss: spēks, griba, pārliecība, ticība, šaubas, pagurums, sāpes, atbildība, cerība, prieks… Galvenais nav pirmajam pārraut finiša lentu, galvenais ir visa šī izjūtu gamma distances veikšanas laikā un padarīta darba sajūta pēc tās.
Tāda šobrīd ir mana mīlestība un izpratne par to. Tā ir lēnprātīga, pacietīga, tā neskauž, nelielās.
Dzīvosim ar mīlestību, lai mūsu sirdis izstaro gaismu! Lai mums visiem izdodas!
Autore: Gunta