Nekas jau nebeidzas 27.06.2016
Sāku domāt, ka mana dzīve ir viena nebeidzama cīņa ar vēzi. Ne uz mirkli neļaujot atslābt un laisties laiskā vienkāršā plūdumā. Katra sāpe, izmaiņas analīzēs vai pat klepus dara tevi uzmanīgu un satrauktu. Īpaši ja bez acīmredzama iemesla pieaug onkoloģiskie marķieri, bet viss ir it kā kārtībā. Taču sauciet to par intuīciju vai kā savādāk, bet veicot kārtējās pārbaudes, uzstāju, ka jāpārbauda arī galva. Ārsts gan gribēja tiešāku skaidrojumu manai vēlmei, bet paļāvās uz manu intuīciju un kā vēlāk izrādījās ne velti. Jā tur viņš atkal bija, maziņš, pašā galvas smadzeņu sānu malā. Varētu pat iedomāties, ka pilnīgi nevainīgs, bet atklāts radīja izskaidrojumus visām vainām, kas piemeklēja jau iepriekš un kuras es nekādi nesaistīju ar vēzi. Atklāts radīja atkal veselu gūzmu ar pārdzīvojumiem un bailēm.
Lasot rakstus, ko citi ir sarakstījuši par vēzi, atrodu daudz kur pieminētu faktu, ka slimība ir mūsu draugs un ka māca mūs. Tad jāsaka, ka esmu ļoti laba draudzene vēzim un viņš man ir ļoti uzticīgs un neatlaidīgs draugs. Tā ir kā kaķa un peles rotaļa. Tikai vai es esmu kaķis vai pele? Brīžiem gan viens, gan otrs. Bet pārsvarā jau tomēr laikam pele. Tātad upuris. No garīgā vērtējuma galvas smadzeņu audzējs liecina par bailēm ka mani nemīl. Rodas jautājums, vai tad var mīlēt upuri? Var žēlot, var palīdzēt, var atbalstīt, bet mīlēt? Ko nozīmē mīlēt un ko tad es īsti gaidu? Gaidu laikam jau tas visu paskaidro. Gaidīt tā ir pretēja rīcība darbībai. Bezdarbība rada apstākļus iesakņoties negācijām pašā gaidītājā. Bija Latviešiem tāda izrāde ‘’ Gaidīšanas svētki’’. Kad tu gūsti baudu no gaidīšanas un jo ilgāk jo labāk. Aiz lielās gaidīšanas pašiem svētkiem vairs nebija tik lielas nozīmes. Svarīgākās bija gaidas. Citiem vārdiem sakot ilūzijas. Par to kādi tie svētki būs, cik krāšņi un jautri un cik priecīgi un neaizmirstami. Tā, apsūkājot katru domiņu par to kā būs, varam tīksmināties ilgpilnās gaidās. Taču šī gaidīšana ir slimīga bezdarbība un sevis ievešana pilnīgā iluzorā pasaulē. Kurā ir itin viegli salikt savas vēlmes uz maziem podestiem un tad vērīgi lūkoties apkārt vai tad kāds jau nesāks īstenot tās vai viņas pašas īstenosies. Taču nākas vilties. Manas gaidas ir manas un citiem grūti saprotamas vai pareizāk būtu teikt nesaprotamas. Respektīvi gaidas paliek sapņu līmenī un nepiepildītas urda un veido vilšanos un sastāvējušās emocijas, kas galu galā saindē arī ķermeni.
Bailes, ka mani nemīl. Vai tās apliecina vilšanos gaidās. Es gaidu, ka mani mīlēs, bet nē, nemīl. Bet kā es to varu zināt tik droši un vienpusēji. Zinu skaidri, ka jautājot nopietni, saņemšu atbildi. Bet laikam jau es gaidu kādu rīcību vai attieksmi, kas atkal ir saprotama un pieņemama no manas puses. Laiks saskatīt un pamanīt otra rīcībā zīmes nevis gaidīt piepildāmies savus uzstādījumus. Galu galā tās ir egoista piezīmes. Bet es pati? Vai es mīlu citus? Vai es dodu mīlestību citiem cilvēkiem? Vai tikai vienkārši sēžu un gaidu, ka mani mīlēs? Un ko nozīmē mīlēt citus cilvēkus? Pieņemt viņus kādi viņi ir. Saprast un neuzstādīt nekādas gaidas attiecībā uz citiem. Vien pieņemt tos. Tāpat jau es arī gribētu tikt pieņemtai un saprastai. Kā izdzīvot šīs bailes no manas apziņas. Kas tas ir, kas liek domāt ka tevi nemīl. Par maz uzmanības, otrs cilvēks nerīkojas, kā tu gaidi. Un atkal gaidas. Vai ir nepieciešami apliecinājumi, ka tevi mīl. Un vai tiem es ticēšu? Vai tie būs tādi kādus es gaidu?
Jābeidz gaidīt un jāsāk dot citiem. Galu galā tādas bailes ir pretdabiskas jau pašos pamatos. Dievs mūs visus mīl. Un ne tikai viņš. Apkārt mums ir daudz jauku, sirsnīgu cilvēku, kas dara to nemanāmi un neko negaidot pretim. Beznosacījuma mīlestība – augstākais uz ko tiekties. Kad tu spēj mīlēt otru cilvēku vien tāpēc, ka viņš ir. Un ir tāds kāds viņš ir. Kad tu spēj sniegt otram cilvēkam atbalstu un izpratni gan garīgu, gan fizisku. Neko negaidot pretim. Vienkārši dzīvojot saskaņā ar sirdsapziņu. Manuprāt baidīties, ka mani nemīl ir diezgan patmīlīga un neefektīva nodarbe.
Jā cīņa ar vēzi jau nebeidzas. Tāpat kā dzīve. Kamēr es dzīvošu tikmēr es cīnīšos. Esmu cīnītājs pēc dabas. Ir jānovērtē viņa vēlme un neatlaidība dzīvot. Bet viņa dzīve diemžēl nozīmē manu nāvi. Mums abiem ir vienādas intereses – izdzīvot. Bet manā pusē ir spēcīgāki ieroči. Tie ir gan medicīna, gan prāts, gan domu spēks, gan apziņa, gan prasme saprast dzīves mācību stundas. Man ir daudz atbalstītāju draugu, bet viņam tikai ienaidnieki. Varu tik pateikt savam vēzim – paldies, ka māci mani nevis gaidīt, bet dot citiem.
Autore: Iluta Lielāmure