Samadhi un Atbrīvošanās… 01.07.2016

Joga Vashistha: Samadhi un Atbrīvošanās…
Suraghu atbildēja:

Ak, viedais, lūdzu saki man – kāpēc ar samadhi vienmēr saprot tikai šo no domām un koncepcijām brīvo prāta stāvokli? Ja tu zini Patiesību, vai saprāts iziet no samadhi, pat ja tu nodarbojies ar lietām un pārdomām? Nē. Apgaismotie vienmēr ir samadhi, pat ja tie veic pasaulīgās lietas. No otras puses – ja saprāts nav līdzsvarā, samadhi nav sasniedzams, pat ja nepārtraukti sēdētu lotosa pozā.

Patiesības zināšana ir tā uguns, kas sadedzina visas cerības un vēlmes, it kā tās būtu sausa zāle, – un tieši tas ir samadhi, un nevis klusēšanas saglabāšana! Samadhi stāvoklis – ir mūžīga svētlaime, esošā tīrā uztvere, ego sajūtu neesamība, izeja ārpus dualitātes robežām, brīvība no satraukumiem un vēlmēm iegūt vai atteikties. No tā paša izpratnes momenta viedajā samadhi stāvoklis kļūst pastāvīgs – un viņš to nekad
nepazaudē un nepārtrauc pat uz brīdi. Kā laiks neaizmirst virzīties, tā zināšanu cilvēks neaizmirst Patiesību. Kā materiāls priekšmets uz visiem laikiem saglabājas materiāls, tā zināšanu cilvēks vienmēr paliek zināšanu cilvēks.

…Ak, viedais, īstenībā nav nekā, ko būtu vērts vēlēties vai atraidīt. Kamēr šie priekšmeti redzami kā objekti, tie nav nekas cits kā koncepcijas, priekšstati un uztveres. Kad nav nekā ko sasniegt, dabiski – tas nozīmē, ka nav arī ko atvairīt. Labais vai sliktais, mazais vai lielais, vērtīgais vai
nevērtīgais – visi šie jēdzieni balstās uz vēlamā priekšstatiem. Kad vēlmes zaudē jēgu, tās vispār nerodas. Patiesi – nav nekādas būtības visā šajā redzamajā pasaulē – kalnos, okeānos, mežos, vīriešos un sievietēs, un visos priekšmetos. Tāpēc nerodas vēlme pēc tā visa. Kad nav vēlmju, sirds
atrodas augstākajā svētlaimē.

Vāsištha turpināja:

…Esi vieds un izmet no sirds netīro priekšstatu par savu paša svarīguma sajūtu. Kad tīra sirds apskata bezgalīgās Apziņas dimensiju, kas ir visa avots svētlaimei un kas visiem atrodas tik tuvu, tā paliek augstākajā “Es”. Būdams pakļauts bezgalīgajai Apziņai, uz iekšu virzītais un zināšanām
pilnais saprāts vairs necieš.

Pat, ja tu dari ikdienas darbus un pat ja tev kaut kas patīk vai nepatīk, tava iekšējā Būtība nekad nebūs aptraipīta. Kā gaisma var izkliedēt tumsu, tā arī zināšana, ka šī pasaule ir neizpratnes radīta, – ir vienīgās zāles pret slimību. Kad rodas izpratne, tumsonīgā šīs pasaules izpratne kā par kaut ko reālu mitējas uz visiem laikiem. Pēc tam, pat ja tu kaut ko dari, tu neesi tam piesaistīts un rīcības nespēj tevi aptraipīt, kā zivs acis nesāp no jūras ūdens. Nekad vairs tu no jauna neiegrimsi tumsonībā.

Tikai tajās dienās, kad sirdī spoži mirdz pašapzināšanās gaisma, cilvēks dzīvo pa īstam. Tajās svētlaimes dienās visas viņa rīcības ir piepildītas. Svētie raksti un tādas dienas – ir vienīgie cilvēka draugi, tie rada sirdī patiesu bezkaislību un pašapzināšanos. Ak, Rāma, glāb savu individuālo apziņu no šīs šķietamās pasaules briesmīgā purva. Kad tu sapratīsi Patiesību par šo purvu, tu tajā jau vairs nekad neatgriezīsies…Cilvēkam ir jācenšas sevi pacelt un nemeklēt baudu šajā purvā.  Gudram cilvēkam ir pastāvīgi jādomā par pasaules, savu utt. būtību. Tajā nelīdzēs ne bagātība, ne draugi, ne radi, ne Raksti, un tikai tīrais saprāts, kas iesaistīts pašapzināšanā un ir bruņots ar bezkaislību, rada iespēju šķērsot šo neizpratnes okeānu.

Tajā brīdī, kad tu varēsi ieraudzīt savu ķermeni kā inertu substanci, tu iegūsi pašapzināšanos. Kad ir aizgaiņātas nezināšanas tumsa un ego sajūtas, mirdz pašapzināšanās gaisma. Šis pašapzināšanās vai patiesās Apgaismības stāvoklis ir ārpus jebkuriem aprakstiem. Kā cukura saldumu iespējams izzināt tikai to nepastarpināti izgaršojot, tā tikai ar nepastarpinātu izjušanu iespējams izzināt Apgaismības būtību. Kad mitējas saprāts un ego sajūtas, rodas pašapzināšanās. Tā tiek sasniegta ar jogas palīdzību un kaut kādā mērā ir salīdzināma ar dziļa miega stāvokli, – bet to patiesi nevar ne ar ko salīdzināt un nav iespējams aprakstīt.

Rāma, kamēr tu neuzvarēsi saprātu ar prāta palīdzību, nav iespējams sasniegt savas patiesās būtības izpratni, un kamēr tev ir iluzori priekšstati kā “es” un “mans” – ciešanas nebeigsies, tāpat kā uzzīmēta saule nekad nenorietēs…”

……….

Bhasa teica:

Vai mēs, ceļotāji šajā pasaulē, varam būt mierpilni un laimīgi, kamēr neesam sasnieguši augstāko Patiesību? Kamēr nebūsim šķērsojuši sansāras okeānu, vai varam būt mierīgi un laimīgi? Kamēr pilnībā nav sagrautas saprāta radītās cerības un vēlmes, – kā mēs varam būt mierīgi un laimīgi?

Kamēr nesasniegsim sevis izzināšanu, mēs atkal un atkal atgriezīsimies šajā nāves un dzimšanas dimensijā, lai atkal no jauna izietu bērnību, jaunību, spēku uzplaukumu, vecumu un nāvi – atkal un atkal mēs veiksim tās pašas bezjēdzīgās darbības un krāsim vienu un to pašu pieredzi. Vēlmes nogalina viedumu. Arvien un arvien mazāk paliek no dzīves, tā pazaudējas sajūtu apetītes apmierināšanā. Saprāts iekrīt juteklisko baudu akā. Apbrīnojami, kā un kāpēc šis ķermenis, kas ir brīnišķīgs līdzeklis, lai nokļūtu otrā krastā (pašapzināšanās), kļūst par šīs pasaulīgās dzīves upuri! Vienā mirklī sīkā saprāta ņirboņa iegūst milzu apmērus. Aiz tumsonības cilvēks sevi identificē ar ciešanām un bēdām, kuras patiesībā uz viņu neattiecas ne mazākā  mērā, un tāpēc kļūst nelaimīgs.

Vāsištha turpināja:

Tāpēc, Rāma, es tev saku, ka nav cita ceļa uz Atbrīvošanos no valgiem un ilūziju okeāna šķērsošanas kā sevis izzināšana. Patiesību iepazinušajam šis nelaimju okeāns nav lielāks par nelielu peļķi.

Kā priekšmeta atspulgu spogulī nevar nosaukt par reālu vai nereālu, jo tā realitāte ir neaprakstāma, – tā arī ķermenis, kurš ir atspulgs augstākajā “Es”, nav ne reāls, ne nereāls, un tā realitāte nav aprakstāma. Tumsonīgs cilvēks uzskata par reālu to, ko tas redz šajā pasaulē, bet viedais tā nedara. Kā koka gabals un ūdens, kurā tas atspoguļojas, nav saistīti reāli pastāvošām attiecībām, tā arī ķermenis nav saistīts ar augstāko “Es”. Vēl vairāk, – tur, kur tādas attiecības varētu eksistēt, nav duālisma. Pastāv tikai viena bezgalīga Apziņa bez subjekta-objektu dalījuma. Tajā šī
daudzveidība tikai tiek iztēlota un tas, kuru patiesi neskar ciešanas, tic, ka viņš ir nelaimīgs, – tieši tāpat kā tas, kurš tic, ka redz spoku, – šo spoku redz! Saprāta iztēles spēka dēļ šīs iztēlotās savstarpējās attiecības kļūst par faktisku spēku. Augstāko “Es” neskar sāpes un baudas, bet, uzskatot sevi par ķermeni, tas pakļaujas ķermeņa uztverei. Atteikšanās no tādas tumsonīgas uztveres arī ir Atbrīvošanās.

Tie, kas nav pakļāvušies sevis identifikācijām ar kaut ko un piesaistēm, ātri atbrīvojas no ciešanām. Nosacītība ir iedīglis vecumam, nāvei un maldiem; kad tā mitējas, cilvēks iziet ārpus maldu robežām. Ierobežotais saprāts rada važas pat askētiem, neierobežotais saprāts ir tīrs pat ģimenes cilvēkam. Ierobežotais saprāts – ir nebrīvība, Atbrīvošanās – ir brīvība no nosacītības (pašierobežošanas, piesaistēm un identifikācijām). Pašierobežošana, kura ietver iztēloto atdalīšanu, – ir vienīgais iemesls brīvībai un nebrīvei. Rīcības, kas veiktas ar neierobežotu saprātu, – nav rīcības, bet ierobežotais saprāts darbojas, pat atsakoties no rīcībām. Rīcības un ne-rīcības ir tikai saprātā, ķermenis nedara neko. Tāpēc ir jāatsakās izlēmīgi no šīs iekšējās atdalīšanas.

Rāma jautāja:

“Ak, viedais, kas ir šī nosacītība un kā tā ir saistīta ar nebrīvību; un kas ir Atbrīvošanās un kā to sasniegt?”

Vāsištha atbildēja:

“Pārliecība par ķermeņa realitāti un atteikšanās no ķermeņa un sevis atšķiršanas ir nosacītība. Ticošais tam, ka bezgalīgā Apziņa ir ierobežota un tāpēc viņš meklē baudas, tādejādi pats sevi ierobežo un kļūst nebrīvs. Tas, kurš sev uzdod jautājumu: “Patiesi – viss ir augstākā Apziņa, ko gan
man vēlēties un no kā atteikties?”, ir nelokāms brīvības beznosacītības stāvoklī. Zinošais, ka “es neeksistēju un arī citi neeksistē” vai arī “lai tā notiek vai arī nenotiek” un baudas nemeklējošs, ir atbrīvots. Viņš nav piesaistīts bezdarbībai un neapjūk rīcību rezultātos, viņš nav pakļauts ne sajūsmai, ne izmisumam ar vai bez iemesla. Viņš atsakās no rīcības rezultātiem ar savu saprātu (nedarīšanu!). Atsakoties no nosacītības tiek sarautas piesaistes un tiek sasniegts augstākais labums. Tā ir visu ciešanu rezultāts.

Nosacītību var salīdzināt ar sekojošiem piemēriem:

1) saimnieka pavadā aiz viņa ejošs ēzelis, kas baidās, nesot smagu nastu;
2) zemē augošs koks, kas cieš karstumu, aukstumu, vēju un lietu;
3) savā alā guļošs un laiku pavadošs tārps;
4) uz zara sēdošs izsalcis putns, sargājoties no plēsējiem;
5) pieradināts briedis, mierīgi plūcošs zāli, iet bojā no mednieka šāviena;
6) daudzi cilvēki, kas no jauna atkal un atkal piedzimst kā sliekas un kukaiņi;
7) neskaitāmas radības, kas rodas un pazūd šajā Radīšanā kā viļņi okeāna virspusē;
8) vāji un slimi cilvēki, kas mirst atkal un atkal;
9) krūmi un liānas, kas savu barību uzņem no augsnes un augsnē augoši;
10) un šī šķietamā pasaule, kas līdzinās upei, ar straumi nesot bezgalīgas ciešanas un bēdas.

Tas viss ir – piemēri nosacītības paplašināšanai.

Nosacītība (pieķeršanās vai pašierobežošana) ir divu veidu – patīkamā un neauglīgā. Neauglīgā nosacītība sastopama visos tumsonīgos cilvēkos, patīkamā – redzama tajos, kas zina Patiesību. Saprātā mītošā nosacītība, kurai nepiemīt paša “Es” zināšana, rodas no ķermenim līdzīgiem objektiem, un sekmē dzimšanas un nāves ciklu atkārtošanos, kas ir pilnīgi neauglīgi. Cita nosacītības forma, kas sastopama pie viedām būtnēm, kam piemīt pašapzināšanās, rodas no patiesā vieduma apzināšanās, tā ļauj cilvēkam izbēgt no dzimšanas un nāves.

Vāsištha turpināja:

Dievs, kurš tur savās rokās ragu, milnu utt., visas trīs pasaules saglabā, pateicoties “patīkamajai nosacītībai”. Pateicoties šim nosacītības veidam, spīd saule un Radītāja kosmiskais ķermenis turpina virzīt šīs milzu Radības esību. Arī Šiva mirdz kā Dievība šī nosacītības veida dēļ. Šo pasauli uzturošie un tajā darbojošies dievi ir apveltīti ar savām īpašībām, pateicoties šai patīkamajai nosacītībai vai pašierobežošanai.

No otras puses – neauglīgās vai tukšās nosacītības ietekmē saprāts, tiecoties pēc baudām, kļūst par upuri, būdams maldos, ka tās ir patīkamas sajūtas.

Pat kosmisko elementu mijiedarbība notiek pateicoties nosacītībai. Tās dēļ dievi debesīs, cilvēki uz zemes un dēmoni ellē paceļas un nolaižas kā viļņi okeānā. Kā okeānā lielās zivis ēd mazās, tā arī visi neskaitāmie radījumi ēd viens otru un bezpalīdzīgi klīst telpā savas ierobežotības dēļ. Ceļoties un austot, te spožais, te nespodrais mēness turpina riņķot ap zemi, pateicoties nosacītībai.

Ak, Rāma, skaties, šāda mīklainā Radīšana ir pats zini kā radīta kā atbilde uz radību prāta koncepcijām. Visums ir radīts tukšā telpā ar vienkāršu prāta nosacītību, – tas nav realitāte. Un šajā Visumā tiekšanās pēc baudām visām radībām, kas piesaistītas pasaulei un ķermenim utt., saēd pašu dzīvi. Neviens nevar saskaitīt to daudzumu, tās ir neskaitāmas kā smilšu graudiņi okeāna krastā. Visuma Radītājs izpauda nodomu par šī Visuma eksistenci tikai kā atbildi uz neskaitāmo būtņu prāta ierobežojumiem. Šie radījumi – ir patiesi lieliska degviela šeit degošajām elles liesmām. Jebkuras ciešanas, kuras tu šajā pasaulē atklāj, ir domātas tikai šīm radībām. Kā upes tek virzienā uz okeānu, tā ciešanas tek virzienā uz tiem, kuru prātā ir pašnosacītība. Visa Radība ir tumsonības pilna. Tomēr, ja cilvēks nocērt šo tiekšanos pēc baudām, saprāts sāk paplašināties tā vietā, lai sevi ierobežotu. Prāta ierobežotība (jeb pieķeršanās pie galīgā un sagraujamā) – ir milzu sāpes, ak, Rāma, bet bezgalīgā saprāta paplašināšana (vai uzticība bezgalīgajam) ir maģiskās zāles pret šīm sāpēm. Ne kam nepiesaistījies saprāts, kas ir nelokāms bezgalīgās paplašināšanās pasaulē, veicina baudas. Tas, kurš nostiprinājies pašapzināšanā, atbrīvojas šeit un tagad.

Ak, Rāma, darot visu laiku to, kas dotajā situācijā ir jādara, saprātam nav jābūt piesaistītam darbībai, domām vai objektam. Tieši tāpat tam nav jābūt piesaistītam debesīm vai ellei, vai kam citam. Tam nav jābūt saistītam ar ārējām attiecībām, iekšējo sajūtu dabisko kustību jeb dzīvības spēku. Saprātam nav jāatrodas ne galvā, ne aukslējās, ne starp uzacīm, ne uz deguna galiņa, ne mutē un ne acīs. Tam nav jāatpūšas ne tumsā, ne gaismā, pat ne sirds slēpnī. Atmodas, sapņošanas un dziļā miega stāvokļiem nav to jānotur un pat plašajai tīrajai telpai nav jābūt tā mājām. Nepiesaistīts krāsai, kustībai vai nekustīgumam, sākumam, beigām vai vidum, vai vēl kam citam,  saprātam nav jāturas ne attālumā, ne tuvumā, ne priekšā, ne objektos, ne sevī. Pār to varai nav jābūt ne jutekliskajām sajūtām, ne tumsonīgajam laimes stāvoklim, ne koncepcijām un ne objektiem.

Saprātam ir jāatrodas tīrajā Apziņā kā tīrajai Apziņai, tikai ar nelielu ārēju domas kustību apzinoties pilnīgu šīs pasaules objektu veltīgumu. Kad ir sarautas visas pieķeršanās vai piesaistes, individuālā apziņa kļūst pat ne-individuālo apziņu un pēc tam notiek tas, kam jānotiek, – vai tā ir
darbība vai bezdarbība. Tādā nepieķeršanās stāvoklī individuālā apziņa nepieķeras darbības rezultātiem. Vai arī, atstājot šo nelielo objektu izpratnes stāvokli, atļauj individuālajai apziņai izšķīst augstākajā mierā.

Tāds brīvs viedais uz visiem laikiem ir brīvs no ciešanām un bailēm, vai viņš apkārtējiem šķiet darbojošies vai nedarbojošies. Visi mīl un tur augstā cieņā līdzīgus cilvēkus. Pat, ja citu acīs viņš šķiet satraukts, iekšēji viņš ir nostiprinājies viedumā. Viņa apziņa nerotājas ar laimi vai neaptumšojas ar nelaimi. Viņš nepievērš uzmanību pasaules spožumam un pievilcībai. Sasniedzot pašapzināšanos, viņš dzīvo pastāvīgā vērošanā (apcerē?- в созерцании) un tāpēc nav nekam šajā Visumā piesaistīts. Pacēlies virs pretstatiem (sasniedzot nedualitātes stāvokli), viņš
atgādina guļošo pat atmodinātā stāvoklī.

Šis stāvoklis, kurā saprāts ir atbrīvojies no sev raksturīgās domu kustības un kurā pastāv tikai pasaules sajūtas, ir zināms kā “dziļā miega stāvoklis Atmodā”. Tajā esošais dzīvo spontāni, būdams atbrīvots no jebkura tipa prāta novirzīšanās un satraukumiem, viņam nerūp, vai dzīve ir gara vai īsa. Kad šis pats “dziļā miega stāvoklis Atmodā” ir pilnībā nobriedis, tas zināms kā turiya vai ceturtais stāvoklis. Tajā nostiprinājies, viedais uztver Visumu kā milzu rotaļlaukumu un dzīvi – kā kosmisko deju.  Būdams pilnībā brīvs no šķietamās pasaules ciešanām,
bailēm un maldiem, nostiprinājies turiya stāvoklī, viņš vairs nekļūdās. Viņš vienmēr ir iegrimis svētlaimē un dodas tālāk uz milzīgo neizsakāmās svētlaimes stāvokli. Ir uzskats, ka šis stāvoklis ir nākošais aiz turiya – neaprakstāms un neaptverams.

Vēl ir iespējams aprakstīt vārdos tā stāvokli, kas atbrīvojies vēl šajā dzīvē, – turiya stāvokli vai “dziļā miega stāvoklis Atmodā” – pilnīgas brīvības
stāvokli. Bet aiz tā esošais stāvoklis nav vārdos izsakāms. Tas ir aiz turiya robežām. Rāma, centies to sasniegt.

Vispirms nostiprinies “dziļā miega stāvoklī Atmodā”. Paliec neieinteresēts ķermeņa eksistēšanā vai neeksistēšanā, zinot, ka ķermenis ir tikai ilūzija. Tu esi vieds cilvēks, Rāma, un tu esi sasniedzis iekšējo Atmodu. Paša Būtību zinoša cilvēka saprāts vairs nevirzās lejā. Šeit pastāv tikai tīrā Apziņa, tāpēc neļauj sevī rasties tādiem priekšstatiem kā “es tāds un tāds” vai “tas ir mans”.  Pat jēdzieni “pats” un “es” tiek izmantoti tikai domas paušanai, Patiesība atrodas ārpus šiem aprakstiem. Nav dualitātes, nav ķermeņu un tāpēc nav starp tiem savstarpējo attiecību – uz saules nav ēnas! Lai gan es ar tevi runāju, pieļaujot kaut kādu dualitāti, Patiesībā nav tāda dalījuma.

Kā nav savstarpējo attiecību starp gaismu un tumsu, tā nevar būt savstarpējo attiecību starp ķermeni un to, kas tajā iemiesojies. Kad kļuvusi zināma Patiesība, izzūd kļūdainā uztvere. Paša Būtība ir Apziņa – tīra, mūžīga, nemainīga, – gaisma sevī. Tai pat laikā ķermenis nav tīrs un mūžīgs. Vai tie var būt kaut kā saistīti? Ķermeni atdzīvina dzīvības spēks vai citi elementi, ķermenis nevar būt nekādās attiecībās ar augstāko “Es”. Pat ja Būtība un ķermenis tiek apskatīti kā atsevišķas realitātes, starp tiem nevar būt nekādas attiecības, – bet, ja šī dualitāte ir nereāla, tad pašas domas kļūst absolūtas. Lai šī Patiesība tevī nostiprinās: nav nebrīves, nav Atbrīvošanās nevienam, nekad un nekur.

Skaidrs, ka šis viss – ir tikai vienotā bezgalīgā Apziņa jeb Būtība, jeb augstākais “Es”. Ja tu ņemsi vērā tādas koncepcijas “es esmu laimīgs” vai “es esmu nelaimīgs”, vai “es esmu tumsoņa”, tad tās tev nesīs nebeidzamas ciešanas. Ķermenis sāka pastāvēt tikai no vēja (dzīvības spēka), tas pastāv, pateicoties tā spēkam, viņa runas spējas arī ir tā izraisītas, un arī visas sajūtas darbojas, pateicoties šim spēkam, saprāts tajā ir bezgalīgā nedalāmā Apziņa. Šī bezgalīgā Apziņa ir visur izpletusies kā izplatījums u.tml., un tā atspoguļojas Apziņā un šo atspulgu sauc par saprātu. Kad saprāts pamet savu ķermeni-cietumu un aizlido, tas sajūt savu Būtību, kas ir Apziņa. Kur ir zieda aromāts, tur ir arī zieds, kur ir saprāts, tur ir arī Apziņa. Bet tikai saprāts ir šķietamās pasaules vienīgais cēlonis, jo tāpēc, ka Apziņa ir visuresoša un bezgalīga un tā, lai gan ir sākotnējais cēloņu cēlonis, nav cēlonis šai šķietamajai pasaulei.  Patiesi, šīs pasaules cēlonis ir neizpratne (realitātes Būtība nav izpētāma).
Kā lampa momentā izgaiņā tumsu, tā arī pašapzināšanās gaisma momentā izgaiņā tumsonību jeb nezināšanas tumsu. Tāpēc ir jāizzina tas, ko dēvē par individuālo apziņu, saprātu vai iekšējo psiholoģisko faktoru.”

Patiesi – tas viss ir augstākā Apziņa. Tomēr, kā okeānā paceļas viļņi, tā arī daudzveidība, dēvēta par Visumu, paceļas saprātā. Gan te, gan tur Būtība izpaužas kā aktīva. Citur tā paliek savā pasīvajā stāvoklī. Akmenim līdzīgās substances ir nekustīgas, bet cilvēki u.tml. – ir aktīvi. Visvarenā esība visā uztur tumsonības priekšstatu un tāpēc paliek it kā tumsonīga. Tā bezgalīgais ietērpjas tumsonības drānās un to dēvē par individuālo apziņu – līdzīgi zilonim, kas iemānīts šīs šķietamās pasaules lamatās.

Tāpēc, ka tā ir dzīva, to dēvē par dvēseli. Dēļ tās egoistiskajiem priekšstatiem to dēvē par ego. Tāpēc, ka tā spēj atšķirt un noteikt, to dēvē par budhi (saprātu) vai atpazītspēju. Dēļ savas spējas radīt koncepcijas un uztveres, to dēvē par prātu. Tā kā tā ir dabiska, to dēvē par dabu (оно
естественно, его зовут природой). Pati tā zināma kā ķermenis, jo tā mainās. To dēvē par apziņu, jo tās Būtība ir Apziņa.

Augstākā Apziņa – vienīgā Patiesība – atrodas tieši starp inerto un apzinošo. Tā rada daudzveidību un zināma ar daudziem nosaukumiem. Bet visi šos iedalījumus un kategorijas bija izdomājuši cilvēku ar izkropļotu saprātu, lai gūtu baudu strīdos un maldinātu tumsonīgus cilvēkus.

Ak, Rāma, tāpēc tikai individuālā apziņa ir cēlonis šai šķietamajai pasaulei, – ko gan spēj paveikt šis kurlais un tumsonīgais ķermenis? Ja mirst ķermenis, apziņa nemirst kā nemirst koks, nometot lapas. Tikai tumsoņa domā citādi.

No otras puses, – ja nomirts saprāts, pazūd arī viss pārējais un iestājas pilnīga Atbrīvošanās. Cilvēks, kurš cieš un domā: “Diemžēl – es mirstu un pazūdu nebūtībā”, – dēļ tumsonības pieķeras nepatiesām koncepcijām. Viņš sajutīs šīs šķietamās pasaules ilūziju no jauna kādā citā vietā un citā laikā. Individuālā apziņa ar ierobežoto prātu pamet vienu ķermeni un meklē citu, kā pērtiķis mežā lēkā no viena koka uz citu. Kā aukle nēsā bērnu no vienas vietas uz citu, lai novērstu viņa uzmanību, tā arī saprāta ierobežojums (psiholoģiskais pieradums vai tendence) nēsā dvēseli šurpu turpu. Tā, būdama piesaistīta ar ierobežotā prāta virvi, individuālā apziņa iziet caur daudzveidīgām atkārtotām dzimšanām un ciešanām.

Vāsištha turpināja:

Ak, Rāma, tu nedzimsti, kad dzimst ķermenis un nemirsti, kad tas mirst. Tā ir tumsonības paušana, uzskatot, ka telpa podā rodas tad, kad podnieks taisa šo podu un pazūd, kad pods saplīst. Ķermenī esošā iekšējā Apziņa ir brīva no vēlamā vai nevēlamā attiecībā uz ķermeni, saprātu un sajūtām. Iekšējā Apziņa nonāk ar tiem kontaktā, kā ceļotāji satiekas iebraucamajā vietā vai kā baļķi, plūstot upē, straumē satiekas un izšķiras: viņu tikšanās un šķiršanās Apziņā  nerada ne laimi, ne nelaimi. Kāpēc atrodoties tādos pašos apstākļos cilvēki priecājas un skumst?

Augstākā Apziņa dēļ tumsonīgās pašierobežošanas kļūst par saprātu, it kā aptraipās ar šīs pasaules objektiem, bet tā pati Apziņa, kad tā atmostas savai patiesajai Būtībai, atstāj šos maldus un iegūst zināšanu par sevi pašu. Tad saprāts skatās uz ķermeni it kā no liela augstuma. Apzinot ķermeni kā dažādu elementu salikumu, tas pārspēj ķermeņa apziņu un kļūst Apgaismots.

Apgaismotu cilvēku neskar pasaules netīrība vai neizpratne, pat, ja tas darbojas pasaulē. Viņu nekas pasaulē nepiesaista, bet nekas arī neatgrūž.  Viņš zina, ka tas, ko dēvē par “Es” un “pasaule” pagātnē, tagadnē un nākotnē, – ir tikai tīro sajūtu ar sajušanas procesu apvienošanās turpinājums. Vai sajūtu objekti būs reāli vai nereāli, atkarīgs tikai un vienīgi no tā, kas sajūt. Tad kā rodas prieks un bēdas? Neīstais vienmēr
ir neīsts, Patiesība ir Patiesība, bet abu sajaukums – ilūzija! Neapmānies! Atstāj nepatiesās uztveres un ieraugi Patiesību, – tad tevi vairāk nekad neapmānīs.

Viss kas pastāv, ir tikai turpinājums savstarpējām attiecībām starp tīro uztveres procesu un uztveramo. Šī uztvere patiesi ir pašapzināšanās bauda. Tā ir tīrā uztvere, tāpēc tā zināma kā absolūtais Brahmans. Bauda, kas rodas mijiedarbībā starp tīro uztveres procesu un uztveramo, ir augstākā. Tumsonīgam cilvēkam tā ir pasaule, bet viedajam – tā ir Atbrīvošanās. Tīrā sajušana pati ir bezgalīgā Apziņa: kad tā sliecas uz
objektiem, tā ir pieķeršanās un nebrīve, bet kad tā ir brīva no gūsta vai ziņkārības, tā ir Atbrīvošanās. Kad tā atbrīvojas pat no subjekta-objekta attiecībām, tad šķietamā pasaule pilnībā pārtrauc savu pastāvēšanu un parādās turiya stāvoklis jeb “dziļā miega stāvoklis Atmodā.”

Augstākā Apziņa nav ne tas, ne kas cits, tā pārspēj jebkuru sajušanas objektu. Patiesību zinošā neierobežotajā un ne-nosacītības redzēšanā – viss ir tikai vienotā augstākā Apziņa, nav nekā, ko varētu uzskatīt par nodalītu no tās. Visu substanču materialitāte nav nekas cits kā paša Būtība vai bezgalīgā Apziņa.

Rāma, ir vēl viens redzes viedoklis, pateicoties kuram tu arī sasniegsi dievišķo Apgaismību un nostiprināsi pašapzināšanos:

“Es esmu izplatījums (telpa?). Es esmu saule. Es esmu gaismas visas puses, kā arī augšā un lejā esošais. Es esmu dievi. Es esmu dēmoni. Es
esmu visi radījumi. Es esmu tumsa. Es esmu zeme, okeāni utt. Es esmu putekļi, vējš, uguns un visa pasaule. Es esmu visuresošs. Kā kaut kas
var būt ārpus manis?” Pieņemot šo redzes viedokli, tu pacelies virs prieka un bēdu stāvokļa.

Gan šis, gan otrs viedoklis veicina Atbrīvošanos. Viens ir – “es esmu ārkārtīgi smalka un transcendentāla Apziņa” un otrs – “es esmu visi un viss.” Ir vēl viens viedoklis, kas skar “sevi” un tas ir: “es esmu ķermenis” – tāds viedoklis ir nebeidzamu ciešanu avots. Atstāj tos visus, ak, Rāma, un paliec tīrā Apziņa. Jo, lai gan tava Būtība ir transcendentāla un visuresoša, tikai Apziņa ir gaisma visos priekšmetos un pasaulē, lai gan patiesi tie ir iluzori.

Šo pašapzināšanos nesasniegt ar paskaidrojumiem un aprakstiem, vai pateicoties kāda norādījumiem. Viss tiek uzzināts tikai nepastarpinātas pieredzes ceļā. Viss, kas šajā pasaulē tiek uztverts un viss, kas zināms, tas viss ir augstākā Apziņa, kurai nepiemīt dualitāte (sajūtamā un sajūtu –
ощущаемого и ощущения). Tikai augstākā esība ir vienmēr un visur, bet tā tās ārkārtējā smalkuma dēļ nav sajūtama. Visās radībās tā ir viņu dvēsele. Visas darbošanās notiek saules gaismā, bet, ja šī darbošanās mitējas, saule tādēļ necieš. Tā arī dēļ bezgalīgās Apziņas darbojas
ķermenis, bet, ja ķermenis mirst, Apziņa tāpēc necieš. Augstākā Apziņa nav dzimusi un tā nemirst, tā neko neiegūst un neko nevēlas, tā nav saistīta un tā neatbrīvojas. Apziņa vienmēr ir Apziņa.

Šī augstākā Apziņa nav ne laika, ne telpas ierobežota, – kā gan tā var pazaudēt savu brīvību? Kad nav pieķeršanos, kas gan ir Atbrīvošanās? Tāds ir Apziņas spožums. Bet neizprotot Apziņas būtību, cilvēki raud un cieš. Atstāj šīs neīstās koncepcijas (brīvība un nebrīve) un dzīvo Apgaismotā
dzīvi. Nav atbrīvošanās ne debesīs, ne uz zemes, ne ellē.  Atbrīvošanās ir vienkārši sinonīms tīrajai apziņai, pareizai sevis izpratnei un patiesi atmodinātā stāvoklim. Pilnīga visu vēlmju un cerību neesamība ir atbrīvošanās. Kamēr cilvēks nav sasniedzis šo patieso iekšējo atmodu vai
pašapzināšanos, viņš uzskata sevi par nebrīvu un cenšas atbrīvoties. Atsakies no šiem nepatiesajiem priekšstatiem par brīvību un nebrīvi un kļūsti par cilvēku, kas novērsies no visa, ak, Rāma! Dzīvo ilgi un valdi pār pasauli.

Vāsištha turpināja:

Augstākā Apziņa, redzot ķermeni, kā rotaļājoties sāk uzskatīt, ka viņa pati ir šis ķermenis. Viss, kas veido šo pasaules ilūziju, parādās kā tuksnesī mirāža. Šī ilūzija izplatās kā viļņi okeāna virspusē, iegūstot dažādus nosaukumus – saprāts, atšķirtspēja (budhi), ego jūtas, slēptās
tendences un jūtas. Saprāts un ego jūtas īstenībā nav divas atšķirīgas būtības, tas ir viens un tas pats, atšķirība ir tikai nosaukumos. Saprāts ir ego jūtas un tas, kas zināms kā ego jūtas, – saprāts. Tikai nezinoši cilvēki uzskata, ka viens dzimst no otra, tāpat kā ne gudrs cilvēks var domāt, ka baltums radies no sniega.

Tādi ir saprāts un ego jūtas: kad mitējas viens, mitējas arī otrs. Tāpēc tā vietā lai uzturētu brīvības un nebrīves priekšstatus, atstāj visus centienus un ar vieduma un bezkaislības palīdzību nonāc līdz saprāta apturēšanai. Ja tevī rodas pat doma būt brīvam, tas nozīmē, ka saprāts ir dzīvs un,
uzturot citus priekšstatus, saprāts rada ķermeni. Pēc tam rodas citas koncepcijas kā “es daru to”, “es baudu to” un “es zinu to.” Šīs koncepcijas arī ir nereālas kā mirāža tuksnesī. Tomēr to nerealitāte netiek apzināta un ilūzija piesaista saprātu kā mirāža apmāna un pievelk dzīvnieku. Bet, ja
ilūzijas būtība tiek izprasta, tā vairs nevar piesaistīt saprātu kā mirāža vairs nespēj apmānīt to, kas zina, ka tā ir mirāža. Kā lampa pilnībā izgaiņā tumsu, tā Patiesības zināšana pilnībā iznīcina koncepcijas un nosacītību.

Kad cilvēks no tīras sirds domā par jautājumu: “Šis ķermenis ir inerta substance, kāpēc man tam meklēt baudas?”- visas tiekšanās un vēlmes pamazām atkrīt. Kad atkrīt vēlmes, iekšēji sajūtama vislielākā svētlaime un miers.  Sevi zinošie viedie iegūst bezbailību un bezkaislību un mirdz savā paša spozmē. Viņi vienmēr ir pašpietiekami un atrodas iekšēja apmierinājuma stāvoklī. Viņi ir apgaismoti un tāpēc viņos mirdz iekšējā
gaisma. Viedais redz Apziņu kā visa Būtību, kā visa esošā visuresošo Dievu, bezformas, bet visas formas ar sevi piepildošu. Viņš nedod un
neņem, viņš nevienam nedara pāri un neliela, nepriecājas un nebēdājas.

Rāma, nekādas pasaules baudas nav salīdzināmas ar baudu, kas piepildīs tavu sirdi, kad tu pilnībā atstāsi visas vēlmes un cerības. Ne valdot, ne paradīzē, ne mīļotās klātbūtnē nav izjūtama tāda bauda kā tā, kad esi brīvs no vēlmēm. Vēlmes un cerības liek cilvēkam griezties, esot piesaistītam pie šķietamās pasaules rata.

Kad tu ieraudzīsi Patiesību, ka visa esība ir tikai Apziņa un ka daudzveidība – ir tikai vārds bez attiecīgas nozīmes, tad tu kļūsi pilnībā brīvs no vēlmēm un cerībām. Tāds varonis ir apbruņojies ar bezkaislību, kas atgaiņā ilūziju ar savu klātbūtni vien. Tīkamais viņam nesniedz apmierinājumu, un bēdas viņu nesatrauc. Pievilcība viņu iekārdina ne vairāk, kā vējš spēj izkustināt no vietas kalnu. Divkāršais pievilcības un riebuma spēks viņu pilnībā neskar. Uz visu viņš skatās vienādi.

Būdams brīvs no vismazākajām piesaistēm, viņš bauda to, kas pats par sevi atnāk pie viņa, kā acis uztver objektus bez vēlēšanās vai naida. Tāpēc tādas sajūtas  neizraisa ne sajūsmu, ne skumjas. Pat ja šķiet, ka viņš šajā pasaulē ir aizņemts ar kaut kādām lietām, viņa apziņa ir pilnībā nenovērsusies. Lai kas ar viņu nenotiktu saskaņā ar laika, telpas un cēloņu likumiem, vai tas ir patīkami vai nepatīkami, iekšēji viņš paliek pilnībā neskarts.

Kā virve, kuru uzskatīja par čūsku, nebaida to, kas redz, ka tā ir virve, bet ne čūska, tā arī reiz izgaisusi ilūzija vairs neatgriežas un reiz sasniegta pašapzināšanās nekad nepazūd. Vai var pakārt atpakaļ kokā no tā nokritušu ābolu?

Patiesību zinošais pat uz skaistu sievieti skatās kā uz uzzīmētu gleznu; un tā ir Patiesība, jo gan viens, gan otrs ir radīts no tiem pašiem elementiem (zeme, ūdens utt.). Kad tiek redzēta Patiesība, sirdī vairs nerodas vēlme valdīt. Kā iemīlējusies sieviete visus mājas darbus veic ar domām un jūtām pilnu sirdi par mīļoto, tā apgaismots viedais darbojas šajā pasaulē, tai laikā kā  viņa apziņa ir koncentrējusies uz Patiesības
vērošanu. Abos gadījumos neviens nespēj traucēt tādu uzvedību (piespiest sievieti aizmirst par savu mīļoto vai piespiest viedo aizmirst Patiesību).

Apgaismots viedais zina, ka augstāko Apziņu nav iespējams sagriezt, graizot ķermeni; tā neraud, kad no acīm līst asaras; tā nedeg, kad deg
ķermenis un nepazūd, kad tiek pazaudēts viss. Lai kas ar viedo nenotiktu, vai viņš ir bagāts vai nabags, mežā vai pilī, – tas viss nespēj skart viņa apziņu.

Visumā ir daudz tādu apgaismotu būtņu. Es minēšu dažus piemērus. Imperators Džanaka; tavs sencis imperators Dilipa; pirmais Manu zemes
valdnieks; imperators Mandhata, kurš piedalījās kaujās; valdnieki-dēmoni Bali, Namuči, Vritra (kurš cīnījās pat ar dievu valdnieku Indru),
Prahlada un Sambara; dievu un dēmonu Skolotājs, kā arī Visuma radīšanā, saglabāšanā un sagraušanā iesaistītā Trīsvienība (Brahma,
Višnu un Šiva); tādi viedie kā Višvamitra un Narada, kā arī dabas elementu kā uguns un gaiss dievības.

Visumā ir vēl arī tūkstošiem citu Atbrīvoto, Rāma. Daži no tiem ir viedie, daži valdnieki, citi mirdz kā zvaigznes un planētas, vēl citi – dievības vai dēmoni. Ak, Rāma, atbrīvotās būtnes ir pat starp tārpiem un kukaiņiem, bet – ir arī tumsoņas starp dieviem. Augstākā Apziņa ir visā, tā pastāv kā visa esība vienmēr un visur un dažādos veidos. Visās substncēs ir tukšums (telpa) un materialitāte tukšumā vai telpā. Nederīgais izpētot izrādās derīgs. Cilvēki ir taisnprātīgi (праведны), jo tie baidās grēku sekas. Pat tas, kas nepastāv, noved līdz tam, ka pastāv! – pārdomas par telpu vai tukšumu aizved līdz augstākās Patiesības sasniegšanai! Tas, kas neeksistē, sāk eksistēt laika un telpas vadībā. No otras puses, – tas, kas šķiet varens un visspēcīgs, sagrūst. Apzinoties Patiesību, Rāma, atstāj priekus un bēdas, skumjas un pieķeršanos. Nereālais šķiet reāls un reālais šķiet nereāls, – tāpēc atsakies no cerībām un bezcerības un sasniedz mieru.

Šajā pasaulē, ak, Rāma, Atbrīvošanās vienmēr ir tuvu un visur. Pašu pūlēm miljoniem būtņu sasniegušas Atbrīvošanos. To sasniegt ir vienkārši vai sarežģīti – atkarībā no paša vieduma un tumsonības. Tāpēc iededz sevī vieduma gaismekli. Apzinoties Apziņu, tiek iznīcinātas ciešanas. Tas, kurš brīvs no visām piesaistēm, patiesi ir brīvs. Jācenšas viedi un izsmalcināti sasniegt šo Atbrīvošanos, jo tas, kurš necenšas, nespēj pārlēkt pat teļa pēdai. Tāpēc velti sevi gara varonībai, pareizām pūlēm un pareizai pašapzināšanai, centies sasniegt
pašapzināšanos. Tam, kurš patiesi cenšas, viss Visums līdzinās teļa pēdai.

Vāsištha turpināja:

Rāma, visas pasaules izpaužas kā absolūtais Brahmans, bet dēļ neizpratnes un vieduma trūkuma tās tiek uztvertas kā neatkarīgas materiālas būtnes. Tāda nepareiza izpratne pazūd, uzaustot viedumam. Kļūdainajai uztverei tas viss šķiet kā “pasaule”, pareizā uztvere vairs neļauj kļūdīties. Es saku “nē” tam, kas turpina grimt šajā šķietamās pasaules purvā – tai laikā, kad ir iespēja izlabot šo kļūdu. Tu esi svētīts, Rāma, jo tavā sirdī ir parādījies patiesais jautāšanas gars. Kad Patiesība tiek apzināta ar tādas jautāšanas palīdzību, spēks, saprāts un gaisma pastiprinās.

Viedais, kas apzinājies Patiesību un ir brīvs no kļūdīšanās šeit un tagad, redz šo pasauli it kā viņš atrastos dziļā miegā, bez vismazākās vēlmes. Ar savu iekšējo saprātu viņš neredz pat tos priekšmetus un sajūtas, kas pašas sameklē viņu – bez piepūles no viņa puses, jo viņa paša sirds ir izšķīdusi sevī. Viņam nav nākotnes cerību, viņš neatceras par pagātni un viņš pat nedzīvo tagadnē. Un tomēr viņš visu dara. Miegā viņš ir atmodies, un atmodā viņš guļ. Viņš dara visu, tai pat laikā nedarot neko. Iekšēji viņš ir atteicies no visa, bet ārēji šķiet
aizņemts, un pastāvīgi atrodas iekšējā līdzsvarā. Viņa darbībai absolūti nepiemīt paša griba. Viedais nav nekam un ne pie kā piesaistīts. Tāpēc viņa darbošanās šķiet taisna taisnajam un rupja rupjajam. Viņš ir bērns starp bērniem, sirmgalvis starp sirmgalvjiem, varonis starp varoņiem, jaunietis starp jauniešiem un skumjais starp skumjajiem.

Viņa asumu zaudējušie (mīkstie) un patīkamie vārdi ir vieduma pilni. Ar augstsirdīgo rīcību viņš neko neiegūst, un tomēr viņš ir augstsirdīgs. Viņš netiecas pēc baudas un tāpēc tās viņu nekārdina. Viņš nav piesaistīts ne piesaistēm un pat ne pie Atbrīvošanās. Neizpratnes un kļūdu tīkls ir
sadedzis viņa vieduma liesmās un viņa Apziņas putns izlidojis brīvībā.

Viņš nav sajūsmā, kad viņa centieni nes savus augļus, un nesatraucas, ja to nav. Viņš līdzīgi bērnam, kā spēlējoties, ņem un atstāj. Viņš nebūs izbrīnīts, ja mēness gaisma kļūs karsta vai saules gaisma izstaros vēsumu. Zinot, ka augstākā Būtība – bezgalīgā Apziņa – spēj izpaust jebko, viņš nebūs izbrīnījies pat par vispārsteidzošāko notikumu. Viņš nav pasīvs un uzbudināts.

Zinot, ka radības pastāvīgi dzimst un mirst, viņš nepriecājas un neskumst. Viņš zina, ka pasaule rodas viņa paša redzējuma, kā sapņojot rodas objekti sapnī, un zina, ka visi šie objekti pastāv tikai mirkli. Tāpēc viņš nejūt, ka žēlumam vai priekam būtu pamats. Kad visas koncepcijas kā – sāpes un baudas, vēlamais un nevēlamais – mitējas, saprātā mitējas visi priekšstati. Vairs no jauna nerodas kļūdas – tāpat kā nav iespējams izspiest eļļu no apceptas sēklas.

Rāma, kad tumsā vicina degošu zaru, veidojas iluzori ugunīgi raksti. Tāpat no vibrācijām Apziņā rodas iluzorā pasaules redzēšana. Vibrācijas un Apziņa nav viena no otras atdalāmas kā baltums nav nodalāms no sniega, sēkla no eļļas, smarža no zieda un karstums no liesmas. To – kā atdalītu kategoriju – apraksti ir kļūda. Saprāts un domas kustība nav nodalāmi viens no otra, un viena pārtraukšana pārtrauc abus.

Rāma, ir divi ceļi kā pārtraukt domu kustību: pirmais ceļš – ir jogas ceļš, kas ietver domas apturēšanu ar spēku, un otrs ceļš – zināšanu ceļš, kas sevī ietver Patiesības pareizu izpratni.

Šajā ķermenī cirkulējošo enerģiju dēvē par prānu, elpu. Prāna vienota ar saprātu. Īstenībā Apziņa, kas prānas dēļ nosliecas uz domām, tiek dēvēta par saprātu. Domu kustība saprātā rodas no prānas kustības un prānas kustība rodas dēļ domu kustības Apziņā. Tā tie formē savstarpējās atkarības ciklu kā ūdenī viļņi un kustība.

Viedie saka, ka saprāts tiek izsaukts prānas kustības rezultātā un tāpēc, ja aiztur prānu, saprāts apklust. Kad saprāts atstāj domu kustību, mitējas šīs pasaules ilūzija. Prānas kustība mitējas, kad sirdī apklust visas cerības un vēlmes, pateicoties pilnīgai pašatdeves praksei, par kuru teikts Rakstos, un viedo mācībām, tīras sirds veiktai pārdomu praksei (meditācijai), iepriekšējās dzīvēs attīstītai bezkaislībai vai sevi visu pilnībā
atdodot vienīgajai Patiesībai.

Kā arī prānas kustība tiek apstādināta ar elpošanas praksēm, tās veicot bez lieka sasprindzinājuma (bez piepūles, vienatnē) vai atkārtojot svēto OM, vienlaicīgi pārdzīvojot tā nozīmi, kad apziņa sasniedz dziļā miega stāvokli. Ieelpas, izelpas un elpas aizturēšanas prakses, – viss noved pie prānas kustības mitēšanās. Kā arī meditācijas prakses, kad nav domu kustības, kad notur apziņu 30 cm attālumā no degungala, aizturot prānu
punktā starp uzacīm, meditējot uz telpu sirdī utt. – tas viss noved pie prānas kustības mitēšanās.

Rāma jautāja:

Ak, viedais, ko tu dēvē par sirdi?

Vāsištha atbildēja:

Rāma, ir divi “sirds” aspekti, par kuriem runā: viens aspekts ir pieņemams, otrs – ignorējams. Sirdi, kas ir daļa no šī fiziskā ķermeņa un atrodas pavisam noteiktā fiziskā vietā, ir jāignorē! “Sirds” pieņemamais aspekts ir tīrā Apziņa. Tā ir iekšpusē un ārpusē, un – ne iekšpusē un ne ārpusē. Tā ir galvenā sirds un tajā atspoguļojas viss, kas šajā Visumā ir, tā ir visu dārgumu glabātuve. Tikai Apziņa ir visu radību sirds, nevis miesas gabals, ko cilvēki sauc par sirdi! Tāpēc, ja no visām nosacītībām brīvo saprātu koncentrē tīrajā Apziņā, prānas kustība mitējas.

Ar jebkuru no šīm dažādo Skolotāju piedāvātajām metodēm prānas kustība var tikt pārtraukta. Jogas metodes dod rezultātus, ja tās praktizē bez lieka sasprindzinājuma un spēka. Kad nostiprināsies tādās praksēs, vienlaicīgi ar bezkaislības augšanu un saprāta pārvaldīšanu nāk rezultāts – mitējas prānas kustība.

Kad ar prakses palīdzību prānas kustība mitējas, atliek tikai Nirvāna vai Atbrīvošanās. Tajā ir  – viss, viss – no turienes, tā ir – viss un tā ir visur. Tajā nav šīs šķietamās pasaules, un tā nav no turienes, un šī šķietamā pasaule ne drusku tai nelīdzinās! Tas, kurš tajā nostiprinājies, atbrīvojas šajā dzīvē.

Tam, kura saprāts kļuvis noturīgs praktizējot jogu, ir pareizs Patiesības redzējums. Ieraudzīt, ka augstākajai Apziņai nav sākuma un beigu, ka visi šie neskaitāmie objekti patiesībā ir tikai Apziņa un nekas cits – tas ir pareizais redzējums. Kļūdains pasaules redzējums noved pie pārdzimšanas, pareizs – to pārtrauc. Tajā nav subjekta-objekta attiecību (tādu kā zinošais-zināmais), tāpēc ka augstākā Apziņa ir tas, kas zina un pati zināšana un tas, kas tiek izzināts, bet jebkura nodalīšana ir tumsonība. Kad tas tiek nepastarpināti sajusts, nepaliek ne brīvība, ne
ne-brīvība. Kad viedais saplūst ar paša augstāko Apziņu, ar saprātu, kas nostiprinājies iekšējā Apziņā, vai viņu
spēj vēl kādas baudas piesaistīt šai pasaulei?

Vāsištha turpināja:

Tas, kurš iegrimis savas būtības izzināšanā, nenovirzās. Acis tikai redz: priekšstati par patīkamo-nepatīkamo u.tml., nerodas ne acīs, ne kur citur, bet gan citā vietā, un tas pats notiek ar citām sajūtām. Tāpēc pašā sajūtu funkcijā nav nekā slikta. Bet, ja tām pievienojas egoistiskas domas un priekšstati, kas acumirklī rodas un pazūd, tad saprātā rodas satraukums.

Ak, acis! Mūsu uztveres objekti parādās un pazūd, un – tie ir tikai ārējie veidoli. Neļaujiet savam skatienam pie tiem aizkavēties, lai iekšējā mūžīgā Apziņa nekļūtu mirstīga. Esiet novērotāji, kas jūs arī esat.

Ak, saprāt! Acis atbilstoši to dabiskajām funkcijām redz neskaitāmus daudzveidīgus skatus, kāpēc tu ar tiem aizraujies?  Pat, ja šie skati atspoguļojas saprātā un tas tos atpazīst, kāpēc tu uz tiem atbildi ar ego sajūtām? Neapšaubāmi, starp acīm un to objektiem ir tuvas attiecības, bet kāpēc tu dēvē sevi kā to pamatu un pēc tam centies tos aptvert? Patiesi, – skats (aina), redze un saprāts nekā nav saistīti, – līdzīgi kā seja, spogulis un atspulgs: tomēr – kaut kādā veidā rodas nepareizs priekšstats “to redzu es”. Neizpratne ir vasks, kas visu savstarpēji salipinājis, bet pašapzināšanās ir uguns, kas šo vasku izkausē!

Patiesi, atkārtojošos domu ietekmē šīs neīstās savstarpējās attiecības tikai pastiprinās, bet tagad es tās sagraušu ar pareizām zināšanām. Kad tiek iznīcināta neizpratne, šīs iluzorās savstarpējās attiecības – starp to, kas redz, redzamo un redzēšanas procesu – nerodas vairs no jauna. Tikai pateicoties saprātam, sajūtas iegūst savu jēgu, tāpēc nepieciešams iznīcināt tikai saprātu. Ak, saprāt, kāpēc tevi bezjēdzīgi satrauc šie pieci sajūtu orgāni? Tikai domājošais, ka “tas ir mans saprāts” var būt tevis apmānīts. Tu neeksistē, ak, saprāt! Man ir vienalga, vai tu paliksi, vai mani atstāsi. Tu esi nereāls, inerts, iluzors. Tu vari apmānīt tikai tumsonīgu cilvēku, bet ne viedu. Izpratne pārtrauc neizpratnes tumsu. Aizej
no šī ķermeņa, rēgs, es tevi šodien nogalināju, jo izpratu, ka tu patiesībā nekad neesi pastāvējis.

Ļoti ilgi šis saprāta rēgs ir radījis neskaitāmus velnišķīgus priekšstatus: iekāri, ļaunumu, skaudību utt. Tagad šis rēgs ir nogalināts un es smejos par paša tumsonību. Saprāts ir miris, viss mans satraukums un uztraukumi ir miruši;  dēmons, dēvēts par ego sajūtām, arī ir miris, – tas viss notika pašapzināšanās mantras ietekmē. Tagad esmu brīvs un laimīgs. Visas manas cerības un vēlmes izzudušas. Paklanos manam paša
augstākajam “Es”! Nav vairs maldīšanās, nav ciešanu, nav manis, nav citu! Es neesmu es, un es, – nevis kāds cits, – esmu viss visā – paklanos manam augstākajam “Es”! Es esmu sākums. Es esmu Apziņa. Es esmu visi visumi. Manī nav nekādas dalīšanas. Paklanos tikai manai Apziņai! Tai, kas vienādi ir visos, šai smalkajai visuresošajai Klātbūtnei, šai Būtībai – paklanos!

Vāsištha turpināja:

Rāma, tā izprotot, viedajam turpmāk ir jārīkojas, domājot šādi:

“Ja augstākā Apziņa (“Es”) ir šis viss un ja saprāts tika attīrīts ar šādu izpratni, tad kas ir saprāts? Saprāts neapšaubāmi neeksistē. Vai viņš ir neredzams, vai viņš ir ne-prāts, vai vienkārši iluzora forma, tālākais ir acīmredzami – vai nu viņš neeksistē, vai viņš vienkārši ir ilūzija.
Tagad, kad tumsonība un maldi izzuduši, es neredzu, kas ir saprāts.

Visas manas šaubas ir izzudušas. Nav vairs drudzim līdzīgā uzbudinājuma. Es esmu tas, kas esmu, – bet bez tiekšanās. Kad saprāts pārtrauc eksistēt, mitējas arī tiekšanās. Kad saprāts ir miris un mirusi ir tiekšanās, tas pazūd neizpratne un dzimst ne-egoisms.  Esmu atmodināts Atmodas stāvoklim. Ja pastāv tikai viena Patiesība un daudzveidībai nav nekāda realitātes pamata, kas man jāizzina?

Es esmu mūžīga, visuresoša un smalka augstākā Apziņa. Es esmu sasniedzis realitātes stāvokli, kuram nav atspoguļojuma nekur, kuram nav sākuma un nav beigu, un kurš ir tīrs sākotnēji.  Vai kaut kas pastāv vai nē, saprāts un iekšējā realitāte ir vienota bezgalīgā Apziņa, kas ir augstākais miers ārpus izpratnes, un kura piepilda visu. Lai saprāts turpina pastāvēt vai mirst. Nav jēgas to izzināt, kad augstākā Apziņa ir
nostabilizējusies pilnīgā mierā. Kamēr biju iegrimis tā izzināšanā es atrados ierobežotā stāvoklī. Tagad ar šīs izzināšanas palīdzību esmu sasniedzis nenosacītības stāvokli, un kas tagad izzinās un ko?

Tagad, kad saprāts ir miris, šādas domas ir pilnīgi bezjēdzīgas, – tās var atdzīvināt šo rēgu ar nosaukumu “prāts”. Tāpēc atstāšu visas šīs domas un priekšstatus; meditējot uz OM, es pilnīgā iekšējā klusumā palieku apzināšanās stāvoklī.”

Tādām visu laiku jābūt vieda cilvēka pārdomām par Patiesības būtību jeb dabu, lai ko viņš darītu. Tādu pārdomu rezultātā saprāts nostabilizējas augstākajā, atbrīvojas no visiem satraukumiem un turpina veikt savas dabiskās funkcijas.

Svētie ar nenosacītības Apziņu un priecīgu sirdi dzīvo un darbojas šajā pasaulē, būdami brīvi no lepnības un neizpratnes, viņu miers un apmierinātība mirdz dievišķā gaismā un veic savas dabiskās funkcijas.”

Swami Venkatesananda – Joga Vashistha
(8.daļa, Samadhi un Atbrīvošanās)
Tekstu tulkoja: Dace Šulca
Avots: www.meta-reality.info