„Kungs, palīdzi man, Kungs. Es zinu, ka Tu esi. Es zinu, ka Tu dzirdi mani. Es ticu Tavai varenībai un Tavai žēlsirdībai. Es mīlu Tevi, Kungs, un es ticu, ka viss, ko Tu esi darījis ar mani, bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai es atnāktu pie Tevis. Piedod man, Kungs, visu, ko es darīju mana nesaprātīguma dēļ. Es pateicos Tev, Kungs, par Tavu mācību un par to, ka Tu ļāvi man iziet cauri visiem pārbaudījumiem un izturēt tos ar godu. Palīdzi man, Kungs, atrast Tevi unnekad vairs dzīvē nešķirties no Tevis.
(Saruna par Dievu.Kungs Šiva 2. janvāris 2007. gads)
Šī īsā lūgšana (www”sirius-riga”.lv), viena no lūgšanām, ar ko es iesāku dienu un, kas man palīdz pieņemt situācijas, kurās es nokļūstu.
Pirms nepilniem diviem gadiem izjuka mana laulība. Izauguši bērni, paaugušies mazbērni, ir skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiku. Tagad, pateicoties lūgšanai, uz to var atskatīties ar mierīgākām emocijām.
Lūgšana palīdzēja “sagremot” situāciju, kurā biju nonākusi. Sāku dzīvot pilnīgi jaunā statusā. Sāku mācīties sarunāties ar Dievu un saklausīt viņa atbildes, lai risinātu pat ikdienišķas situācijas.
Viena no pirmajām palīdzībām, ko sniedza man Dievs, bija iespēja aizpildīt savu brīvo laiku un sākt dalīties ar savām zināšanām – vadot Atbalsta grupas. Sākumā tie bija pāris cilvēku, reizēm vispār tikai viens cilvēks. Sarunas izvērtās par individuālajām konsultācijām. Mēs zīmējām, krāsojām mandalas, vizualizējām. Tagad grupiņas ir lielākas, pat nepietiek atvēlētā laika, lai ar visiem izrunātos. Ir labi, ka man ir brīvs laiks un cilvēkiem vēlme palikt ilgāk un turpināt sarunas. Bija sarunas, pēc kurām biju kā tukšs trauks. Bet ja sarunas un cilvēka darbs ar sevi nesa izmaiņas, tad gan iestājas tik eiforiski pacilāta sajūta, ka kopīgs darbs ir nesis augļus. Situācijas ar kurām dalās cilvēki, atspoguļo arī manas problēmas. Uzklausot dzīves stāstus un analizējot, kāpēc šis vai tas ir noticis cilvēka dzīvē, es ieklausījos savos vārdos un veicu savas dzīves analīzi. Mēģināju saprast, kā es pati esmu rīkojusies kārtojot “savus dzīves eksāmenus”. Es saprotu, ka ir dzīves situācijas, kuras vēl atgriezīsies, bet tomēr ļoti ceru, ka kādu eksāmenu tomēr būšu nokārtojusi. Katrs noliktais eksāmens atbrīvo vietu nākošajam.
Esmu iemācījusies uzticēties intuīcijai (Dieva balss), kura vēl ir diezgan klusa, bet sadzirdēt var. Ir bijušas situācijas, kuru iespaidā esmu pārliecinājusies cik šī klusā balstiņa ir vērtīga.Vēl man jāmācās pilnīgi uzticēties Dievam, jo ir dažas lietas, kuras man gribētos atrisināt pa savam, īstenot savas vēlmes ( un trakākais, viņas taču tāpat neīstenojas, skaidrs mājiens – tev to nevajag, vai “nedzen zirgus”). Man ir jāiemācās uzticēties pagaidīt – viss būs tad, kad būs īstais, labvēlīgākais brīdis priekš manis.
„Nē, es neapstāšos! Nekas mani neapturēs! Es eju pie Dieva un nekādas grūtības un pasaules neveiksmes nespēj mani aizturēt. Es iededzu uguni savā sirdī! Es nekad negriezīšos atpakaļ! Es iešu uz priekšu un uz priekšu un nekas mani neapturēs, jo es eju AR Dievu!”(Ir vajadzīgi gara varoņi! Skolotājs Nikolajs Rērihs 4. decembris 2009. gads )
sending...
