SEN ŽERMĒNS 24.09.2016
Sen Žermēns |
|
Sen Žermēns tagad ir Dievišķais Valdonis, Jaunā laikmeta Hierarhs. Visnoslēpumainākais XVIII gadsimta cilvēks Vairums Sen Žermēna biogrāfu un pētnieku ir vienisprātis, ka viņam ir vistiešākais sakars ar Transilvānijas valdnieku Rakoci dzimtu no Austroungārijas. Pēc laikabiedru aprakstiem viņš bija vidēja auguma cilvēks ar proporcionālu ķermeņa uzbūvi un pareiziem sejas vaibstiem. Viņa skatiens savaldzināja katru, kas ielūkojās viņam acīs. Lūk, kā Sen Žermēnu un viņa parādīšanos Francijas galmā apraksta grāfiene d’ Ademāra: “Viņš parādījās … Francijas karaļa galmā ilgi pirms manis. Tas bija 1743. gadā. Runāja, ka Versaļā ieradies kāds neiedomājami bagāts svešinieks, spriežot pēc dārglietām, kas viņu rotāja. No kurienes viņš ieradies? To neviens nezināja. Savaldība, cieņa, intelekts pārsteidza no pirmā mirkļa, tiekoties ar viņu. Viņam bija elastīga un eleganta figūra, smalkas rokas, sievišķīgi mazas pēdas… Viņa smaids atsedza visbrīnišķīgākos zobus, uz zoda rotājās simpātiska bedrīte, viņa mati bija melni, acis – labsirdīgas, skatiens – vērīgs. Ak! Kas tās bija par acīm! Es nekad neesmu sastapusi neko tām līdzīgu. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram četrdesmit piecus gadus.” (1). Cits laikabiedrs aprakstījis Sen Žermēnu šādiem vārdiem: “Sen Žermēns ir vidēja auguma un ar izsmalcinātām manierēm. Viņa melnīgsnējās sejas vaibsti pareizi. Viņam ir melni mati un enerģiska, apgarota seja. Viņa stāja majestātiska. Grāfs ģērbjas vienkārši, bet ar gaumi. Greznība izpaužas tikai lielajā briljantu daudzumā, kas ietilpst viņa tualetē. Tie ir uz katra pirksta, rotā tabakdozi un pulksteni. Reiz viņš parādījās galmā kurpēs, kuru sprādzes bija viscaur klātas ar dimantiem…” (1). Grāfs Sen Žermēns tika uzskatīts par visnoslēpumaināko XVIII gadsimta cilvēku. Šī noslēpumainība parādījās itin visā. Viņa dzīve, kas pilna noslēpumiem, nenosakāmais vecums, kas izraisīja daudzas baumas, tiešā pazīšanās un sakaru uzturēšana ar gandrīz visiem Eiropas un Āzijas monarhiem un daudziem politiskajiem darbiniekiem, dalība virknē tā laika lielo politisko notikumu, diplomātiskā darbība, daudzie talanti un spējas, zinātniskie pētījumi un tehniskie izgudrojumi, alķīmiskie eksperimenti, dziedniecība, gaišredzība, pareģošanas spējas… Viņa dzimšanas un nāves dati ir noslēpumā tīti. Šķita, ka grāfs nenoveco. “Pavecā grāfiene fon Žeržī, kas pirms piecdesmit gadiem kopā ar savu vīru bija Venēcijā…, tuvojās grāfam: – Vai Jūs nebūtu tik laipns, – jautāja grāfiene, – un neatbildētu man uz vienu jautājumu? Man gribētos zināt, vai Jūsu tēvs nebija Venēcijā 1710. gadā? – Nē, madam, – nesatricināmā mierā atbildēja grāfs, – mans tēvs nomira ilgi pirms tam. Taču es pats dzīvoju Venēcijā pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā, un man bija tas gods aplidot Jūs, bet Jūs bijāt tik laipna, uzslavēdama manis sacerētās barkarolas, kuras mēs dziedājām kopā ar Jums. – Piedodiet, bet tas nav iespējams. Grāfs Sen Žermēns, cik man zināms, tajā laikā bija vismaz četrdesmit piecus gadus vecs, bet Jūs apmēram tajā pašā vecumā tagad. – Madam, – ar smaidu atbildēja grāfs, – es esmu ļoti vecs. – Tādā gadījumā Jums, kā redzams, tagad ir vairāk nekā simt gadu. – Pilnīgi iespējams.” (1). Iepriekš minētā grāfiene d’ Ademāra savā dienasgrāmatā nosauc pēdējās tikšanās datumu ar Sen Žermēnu – “Berijas hercoga nogalināšanas priekšvakarā (1820. gadā).” Viņš izskatījās tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē. Grāfam bija zināšanas par visu uz pasaules Sen Žermēns runāja daudzās valodās, turklāt tik brīvi, ka viņu uzskatīja par tajā zemē dzimušu, kuras valodā viņš runāja. Šīs valodas bija: franču, angļu, vācu, itāļu, spāņu, portugāļu, krievu, sanskrits, grieķu, ķīniešu, arābu un citas.
Vēsturi viņš pārzināja tik labi, ka šķita: viņš ir bijis to notikumu dalībnieks, par kuriem stāstīja. Ar meistara virtuozitāti grāfs spēlēja vijoli un klavieres bez notīm, turklāt ne tikai romances, bet arī vissarežģītākos koncertus. Grāfs brīnišķīgi gleznoja ar eļļas krāsām. Viņa paša izstrādātās krāsas viņa audeklos izstaroja sevišķu spīdumu. Šķita, ka viņa attēloto cilvēku tērpi zaigo kā dārgakmeņi. Sen Žermēns bija ļoti pieredzējis dziedniecībā un ārstniecības augu lietošanā. Kāds no viņa laikabiedriem uzskatīja, ka viņa izgudrotās zāles kopā ar ieradumu lietot vienkāršu pārtiku nostiprināja grāfa veselību un pagarināja viņa mūžu. Persijas šaha galmā, kur Sen Žermēns bija no 1737. līdz 1742. gadam, viņš nodarbojās ar zinātniskiem pētījumiem, arī “parādīja savu prasmi dārgakmeņu, īpaši dimanta, nogulsnēšanā un uzlabošanā.” (2). Grāfs izdarīja daudz atklājumu visdažādākajās zinātnes un tehnikas nozarēs. [1] Pēc Koblencas grāfa Kārļa liecības Sen Žermēns attīstīja masveida ražošanas tehnoloģijas. Piemēram, viņa linu balināšanas tehnoloģija padarīja audumu līdzīgu itāļu zīdam, bet apstrādātās ādas atgādināja labāko safjānu. Sen Žermēns izgudroja zīda un vilnas audumu krāsošanu agrāk neredzētā kvalitātē, koksnes nokrāsošanu visneparastākajās krāsās ar dziļas piesūcināšanas metodi, turklāt ar visparastākajiem sastāviem, tātad par visai mērenām cenām. Daudzi no viņa ieteiktajiem izgudrojumiem jau sen ir kļuvuši par cilvēku civilizācijas mantojumu. Tomēr daži no tiem joprojām ir ārpus mūsu iztēles iespējām. Piemēram, grāfs Makss fon Lambergs 1775. gadā rakstīja, ka viņš ir redzējis Sen Žermēna izstrādāto vērpjamo ratiņu, uz kura vienlaikus veidojas divi pavedieni, bet šis mehānisms prasa darbinieka uzmanības sadalīšanu un tai pašā laikā abu procesu uzraudzīšanu. Grāfs Lambergs ar nožēlu konstatēja, ka cilvēki ar savu tagadējo apziņu un spējām pagaidām nevar strādāt pie šādas iekārtas. Šis piemērs daiļrunīgi liecina, ka toreiz, tehniskās revolūcijas rītausmā Sen Žermēns mēģināja virzīt progresu pa paša cilvēka iekšējo spēju attīstīšanas ceļu. Ludviks XV tik augstu vērtēja Sen Žermēna mākslu alķīmijas jomā, ka piešķīra grāfam laboratoriju un rezidenci karaļa Šamboras pilī. Pēc laikabiedru liecībām grāfa alķīmijas seansi nebija nekas cits kā brīnumi. Sen Žermēna ceļojumu ģeogrāfija aptver Eiropu, Āziju, Āfriku, turklāt viņš arī dzīvi interesējās par Ameriku. “Viņš apbraukāja visu pasauli, – rakstīja madāma de Pompadūra, – un karalis vēlīgi klausījās stāstus par viņa ceļojumiem Āzijā un Āfrikā, vēstis par Krievijas, Turcijas, Austrijas galmiem.” (1). Politiskā darbība Sen Žermēna biogrāfijas sarežģītākā puse saistīta ar politiku. Te viņš atrodas Persijas Nadir Šaha galmā, labvēlīgi ietekmēdams sīkumaino un aizdomīgo valdnieku, te kalpo Francijai, te palīdz Anglijai, te iesaistās sadarbībā ar Prūsiju, te ir ciešos kontaktos ar Austrijas galma pārstāvjiem, te palīdz organizēt apvērsumu Krievijā u. tml. Viņa rīcībai pamatā ir skaidra vēsturisko procesu izpratne un smalks politiskais skatījums un paredzēšana. Viņš vienmēr ir notikumu virpulī, pasaules vēstures centrā un vienmēr ir aizņemts ar zaudētā līdzsvara izlīdzināšanu. Karalis Ludviks XV uzdeva Sen Žermēnam kā misiju panākt miera nodibināšanu starp Franciju un Angliju, lai glābtu pirmo no katastrofas. Sen Žermēns piedalās arī Krievijas apvērsumā 1762. gadā, kaut arī eksistē tikai netieši pierādījumi viņa līdzdalībai šajos notikumos. Tomēr apvērsuma raksturs runā pats par sevi. A. Barsukovs darbā “Stāsti par XVIII gadsimta Krievijas vēsturi” vēsta, ka “kardināls valsts apvērsums tika paveikts bez iekšējiem nemieriem un asinsizliešanas.” (1). Visi tās dienas un nakts (1762. gada 28. jūnijs) notikumi no malas izskatās kā prasmīga ķirurga darbība, kas strādā ātri un precīzi. Apvērsuma dalībnieku un organizatoru vidū izceļas brāļi Grigorijs un Aleksejs Orlovi, kas kontaktēja ar Sen Žermēnu un iecēla Krievijas tronī Katrīnu II. No grāfienes d’ Ademāras atmiņām mēs uzzinām, ka Sen Žermēns mēģināja glābt Franciju no draudošās katastrofas un karaļa ģimeni no bojā ejas. Sen Žermēns brīdināja Ludviku XVI un Mariju Antuaneti par briestošo revolūciju, taču diemžēl visi šie mēģinājumi bija velti. “Pamācoša un sāpīga mācību stunda, – raksta Elizabete Klēra Profeta, – pat cilvēks, kam piemita visaugstākā gudrība, kam bija vislabākie nodomi un kas zināja, kā atrisināt pasaules problēmas, kuras būtiski ietekmē nāciju augšupeju un pagrimumu, pat viņš bija spiests pakļauties mirstīgo brīvajai gribai. Viņš varēja dot padomus, bet ne pavēlēt, un, ja viņa padomus ignorēja, viņam atlika tikai aiziet projām.” (2). Lielais Iesvētītais Sen Žermēns bija Lielais Iesvētītais, un tāpēc viņa dzīves filozofiski mistiskā puse ir jo vairāk noslēpumaina, to pētīt un izprast ir sarežģīti. Viņš uzrakstīja klasisku okultu darbu “Vissvētākā Trinozofija”, izmantojot moderno valodu sajaukumu ar senatnes hieroglifiku, kā arī virkni dzejoļu ar dziļu filozofisku saturu. Sen Žermēns bija slepeno biedrību radītājs, tā laika rozenkreiceru, franču masonu un templiešu bruņinieku vadošā figūra. Kā vēsta I. Kupere Oukleja, rūpīgi masonu arhīvu pētījumi rāda, ka “Sen Žermēns bija viens no franču masonu izredzētajiem, kas bija klāt Lielajā Kongresā Parīzē 1785. gadā.” (1). Viņa neredzamā ietekme ir jūtama daudzās garīgās biedrībās, kas radās visās malās, viņš pielika pūles, lai apvienotu šīs neatkarīgās biedrības vienotā kopumā. Jāpiezīmē, ka šo garīgo biedrību pamatos slēpti vai atklāti ir redzami vieni un tie paši fundamentālie principi, kurus dzīvē ienes īstie Lielās Baltās Brālības sūtņi, piemēram: cilvēka garīgās dabas evolūcija, reinkarnācija, cēloņu un seku sakarība, dzīves tīrība, Dievišķais visuresošais spēks. Savās vēstulēs J. Rēriha dēvē grāfu Sen Žermēnu par Himalaju Brālības – Zināšanu un Gaismas Citadeles locekli. Bet XVIII gadsimta beigās grāfs apsolīja grāfienei d’ Ademārai, ka atgriezīsies atkal pēc 100 gadiem. Lūk, XIX gadsimta beigās Sen Žermēns parādījās atkal, lai atbalstītu Valdoņus M. (El Morija) un K. H. (Kut Humi), un J. Blavatsku Teozofijas biedrības dibināšanā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, jau būdams savienojies ar Mūžīgo Gaismu, Sen Žermēns īstenoja kontaktus ar Ednu un Gaju Ballardiem. 1958. gadā viņš sāka sadarbību ar Marku Profetu caur organizāciju “Summit Lighthouse” ar mērķi publicēt Gudrības Valdoņu mācību praktiskā garīguma jautājumos. Ar Elizabetes Klēras Profetas un Marka Profeta starpniecību Sen Žermēns deva daudz lūgsnu un meditāciju kā palīdzību mūsu laika problēmu risināšanā, no kurām plaši pazīstamas ir Violetās liesmas pavēles. Tagadējā laikā viņš kopā ar citiem Valdoņiem atkal dod vēstījumus ar Lielās Baltās Brālības sūtnes T. Mikušinas starpniecību. Pašlaik Valdonis Sen Žermēns izvirzās priekšplānā kā Ūdensvīra laikmeta patrons. Savu iepriekšējo dzīvju gaitā viņam bija jānospēlē daudz lomu. Minēsim dažus no Sen Žermēna iemiesojumiem.[2] Jāzeps, Jēzus mātes Marijas vīrs.
Saskaņā ar evaņģēlija stāstu Jāzeps tiešā līnijā bija cēlies no ķēniņa Dāvida cilts, bet dzīvoja trūkumā nomaļā pilsētā Nācaretē un strādāja par galdnieku. Par viņa dzīvi ir maz zināms, izņemot Jēzus dzimšanas apstākļus. Jāzeps bija saderināts ar Jaunavu Mariju. Pēc Mateja evaņģēlija (Mateja ev. 1:19 – 24) Erceņģelis Gabriēls parādījās sapnī Jāzepam, Jaunavas Marijas saderinātajam, kas bija uzzinājis, ka viņa kļuvusi grūta pirms viņu saderināšanās, un vēlējas viņu “slepeni atstāt”. Gabriēls nomierināja Jāzepu, teikdams: ” nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem.” Kā vēsta evaņģēlists, pēc tam “Jāzeps ņēma savu sievu pie sevis, un viņu neatzina.” Svētajos rakstos ir sīki izstāstīts, ka tad, kad tā Kunga eņģelis sapnī brīdināja Jāzepu par Hēroda nodomu nogalināt Jēzu, Jāzeps ņēma vērā brīdinājumu un kopā ar ģimeni bēga uz Ēģipti, no kurienes atgriezās pēc Hēroda nāves. Pēc dzīves apraksta Jāzeps nomira apmēram simt gadu vecumā, droši vien drīz pēc Jeruzalemes apmeklējuma kopā ar divpadsmitgadīgo Jēzu Kristu, jo pēc šī notikuma viņš vairs netiek pieminēts. Ar viņa vārdu ir zināms apokrifa evaņģēlijs: “Galdnieka Jāzepa stāsts”. Katoļu tradīcijā Svēto Jāzepu godā kā vispasaules baznīcas patronu. Kristofors Kolumbs (1451. – 1506.) – jūrasbraucējs, Amerikas pirmatklājējs. Pēc izcelsmes dženovietis (Itālija). Trīs ceturtdaļas mūža pavadījis kuģojot.
Pēc laikabiedru aprakstiem Kolumbs bija garāka auguma par vidējo, labi noaudzis, spēcīgas miesasbūves cilvēks. Viņa jaunībā mazliet rudie mati agri nosirmoja, un tāpēc viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Iegarenajā, vēja appūstajā sejā izcēlās dzīvas acis un ērgļa deguns. Viņš atšķīrās ar ticību dievišķai providencei un vēstošām zīmēm un vienlaikus ar retu praktiskumu. Viņam piemita ass prāts, pārliecināšanas spējas un vispusīgas zināšanas. Kolumbs bija divas reizes precējies, un viņam bija divi dēli. Kolumbs uzskatīja, ka tieši viņam Dievs ir paredzējis kļūt par “jaunu debesu un jaunas zemes sūtni”, par ko ir vēstīts svētā Jāņa Apokalipsē un ko vēl agrāk pareģoja Jesaja. Pētīdams Bībeles pravietojumus, viņš izrakstīja visu, kas attiecās uz viņa misiju. Rezultātā radās atsevišķa grāmata, ko viņš nosauca “Las Proficias” (“Pravietojumi”). Pat “Britu enciklopēdija” apliecina, ka “Kolumbs atklāja Ameriku drīzāk ar pravietojumu palīdzību nekā ar astronomiju”. Savā mūžā Kolumbs īstenoja četras jūras ekspedīcijas. Pirmā ekspedīcija (1492. – 1493. g.) 90 cilvēku sastāvā ar trim kuģiem “Santa Maria”, “Pinta” un “Ninja” izbrauca no Spānijas pilsētas Palosas ostas 1492. gada 3. augustā, šķērsoja Atlantijas okeānu, atklāja Sargasu jūru un sasniedza salu Bahamu arhipelāgā, ko ceļotājs nosauca par San Salvadoru, kur Kolumbs izkāpa krastā 1492. gada 12. oktobrī (oficiālais Amerikas atklāšanas datums).
Nākamajās ekspedīcijās Kolumbs atklāja daudzas salas Karību jūras rajonā, pētīja Centrālamerikas piekrasti. Viņa atklājumus pavadīja zemju kolonizācija, spāņu apmetņu dibināšana, kā arī cietsirdīga pamatiedzīvotāju, kurus dēvēja par “indiāņiem”, paverdzināšana un masveida iznīcināšana, ko paveica konkistadoru vienības. Kolumbs nebija Amerikas pirmatklājējs: normaņi apmeklēja Ziemeļamerikas salas un piekrasti simtiem gadu pirms viņa. Tomēr tikai Kolumba atklājumiem bija vispasaules vēsturiska nozīme. To, ka viņš ir atradis jaunu pasaules daļu, galīgi pierādīja Magelāns.
Frensiss Bēkons (1561. – 1626.) – angļu filozofs, valsts darbinieks, esejists, izcils renesanses laikmeta literāts. Bēkons, kuru dēvē par dižāko rietumu civilizācijas prātu, ir pazīstams kā induktīvās un zinātniskās izzināšanas metodes pamatlicējs, kas devušas izšķirošu ieguldījumu zinātniskajā pasaules izzināšanas procesā. Kopumā ņemot, Bēkons uzskatīja, ka zinātnes lielā vērtība ir gandrīz acīmredzama, un izteica to savā slavenajā aforismā “Zināšanas ir spēks” (lat. Scientia potentia est). Tomēr tai laikā zinātne cieta no daudziem uzbrukumiem. Izanalizējis tos, Bēkons secināja, ka Dievs nav aizliedzis dabas izzināšanu. Tieši otrādi, Viņš devis cilvēkam prātu, kas alkst izzināt Visumu. Cilvēkiem tikai ir jāsaprot , ka pastāv divi izzināšanas veidi: 1) labā un ļaunā izzināšana, 2) Dieva radīto lietu izzināšana. Bēkons uzskatīja, ka labā un ļaunā izzināšana cilvēkiem ir aizliegta. Dievs viņiem to dod caur Bībeli. Bet radītās lietas tieši otrādi – cilvēkam ir jāizzina ar sava prāta palīdzību. Tātad zinātnei ir jāieņem cienīga vieta “cilvēka valstībā”. Zinātnes misija ir palielināt ļaužu spēku un varenību, nodrošināt viņiem bagātu un cienījamu dzīvi. Bēkona skatījumā izglītības mērķis ir iemācīt lietot pareizas metodes zināšanu ieguvē un pareizi orientēties apkārtējā pasaulē. Par pareizu mācību metodi viņš sauca novērošanu, pētīšanu, eksperimentu; attīstīt spējas no vispārīgām tēzēm izdarīt atsevišķus secinājumus (dedukcijas metode) un no atsevišķiem faktiem nonākt pie plašiem vispārinājumiem (indukcijas metode). Viņš bija pārliecināts: tas, kas ir skaidri saprasts un eksperimentāli pārbaudīts, tiek labāk apgūts. Gadu gaitā ap viņu saliedējās intelektuāļu grupa, kurā bija viss Elizabetes laikmeta literātu zieds. Daži no viņiem bija slepenas biedrības biedri, kas sevi dēvēja par “Bruņucepures bruņiniekiem”. “Bruņinieki” izvirzīja sev mērķi pilnveidot izglītību, paplašinot angļu valodas izplatību un radot jaunu literatūru, kas rakstīta nevis latīniski, bet valodā, kas saprotama katram anglim. Bēkons bija arī Bībeles tulkošanas iniciators angļu valodā (karaļa Jēkaba Bībele), jo bija pārliecināts, ka patstāvīgai Dieva Vārda lasīšanai ir jābūt pieejamai arī vienkāršam cilvēkam. Ap 1890. gadu Šekspīra lugu, Bēkona un citu karalienes Elizabetes laika autoru darbu oriģinālajos izdevumos tika atrastas īpašas šifrogrammas. Tajās atklājās, ka Šekspīra lugas ir rakstījis Bēkons un ka viņš bija karalienes Elizabetes un Leičesteras grāfa dēls. Bēkons nomira, saaukstējies kāda fizikālā eksperimenta laikā. Jau būdams smagi slims, pēdējā vēstulē vienam no saviem draugiem, Erendelas grāfam viņš svinīgi paziņoja, ka eksperiments ir izdevies. Zinātnieks bija pārliecināts, ka zinātnei ir jādod cilvēkam iespēja valdīt pār dabu un ar to uzlabot savu dzīvi. * * * J. Blavatska darbā “Slepenā Doktrīna” raksta: “Katra gadsimta pēdējā ceturtdaļā… Skolotāji mēģina palīdzēt cilvēcei garīgajā progresā. Katra gadsimta nobeigumā jūs neizbēgami konstatēsiet varena pieaugoša garīguma viļņa klātbūtni… Viens vai vairāki no šiem Skolotājiem parādās pasaulē kā šī garīguma novadītāji, atstādami cilvēcei kā novēlējumu noteikta apjoma okultās zināšanas vai mācību.” Šie vārdi pilnā mērā attiecas uz diženāko cilvēku un Skolotāju – Sen Žermēnu. Galvenie literārie avoti: 1. Изабель Купер-Оукли. Граф Сен-Жермен. Тайны королей. – М.: Беловодье, 1995. – 224 с. 2. Элизабет Клэр Профет с Патришией Р. Спадаро и Муреем Л. Стейнменом. Пророчества Сен-Жермена для нового тысячелетия. – М.: Лонгфелло, 2002. Rakstot tika izmantoti arī šie avoti: interneta enciklopēdija Wikipedia, [1] 1999. gadā Elizabete Klēra Profeta savā grāmatā “Sen Žermēna pareģojumi jaunajai tūkstošgadei” raksta, ka viens no Sen Žermēna uzdevumiem bija “zinātnes un tehnikas attīstīšana ar mērķi, lai cilvēkiem būtu vairāk laika sevis garīgai pilnveidošanai.” Autore dēvē [2] Par citiem Sen Žermēna iemiesojumiem krievu valodā var izlasīt interneta vietnē: |
sending...
