Sieviete jautā: Sveiki, Elvita! Pirmkārt, paldies Jums par šo portālu un Jūsu lekcijām/grāmatām, kas man ir palīdzējušas sevi attīstīt un analizēt. Taču mani nomāc viena problēma, ar kuru jau ilglaicīgi netieku galā. Man ir
vegetatīvā distonija, oficiāli tika diagnosticēta pirms 2 gadiem, taču pēc simptomiem šķiet, ka jau bijusi no kādiem 14
gadiem. Šobrīd pēc dzīves analīzes un darba ar sevi 2 gadu garumā ir kļuvis ievērojami labāk. Bet tomēr ir simptomi, no kuriem tik viegli nevaru tikt vaļā, jo noteikti kaut ko līdz galam neesmu sapratusi, izanalizējusi. Mācos augstskolā. Man parasti sākas liela panika, kad atrodos klases telpā ar daudz cilvēkiem (ne tikai augstskolā, tā ir jebkurā citā
norobežotā telpā, ar cilvēkiem vai neveiklā situācijā) un, piemēram, pasniedzējs sāk izsaukt un uzdot jautājumu, vai arī ir jāprezentē klases priekšā. Pirmais, parasti ir sajūta, ka pārņem paniskas bailes, sāk strauji sisties sirds, ja mani izsauc, vēl pat pirms jautājuma uzdošanas nosarkstu, nespēju sakarīgi atbildēt. Škiet, ka tajā mirklī neko nekontrolēju, ne savas domas, ne fiziskās darbības. Viss ir miglā. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai esmu sagatavojusies vai ir jāatbild/jāprezentē spontāni. Šķiet, ka ja nebūtu šī nosarkšana, manas bailes un kauna
sajūta nebūtu tik liela, jo patiesībā saprotu, ka tas nav nekas tāds no kā kaunēties vai baidīties.
Iekšēji ir sajūta, ka es gribētu atbildēt uz visiem jautājumiem, prezentēt, iesaistīties aktīvāk, taču ir bailes. Bailes no tā, ka visi vērtē, skatās. Vēl piebildei, man ir ļoti stingrs tēvs, kurš bērnībā mani kritizēja, apsaukāja, uzspieda savu viedokli manipulējot, mācīja dzīvot. Citreiz vēl aizvien mēdz ko nepatīkamu izteikt, taču vairs nedzīvoju ar vecākiem, tādēl tas neskar ikdienā. Darbā ar šādu situāciju tik bieži nesaskaros, esmu daudz brīvāka, bet tieši mācību process
slēgtā telpā un jautājumi mani biedē. Ko es neesmu izpratusi?
Elvita Rudzāte atbild: No sniegtās informācijas varu secināt, ka sieviete nav izpratusi, ka nepieciešams atbrīvoties no vēlmes lepoties ar sevi, jo cilvēks, kurā ir liela kauna izjūta, sevī slēpj tikpat lielu vēlmi lepoties ar saviem panākumiem. Es domāju, ka sieviete nav vēl piedevusi tēvam visus pāridarījumus, jo viņš bija viņas lielais skolotājs. Tagad šī loma ir uzticēta augstskolai, tāpēc šāda reakcija ir tieši mācību iestādē.
Tas, ka sieviete baidās atrasties kopā ar cilvēkiem slēgtā telpā, arī ir saistīts ar šo problēmu, kā arī ar pārdzīvojumu iepriekšējās dzīves laikā, kad izjuta milzīgu kaunu un nekur nevarēja no citu cilvēku apsmiekla aizbēgt (es neapgalvoju, ka tieši tā bija, bet tagadne rāda, ka tā varēja būt).
No veģetatīvās distonijas atbrīvoties var tikai tad, ja cilvēks turpina šķetināt katru mācību, kas nāk pretim viņam dzīves ceļā. Tāpēc es iesaku sievietei turpināt strādāt ar sevi piedaloties Sokrata tautskolas atbalsta grupās, īpaši viņai ir ieteicama Slimnieku atbalsta grupa internetā.