Dievturība 21.08.2012

Dievturība ir latviešu senās dievestības (reliğijas) atjaunojums. Latviešu Dieva atskārsmi, kas sakņojas mūsu pirmtautā un saglabājusies dainās, 1926. gadā atjaunoja Ernests Brastiņš, nosaucot to par dievturību. Dievturība, saglabādama mūsu garīgo vērtību avotu un uzturēdama dzīvas mūsu garīgās vērtības, kam iespējams izpausties tikumos un tālāk veidot latvisku kultūru, ir latviešu nacionālā (tautiskā) reliğija. Vārds “dievturība” atvasināts no dainām, kas piemin “Dieva turēšanu”, līdzīgi var “turēt labu prātu”, “turēt godu”, “turēt vārdu”.

Latviešu dievestības atjaunošanas idejas sākums meklējams pagājušā gadsimta sākuma gados, kad par to sāka izteikties dzejnieki, kultūras darbinieki, skolotāji. Dzejnieks Auseklis (Krogzemju Mikus) savās dzejās mudina censties pēc gara gaismas. Skolotājs Juris Lecis 1917. gadā raksta: “Meklēsim atkal zem mūsu dievnamu sliekšņa pazudušo bauslību, lūkosim mūsu tautas dziesmās, mūsu tautas teikās un atradīsim tais mūsu seno ticību, mūsu veco latviešu tautas Dievu, kurš vienīgi var atjaunot tautu darbā un tikumībā.” Dzejnieks Jānis Rainis raksta: “Mūsu tautas dziesmās atrodama veca reliğija, kurai jātop par jauno reliğiju.”

Dievturi ir latviešu senās dievestības atjaunotāji, kopēji, tās garīgo vērtību uzturētāji un sargi modernos laikos. Dievturi ir Dieva, Māras, Laimes turētāji un daudzinātāji, kas cenšas dzīvot dievāju dzīvi pēc latviešu dievestībā ietvertā Dieva padoma un tikumiem.

Latviešu senā dievestība ir no mūsu pirmtautas mantota, baltu uzturēta un pašu latviešu senču laika gaitā izkopta atskārsme par Dievu, kas saglabājusies dainās un daļā latviešu tautas. Latviešu senā dievestība ir mūsu garīgo vērtību avots, kas izpaužas un atspoguļojas latviešu tikumos un veido pamatu tautas kultūrai.

Latviešu senās dievestības pamatā augstākais garīgais jēdziens ir DIEVS, Dieva materiālā izpausme Māra un Dieva lemšanas izpausme Laime. Mūsu pirmtautā augstākais garīgais jēdziens un debess nesa kopīgu nosaukumu. Latviešu valodā tas ir Dievs. Apvienojot debess un tēva jēdzienu vienā vārdā rodas salikums – Debestēvs, kam vārds ir Dievs un viņa ziņā ir visa garīgā pasaule.

Dieva materiālā izpausme un īpašība ir MĀRA , kuras ziņā un gādībā ir visa daudzveidīgā dzīvā un nedzīvā daba un cilvēki šajā un Viņā saulē. Dieva lemšanas izpausme un īpašība ir LAIME – cilvēka mūža licēja un Dieva likumu izkārtotāja pie cilvēkiem.

Dievs ar savu materiālo izpausmi Māru un lemšanas izpausmi Laimi vada cilvēkus viņu dzīves gaitās. Dievs, Māra, Laime ir vienīgie, ko pielūdz latviešu dievestībā. Latviešu senā dievestība un tās atjaunojums – dievturība māca cilvēkiem atskārst Dievu, Māru, Laimi un dzīvot dievestīgu, tikumīgu, dievišķas saskaņas pilnu mūžu.

Latviešu dievestības izpratnē cilvēkam ir dvēsele, augums un velis.

Dvēsele ir dievišķā daļa cilvēkā, ko Dievs dod cilvēkam piedzimstot un kas aiziet atpakaļ pie Dieva, cilvēkam izbeidzot šīs saules dzīvi. Dvēsele, būdama dievišķa, ir sākums mūsu cilvēciskajam ES, kas atspoguļo ne tikai vecāku raksturīgās īpašības, bet uzrāda arī cilvēka raksturu, dabu, stāju. Dvēsele ir katras Dieva laistās radības mūžības simbols. Tā ir mūžīga, kas izslēdz iespēju dvēselei pārdzimt citā augumā, kā tas pieņemts dažās citās reliğijās.

Augums dzīvo šīs saules dzīvi un mūža galā mirst un izirst. Augumu dod un par to šai dzīvē gādā Māra, kas kā Zemes māte mirušo augumu atkal saņem atpakaļ.

Velis ir auguma neredzamais, nesataustāmais dvīnis. Atceroties vai iedomājoties mirušu cilvēku, mēs viņu apjaušam savā prātā tādu, kādu mēs viņu zinājām, pazinām vai redzējām dzīvu savā vidū. Šis neredzamais, bet nojaušamais auguma dvīnis, kas iekļūst mūsu apziņā un saistās ar atmiņām par aizgājēja mūža veikumu, darbiem un izturēšanos viņa dzīves gājumā, ir aizgājēja velis.

Līdzīgi, iedomājoties kādu zināmu cilvēku, ar ko neesam šai brīdī kopā, mūsu prātā veidojas apziņa par viņa būtību, izskatu, gaitu, darbību, un mēs esam saskarē ar šī cilvēka neredzamo auguma dvīni – veli, kaut arī šis cilvēks ir dzīvo vidū. Tātad velis ir kā mirušam, tā dzīvam cilvēkam.

Ikdienas dzīvē Dieva, Māras, Laimes turēšana, svētrūpes vai kulta darbības izpaužas četrās jomās: lūgšanā, daudzināšanā, ziedošanā, zintēšanā.

Lūgšana dievturībā, pielūgšanas nozīmē ir dievestīga darbība, ar ko cilvēks tuvojas Dievam, Mārai, Laimei, ar to izjuzdams savā dvēselē dievestīgu (reliğisku) pārdzīvojumu.

Daudzināšana ir Dieva, Māras, Laimes godāšana, bieža pieminēšana vārdos, darbos, greznās dziesmās.
Ziedošana ir dāvāšana, ar ko pastiprina lūgšanu, pateicību vai goda došanu Dievam, Mārai, Laimei.
Zintēšana savā norisē izmanto līdzības vai analoğijas likumu, kur līdzīgais veicina līdzīgā rašanos. Latviešu dievestība māca, ka laba norise veicina citas norises labu izdošanos. Cilvēks, domādams labas domas, darīdams labus darbus – zintēdams, cer saņemt Dieva padomu, svētību, palīdzību vai kādu citu labumu.

Lielu vērību dievturi pievērš gadskārtām un gadskārtu svinībām. Kopā ar četriem ekliptikas punktiem gadā ir astoņi sevišķi notikumi, kurus izsauc pieaugošais vai dilstošais saules gaismas un siltuma daudzums. Gadskārta ir saules gada astoņu sevišķu notikumu secība, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu. Šo saules radīto nolikumu svinīga atzīmēšana liek pamatu latviešu senajai laika skaitīšanai. Gadskārtas svinības, kas iezīmē saules gaitu viena gada laikā, ir Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Miķeļi, Mārtiņi, Ziemassvētki.

Informācijai izmantota mājas lapa www.dievturi.org