Anita jautā: Vai ir vērts visiem spēkiem turēties darbā, kas emocionāli periodiski iztukšo un nepatīk, ir arī pārdegšana, lai gan ir labi apmaksāts? Ir sākušās arī veselības problēmas kā veģetatīvā distonija, lai gan tas man nācis komplektā ar ģimenes problēmām, skat.zemāk. Es visu laiku sevi piespiežu palikt darba vietā. Šobrīd apvaicājot paziņas, nevienam nav nekādu piedāvājumu, bet es labprāt ietu prom, ja vien nebūtu mazi bērni, tēvs un hipotekārais kredīts un vīrs ar gadījuma darbiem, uz kuru nevar paļauties. Tādēļ man ir bailes, jo mums jau bija lieli parādi, kad viena tikai strādāju. Tai nabadzībai jau līdz kaulam vienreiz ir iziets cauri.
Kā palīdzēt vīram, kam ir nolaidušās rokas, depresija, nemeklē darbu, lai gan tādas problēmas jaunībā nebija. Viņš nedzer, nesmēķē, sabiedrībā ir sabiedrisks, bet mājās ir nomākts, jo netiekam īsti uz pekām. Ir piemeklējušas arī neveiksmes darba meklējumos. Man savukārt arī nav pa spēkam vienai visu laiku ģimeni uzturēt? Līdz ar to mums arī ir pasliktinājušās savstarpējās attiecības, jo man gribas un ir arī objektīvas vajadzības, lai viņš strādā stabilu darbu, lai savukārt es varētu mierīgi aiziet no darba, lai mēs negrimtu parādos un būtu iespējas sameklēt labāku, mierīgāku darbu. No sirds to vēlos, bet vīrs mani nesadzird un turpina savus gadījuma darbus. Citu darbu nemeklē. Kad paceļu šo tēmu, tad es zāģējot, lai gan esmu ļoti pacietīga un mierīga. Trīs gadus jau gaidu pārmaiņas. Paliek arī agresīvs un rupjš.
Ko darīt, ja tēvs pēkšņi sācis neievērot higiēnu? Viņam ir tikai 61 gads. Ir lieli strīdi šajā sakarā, jo viņam liekas, ka viss ir kārtībā, lai gan tā nav. Rodas visā mājoklī smaka, ar kuru mums jāsadzīvo, nemaz nerunājot par netīrību. Un mums tas nav pieņemami, jo mājās jābūt tīrībai. Mājās jābūt omulīgi. Viņam jau ir ērti caurām dienām skatīties tikai TV un slinkot. Savu istabu viņš arī nekopj. Tikai, kad iedodu rokās slotu, tad kaut kas notiek. Viņš nestrādā jau vairākus gadus un viņam nav nekādu citu ienākumu, lai gan varēja kaut ko tomēr sameklēt, lai meitai nedzīvotu uz kakla. Un tā mēs viņu uzturam-aiz pienākuma sajūtas. Mamma savā laikā arī nevarēja izturēt viņa ārprātīgo slinkumu, ka pat aizkara stangas kaimiņam bija jālūdz pielikt. Tagad man ir vienas mocības ar viņu! Izmisums. Nevar citreiz maizi atnest no veikala, citreiz atkal tomēr atsaucās. Kaut kas viņam galvā saslēdzas periodiski. Šobrīd tā ir nevēlēšanās sevi kopt.
Elvita Rudzāte atbild: Katrā darba vietā mēs kaut ko mācāmies gan profesionāli, gan garīgi. Darbu dod un ņem Dievs. Ja Dievs redz, ka cilvēks darbā vēl nav apguvis tās dzīves mācības, kuras nepieciešams apgūt, tad Viņš citu darbu nepiedāvā.
Anitas māte nosodīja vīru, ka tas ir slinks, nesaprotot, ka vīrietis ir gatavs kalnus gāzt, ja tikai jūt sievas mīlestību. To pašu kļūdu atkārto arī viņas meita. Anitas vīrs nejūt sievas mīlestību, tāpēc mājās ir nomākts un Dievs viņam nedod arī labākas iespējas par gadījuma darbiem, lai Anita caur vīra neveiksmēm vestu pie prāta.
Anitas tēvs arī necenšas palīdzēt savai meitai, jo nav viņam motīva to darīt. Ja viņš justu meitas mīlestību pret sevi, tad viņš izturētos pavisam citādi. Protams, viņš jūt meitas pienākumu, bet ne mīlestību.
Imants Ziedonis ir teicis: “…Bez mīlestības nedzīvojiet. Bez mīlestības viss ir mazs un maizi negriež nazis ass…” Tie ir ļoti viedi vārdi, kas būtu jāizprot Anitai.
Es neiesaku Anitai pamest darbu nevis tāpēc, ka viņai pietrūktu ģimenē naudas, bet tāpēc, ka viņa šajā darbā nav apguvusi daudz mācības. Pirmā un galvenā mācība, kas mums ikvienam darbā ir jāapgūst, ir pateicība Dievam, ka Viņš mums ir devis iespēju strādāt un nopelnīt dienišķo maizi. Otra mācība ir mīlēt to darbu, ko dari. Ja cilvēks strādā tikai naudas pelnīšanas dēļ, tad viņu pie prāta nāk vest slimība.
Kad Dievs redzēs, ka Anita ir izpratusi savas mācības un sākusi mīlēt darbu, vīru un tēvu, tad viņa var gaidīt savā dzīvē pozitīvas pārmaiņas.