Dita jautā: Ir sācies mans laiks atbrīvot stresus. Bet esmu nedaudz apjukusi. Varbūt palīdzēsi? Kaut kur esmu vai nu dzirdējusi (kādā seminārā) vai arī izlasījusi kādā rakstā, neatceros, ka jāsāk atbrīvot pa vienam stresam. Bet man kaut kā viss kopā ( te bailes, te vainas sajūta, te dusmas ). Es to sāku apzināti darīt kādas dažas dienas atpakaļ. Kā īsti man vajadzētu darīt? Un kā tas notiek? Un kādas izmaiņas varētu sekot? Un cik ilgu laiku ar šo stresu man vajadzētu strādāt? Un kā lai es zinu kad es šo stresu esmu atbrīvojusi pareizi? Un vēl, vai domājot par kādu no šiem stresiem var būt tāda sajūta, ka salstu, ir diezgan auksti, bet tikai ne pie dusmām, pie tām bija silti. Un tas ir ne
tikai tagad, bet arī, kad es lasīju rozārijus. Man tā kā salst . . Un tad kad gribu ko teikt sliktu, strīdēties, pārliecināt par savu taisnību utt. man galvā ir tāda dīvaina sajūta, tirpoņa. Es viņu jau sāku saprast kā zīmi, kas man saka – izbeidz. Strādā ar sevi. Nemeklē neko citos.
Elvita Rudzāte atbild: Stresi ir skolotāji, kuri norāda uz neapgūtām mācībām. Var stresu atbrīvot ar dažādām metodēm, bet nelaime tā, ka tas atgriežas atpakaļ, ja redz, ka skolnieks neko nav mācījies. Agrāk es vairāk pievērsu uzmanību stresu atbrīvošanas metodikai, pat izdevu stresu atbrīvošanas diskus, kas, protams, palīdz, bet strādājot ar slimniekiem, es sapratu, ka ar stresu atbrīvošanu ir par maz, ka ļoti svarīgi ir augt garā jeb apgūt Mācību.
Tāpēc es iesaku vispirms izprast stresu – ko tas grib pateikt, kas ir jāmācās. Piemēram, ja ir bailes no materiāla rakstura problēmām, tad tas norāda, ka cilvēks nepaļaujas uz Dievu, viņa ticība nav pietiekami stipra, viņš materiālās vērtības vērtē pārāk augstu – augstāk par mīlestību, ir pieķēries darbam, mantai vai kaut kam citam. Protams, nevar sēdēt un gaidīt, ka Dievs visu atrisinās. Cilvēkam ir jābūt aktīvam savu problēmu risināšanā. Tomēr ir jāsaprot, ka dažkārt mums rodas materiāla rakstura problēmas tieši tāpēc, ka esam apstājušies savā attīstībā, iegrimuši labsajūtā, neesam gatavi pārmaiņām.
Ja cilvēkam ir vainas izjūta, tas nozīmē, ka viņš nav izpratis nosodījuma mācību, ka nosodījums aptur attīstību, sit ar pātagu, bet nerisina problēmu, ka nedrīkst nosodīt citus un sevi.
Ja cilvēkā ir dusmas, tas nozīmē, ka viņš jau ir sācis atriebības ceļu. Atriebība nekad neko nav atrisinājusi, tā ir tikai vairojusi dusmas un naidu, tā ir bezjēdzīga rīcība.
Dita ir pareizi sapratusi, ka nevajag meklēt problēmas citos, bet ir jāstrādā ar sevi. Ko nozīmē strādāt ar sevi? Ir jāapgūst Mācība. Mūsdienās vissaprotamākā valodā Mācība ir apkopota grāmatu sērijā Gudrības Vārds vai diktātos. Vieglāk to uztvert, lasot Tatjanas Mikušinas grāmatas par tēmām. Kā nākamais Mācības apgūšanas līmenis (plašāk skaidrota Mācība) ir Dzīvā Ētika. Vieglāk to uztvert, lasot Dzīvās Ētikas Mozaīku. Un pēc tam nākamais līmenis jau ir Slepenā doktrina (latviešu valodā nav pieejama).
Lasot caur Tatjanu Mikušinu Gaismas Skolotāju dotos diktātus vai rozārijus, cilvēks uztver ne tikai informāciju, bet saņem arī enerģiju. Tāpēc izjūtas var būt dažādas. Interesanti, ka Dita baiļu un vainas izjūtas gadījumā sajūt aukstumu, bet dusmu gadījumā siltumu. Tas tāpēc, ka dusmu pozitīvā puse ir spēks. Spēks ir enerģija, kas dod siltumu. Ja Dita jau spēj izjust stresu enerģiju, tā ir laba zīme, ka viņa patiešām ir sākusi garīgās attīstības ceļu. Jo labāk viņa izpratīs Mācību, jo vieglāk atbrīvosies no saviem stresiem.