Kas man dzīvē ir jāmaina, lai atmiņa atgrieztos? 12.12.2016

Sanda jautā: Jau vairākus gadus man ir slikta atmiņa, grūti atcerēties nosaukumus, vārdus, notikumus. Bieži kāds stāsta, kādu dzīves notikumu, kurā esmu piedalījusies, bet nespēju atcerēties. Savukārt darbā es visus uzdevumus
ļoti labi atceros, kas jāizdara un kas vēl nav izdarīts. Tiklīdz izdaru, tā aizmirstu par to. Pie sevis iesmeju, ka man gadījusies mazu GB atmiņa vai operatīvā atmiņa ir pārbāzta ar darba uzdevumiem, kas traucē piekļūt atmiņas
arhīvu failiem. Neesmu sasniegusi 40 gadu slieksni un esmu ļoti apzinīga. Kā man tulkot šo ķermeņa izpausmi? Kas man dzīvē ir jāmaina, lai atmiņa atgrieztos?

Elvita Rudzāte atbild: Pēc Sandas rakstītā es neredzu, ka viņai būtu problēmas ar atmiņu. Katram cilvēkam ir īstermiņa un ilgtermiņa atmiņa. Īstermiņa atmiņā uzglabājas informācija, kas mums ir svarīga uz īsu brīdi, bet kuru mēs neuzskatām par nozīmīgu. Piemēram, Sanda īstermiņa atmiņā uzglabā darba uzdevumus, bet tiklīdz viņa tos ir izpildījusi, tā viņi vairs tai nešķiet svarīgi, tāpēc arī neuzglabājas ilgtermiņa atmiņā.

Ilgtermiņa atmiņā mēs uzglabājam informāciju, kurai redzam vērtību, kura mūsu sirdij ir ļoti nozīmīga. Tāpēc partnerattiecībās, ja partneri ir iemīlējušies, tad viņi atceras skaistos brīžos. Ja iemīlējies ir tikai viens no partneriem, tad skaistos brīžus atceras tikai tas, kam tas ir bijis nozīmīgi.

Es piekrītu, ka katram cilvēkam var būt atšķirīgs īstermiņa un ilgtermiņa atmiņas apjoms, bet mēs atmiņu varam attīstīt tikai tad, ja par kaut ko interesējamies, kaut ko mēģinām izzināt vai saprast, ja ejam garīgās attīstības ceļu. Katram cilvēkam ir ļoti laba atmiņa jautājumos, kas viņam ir nozīmīgi. Ja viņš pamana, ka atmiņā sāk parādīties kādi traucējumi, tad ir jāpadomā, kas aizņem tavu atmiņu, ka nespēj atcerēties sev nozīmīgus jautājumus. Piemēram, ja cilvēku ļoti nodarbina bailes par ekonomiskām problēmām, tad var piedzīvot situācijas, ka kaut kas svarīgs ir aizmirsies. Tāpēc bailes ir viens no vadošajiem stresiem, kas var radīt atmiņas traucējumus.

Pastāv viedoklis, ka cilvēki vecumdienās cieš no atmiņas zuduma. Patiesībā cilvēki, kas ir garīgi attīstījušies, vecumdienās ir ar fenomenālu atmiņu. Pie tam jāņem vērā, ka cilvēkam, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, no atmiņas sāk izpeldēt tādi notikumi, kurus viņš ilgu laiku domāja, ka ir aizmirsis. Piemēram, es esmu sasniegusi pusmūža vecumu un manā atmiņā sāk parādīties pagātnē pieļautās kļūdas, kuras tajā laikā nemaz neuzskatīju par kļūdām. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ejot garīgās attīstības ceļu, notiek smalko ķermeņu tīrīšanās, bet lai tu atbrīvotu kādu sārni, kurš radies smalkajā ķermenī pieļautās kļūdas rezultātā, tev ir nepieciešams izprast pieļauto kļūdu, tāpēc atmiņā uzpeld seni notikumi. Tā ir tāda iekšēja šķīstīšanās, un tas nav patīkams process, un jāuzmanās no sevis šaustīšanas un vainas izjūtas uzņemšanās.

Pats svarīgākais situācijās, kad pagātnes kļūdas sāc izprast, ir piedot sev, palūgt piedošanu tiem, kas cieta no tavas pieļautās kļūdas un priecāties, ka esi kļuvis dzīves gudrāks, ka turpmāk šādu kļūdu neatkārtosi, kā arī darīsi visu, lai tavi bērni un mazbērni uzzinātu tavu pieredzi brīdī, kad redzēsi, ka arī viņi gatavojas atkārtot tavu kļūdu.

Ja sāksi bailēs trīcēt no sliktās karmas atgriešanās, tad visticamāk bailes nobloķēs tavu atmiņu, lai pasargātu tavu psihi no ciešanām. Mums nav jābaidās no sliktās karmas atgriešanās, jo mēs to varam mīkstināt ar patiesu nožēlu, piedošanu, pareizām izvēlēm un lūgšanām. Arī slikta pieredze ir nepieciešama, jo citādi tu nekad nevarēsi saprast tos cilvēkus, kuri piedzīvo dažāda rakstura dzīves grūtības.

Līdzīgi kā istabā, kura ir pārblīvēta ar mēbelēm, tu vari iegūt brīvu telpu tikai tad, ja atbrīvo telpu no nevajadzīgām mēbelēm. Tieši tāpat ir ar atmiņu – atbrīvo to no nevajadzīgas informācijas, kuru esi uzņēmis, lasot tev nevajadzīgu informāciju internetā vai, skatoties filmas, ziņas utt. Mūsdienās informācijas ir tik daudz, ka ir jābūt ļoti gudram, lai nepieblīvētu savu atmiņu ar nevajadzīgu informāciju. Tāpēc atmiņas problēmas vēl ir saistītas ar informācijas pārpilnību, bet šo problēmu var risināt tikai cilvēks pats.

Interneta portālu lapu apmeklējuma un laikrakstu analītiķi jau ir ievērojuši, ka cilvēki nelasa visus portālā vai laikrakstā ievietotos rakstus, bet tikai tos, kas viņus interesē. Parasti lasītāji izlasa virsrakstus un tad pieņem lēmumu, vai ir vērts iedziļināties, bet ja raksta saturā viņi vilsies, tad turpmāk arī labs virsraksts nespēs viņus uzrunāt.

Tā mūsdienās ir izveidojies savdabīgs process – daži piepūlas pēc iespējas vairāk dot mums informāciju, bet mums pašiem ir jābūt cenzoriem, lai pasargātu savu atmiņu no informācijas pārblīvētības. Visu nosaka mūsu vērtību sistēma. Tas, kas mums ir svarīgi, ko uzskatām par savas dzīves vērtību, tam arī pievēršam uzmanību. Bet, ja cilvēks zaudē vērtības, tad viņš zaudē visu, dzīve kļūst viens liels haoss.