Vai saglabājot ģimeni, drīkst pakļaut bērnu pārdzīvojumiem? 19.12.2016

Liene jautā: Attiecībās ir krīze, mācos, strādāju ar sevi, mācos mīlēt sevi un mīlēt savu vīru, iet ļoti grūti, brīžiem izdodas labāk, bet ir dienas, kad viss liekas drūms un bezcerīgs, pārmaiņas nāk ļoti lēnām, un arī vairāk tās jūtu sevī nekā mūsu attiecībās.

Jautājums ir, cik ilgi tā var, cik ilgi varu atļauties mācīties un viena pati strādāt ar šīm attiecībām, ja ģimenē ir mazs bērns, kurš redz kā tēvs bļauj uz māti, bļauj uz vecotēvu, taisa skandālus, visus kritizē. Bērns bieži cieš no tēva dusmu izvirdumiem, pacietības trūkuma, biežas kritikas un salīdzināšanas ar vecāko māsu (māsu redzējusi ir tikai 1 reizi mūžā), kura tā nedarīja, kura klausīja un kura bija tik laba un gudra. Vai ar to, ka uzskatu, ka man jāapgūst manas mācības, jāstrādā ar attiecībām, lai saglabātu ģimeni, pakļauju savu bērnu pārdzīvojumiem, kas kaitē viņas attīstībai?

Jau tagad ir redzamas sekas, viņa kopē tēvu un atļaujas saukt mani nepiemērotiem vārdiem un runāt nepiedienīgā tonī ar mani kā to atļaujas tēvs (bļauj, kliedz un apsaukā mani), baidās bieži no tēva dusmām un raud jau iedomājoties, ko tētis teiks kad uzzinās (kaut kas salūzis, saplēsts)……

Nevainoju nevienu, bet temps kādā notiek pozitīvās pārmaiņas ir daudzas reizes lēnāks nekā ātrums ar kādu regresē veselīga un cieņpilna attieksme starp ģimenes locekļiem. Es ar vien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka nezinu kā ir
pareizi rīkoties šādā situācijā, lai arī katrs nākam šeit ar savu karmu, tomēr esmu atbildīga par savu bērnu (protams, nezinu kāda vide viņai būtu, ja ģimene izirtu un vai tas viņu traumētu mazāk), bet brīžos kad viņa kliedz uz mani vai raud, baidoties no tēva, man sirds lūzt aiz sāpēm, ka esmu viņai to nodarījusi…..

Elvita Rudzāte atbild: Bērni izvēlas vecākus, lai no tiem kaut ko mācītos. Lienes bērna neapgūtā mācība sakrīt ar bērna tēva neapgūto mācību, un tieši tāpēc bērns izvēlējās tēvu, kurš neapzināti demonstrē kā nevajadzētu darīt, t.i., viņš nezina, ka salīdzināt citus cilvēkus savā starpā ir nepareizi; viņš nezina, ka kritizēt ir nepareizi; viņš nezina, ka pacietība ir jāattīsta; viņš nezina, ka pazemot otru cilvēku, ir smaga kļūda utt.

Kad piedzimst bērns, viņam jau ir savs raksturs, kas ir izveidojies iepriekšējo dzīvju laikā. Lienes bērna raksturs ir līdzīgs tēva raksturam nevis tāpēc, ka viņš redz tēva kļūdas, bet tāpēc, ka tās ir viņa paša kļūdas, kuras viņš ir pieļāvis iepriekšējās dzīvēs un turpina atkārtot šajā dzīvē, jo pagaidām neko nav vēl mācījies. Bērna tēvs tikai parāda spogulī, ko bērnam vajadzētu mācīties.

Ja ģimene tiks šķirta, tad bērnam tiks liegts šis spogulis, bet tāpēc jau nemainīsies bērna raksturs. Viņš izaugs tāds pats kā viņa tēvs, jo neko nebūs no tēva kļūdām mācījies. Ko vēlāk teiks māte? Viņa teiks, ka bērnam ir iedzimts tēva raksturs, bet tas neatbilst patiesībai. Katram cilvēkam piedzimstot, ir jau izveidojies savs raksturs no iepriekšējām dzīvēm un šī dzīve ir nepieciešama, lai raksturu audzinātu, lai tas kļūtu labāks. Viņam nebūs iespēja audzināt savu raksturu jau bērnībā, jo nebūs bijusi iespēja redzēt, kā māte ar pacietību, strādājot ar sevi un mīlot ģimeni bez nosacījumiem, spēj pārvarēt grūtības un izveidot laimīgu ģimeni, jo tieši sievietes Mīlestība ir tā, kas spēj kaut ko mainīt. Mīlestība ir visspēcīgākā enerģija Visumā, un tieši tāpēc Mīlestība dara brīnumus. Tomēr ļoti svarīga ir Piedošana, kas ir vienīgā atbrīvojošā enerģija Visumā. Piedošana dzēš pārdzīvojumus un ļauj iet uz priekšu, neskatoties atpakaļ.

Man ir zināma kāda jauna ģimene, kur vīrietis lūdza man palīdzību smagas veselības problēmas dēļ, un veicot vīrieša dzīves analīzi atklājās, ka viņam ir izveidojies tieši tāds pats ģimenes modelis kā viņa vecākiem. Viņš savā ģimenē turpināja atkārtot sava tēva kļūdas, noniecinot savu sievu, tikai sevi uzskatot par vērtību. Smagā slimība lika viņam sākt domāt par to. Progress bija brīdī, kad vīrietis atzina savus trūkumus un sāka izprast kā jūtas viņa sieva, atceroties savas mātes un tēva attiecības. Bērnībā viņš domāja, ka tēvam ir taisnība, ka māte patiešām nav gana laba, kaut arī juta pret māti mīlestību. Tā kā viņš, skatoties uz tēva kļūdām, neko nemācījās, tad dzīvē viņš sev par sievu izvēlējās sievieti, kura raksturā ir ļoti līdzīga viņa mātei. Tas notika neapzināti, aiz mīlestības, bet kopdzīve vīrieti sāka neapmierināt.

Smagā slimība atkāpās, jo skolotājs redzēja, ka skolnieks ir sācis domāt. Tomēr es un arī pats vīrietis redzēja, ka viņa netikumi – kritizēt un pazemot sievu nebija izskausti, tie tik viegli nepadevās, un laiku pa laikam viņš atkal sevi pieķēra, ka dara pāri sievai. Pozitīvais bija tas, ka viņš sāka saprast, ka sāpina sievu un ka tā nedrīkst darīt. Brīžiem viņam izdevās sevi kontrolēt, bet tad atkal pieļāva vecās kļūdas. Par laimi sieva aiz mīlestības pret vīru, bija gatava viņam visu piedot un izprata, ka tās ir vīra neapgūtās mācības, jo arī viņai šajās attiecībās bija jāmācās justies vērtīgai neatkarīgi no tā, ko par viņu saka vīrs. Arī viņa nāca no ģimenes, kur tēvs kritizēja māti. Arī viņa bija izvēlējusies vecākus, lai mācītos mīlēt sevi un citus bez nosacījumiem. Tieši tāpēc, ka sieviete nespēja sevi uztvert kā vērtību, tieši tāpēc viņas vīrs nespēja atbrīvoties no netikuma pazemot sievu, kaut arī to ar prātu jau saprata.

Šajā ģimenē aug dēls, kas redz kā tēvs sāpina māti, bet viņš tik ļoti mīl māti un neizvirza nekādus nosacījumus. Sieviete izprata savu vērtību brīdī, kad paskatījās uz savu dēlu un redzēja, cik patiesi viņš viņu mīl. Pēkšņi viņa saprata, ka dēlam viņa ir pati labākā un mīļākā mamma pasaulē, ka viņai nav jātic vīra pārmetumiem, ka viņa ir slikta māte un sieva. Viņa noticēja bērnam, kas ar savu beznosacījumu mīlestību parādīja, ka citu viedoklis par tevi vēl nenozīmē, ka tā ir patiesība. Mīlēt sevi nozīmē pieņemt sevi tādu kāds tu esi, neizvirzot sev prasības, bet ar mīlestību turpinot attīstības ceļu, negaidot rezultātus.

Liene saka, ka pozitīvais progress ir mazāks nekā negatīvais progress. Tas liecina, ka kaut kas netiek saprasts, bet patiesība ir tuvu. Brīdī, kad Dievs redz, ka mēs tūlīt izpratīsim to, kas mums ir jāizprot, intensīvāk dod mums iespēju mācīties. Līdzīgi kā tas ir skolā, kad skolotājs redz, ka tūlīt bērns sapratīs vielu, viņš vēl pieliek papildus pūles, lai bērns pateiktu, ka nu beidzot viņš saprot, taču, lai skolotājs par to pārliecinātos, viņš liek bērnam rakstīt pārbaudes darbus. Dzīvē Dievs ar pārbaudījumiem jeb dzīves grūtībām – negatīvām situācijām, pārbauda kā mēs apgūto teoriju protam pielietot praksē. Tāpēc mums var rasties priekšstats, ka dzīve paliek tikai grūtāka, neskatoties uz to, ka strādājam ar sevi.

Vēl es vēlos vērst uzmanību sevis izzināšanas motīvam. Ja cilvēks sevi izzina patības (egoisma) nolūkos, tad viņa motīvs ir savtīgs un rezultātus nevar gaidīt pozitīvus. Lai pārmācītu cilvēku, Dievs iedod cilvēkam to par ko cilvēks sapņo, lai vairotu savu ego, un tad cilvēks pats nonāk pie atklāsmes, ka viņam viss ir, bet vienalga viņš nav laimīgs.

Es iesaku Lienei padomāt, kāpēc viņa strādā ar sevi, kāds ir viņas motīvs? Tāpat es iesaku Lienei padomāt, ko viņa iegūs, ja atteiksies no sava skolotāja (vīra) un šķirs laulību? Katram cilvēkam Dievs ir devis brīvu gribu un saprātu, lai cilvēks uzņemtos par savām izvēlēm atbildību. Tāpēc Lienes lēmums kā dzīvot tālāk ir tikai viņas atbildība. Mana atbildība ir izskaidrot cilvēkam, kāpēc viņam dzīvē klājās tā kā klājas un ko var darīt, lai cilvēks justos laimīgs. Es neatbalstu laulības šķiršanu, jo izprotu kāpēc Dievs ir radījis likumu: “Ko Dievs ir savedis kopā, to tikai Viņš var šķirt.” Tomēr neskatoties uz to, ka es neatbalstu laulības šķiršanu, es tāpat kā Dievs nevienam neliedzu izdarīt savas izvēles, jo patiešām dažkārt cilvēks labāk izprot mācību tikai tad, kad ir pieļāvis kļūdu. Man ir nācies sastapties ar daudz sievietēm, kuras tagad nožēlo, ka jaunībā šķīra laulību, jo nesaprata to, ko saprot tagad. Labi vismaz, ka viņas tagad saprot savas kļūdas, bet žēl, ka viņām tagad nākas ciest.

Vai saglabājot ģimeni, drīkst pakļaut bērnu pārdzīvojumiem? Ja cilvēks cenšas mainīties un dara visu, kas ir viņa spēkos, lai ģimenē attīstītu mīlestību, tad ģimenes saglabāšana ir svētīgs darbs un bērns būs tikai ieguvējs, jo viņš redzēs kā var pārvarēt grūtības. Ja cilvēks saglabā ģimeni tikai aiz bailēm no Dieva soda, bet neko nedara, lai situācija mainītos pozitīvā virzienā, tad ieguvums būs mazāks, bet vienalga Dievs novērtēs cilvēka paklausību Viņa doto likumu priekšā, kā arī bērnam tomēr būs bijusi iespēja mācīties no vecāku kļūdām. Protams, šīs mācības bērnam būs ļoti skaudras, bet viņš pats izvēlējās tādus vecākus, jau iepriekš zinot, cik skaudra viņam būs bērnība.

Man ir zināma ģimene, kur bērni auga ļoti skaudros apstākļos, un tagad ir izauguši par krietniem cilvēkiem. Man bija iespēja šiem pieaugušajiem bērniem vaicāt, vai viņi būtu izvēlējušies citu dzīvi, ja viņiem bērnībā būtu bijusi tāda iespēja, un atbilde bija pārliecinoša: “Noteikti nē!”, jo tagad viņi novērtē to vērtību, ko guva caur tik skaudru pieredzi.