Vai mūsu attiecības ir nolemtas? 19.01.2017

Inese jautā: Dzīvē esmu apguvusi daudz mācību, esmu bijusi gan spītīga, gan pielaidīga. Man šķiet esmu mainījusies tikai redz mana zemapziņa laikam nespēj attīrīties no dzīve gružiem. Esmu satikusi vīrieti, pret kuru ir jūtas, par spīti saviem apgalvojumiem, ka nekad neprecēšos, esmu spērusi šo nopietno soli un tomēr, divi mēneši atpakaļ, esmu salaulājusies. Taču laikam nav vis tik
vienkārši, mēs ļoti vēlējāmies kopīgu bērniņu, taču grūtniecības piektajā mēnesī es zaudēju bērniņu, viņam vienkārši bija pārstājusi pukstēt sirsniņa.

Viņam iepriekš ir bijušas attiecības un bijusī neliek mieru. Esmu stipra, domājot, ka vīrs mīl mani, taču esmu tikai sieviete, kurai dažreiz emocijas pāršauj pār mēru. Un vēl man patstāvīgi rādās sapņi, kuros pie manis nāk citi vīrieši, bijušie, nepazīstamie, vispār dažādas situācijas, kuras saistās ar svešiem vīriešiem. Iepriekšējās attiecībās man šie sapņi mēģināja pavēstīt par citu sievieti attiecībās, kas arī apstiprinājās. Vēlos jautāt, vai šoreiz tās ir manas bailes no tā, ka mani krāpj, jeb mūsu tagadējās attiecības ir nolemtas?

Elvita Rudzāte atbild: Inese raksta, ka agrāk viņa ir domājusi, ka nekad neprecēsies. Parasti šādas domas ir cilvēkiem, kam ir bijusi slikta pieredze bērnībā, kas redzējuši vecāku nesaskaņas un ļoti to pārdzīvojuši. Viņiem no gūtās pieredzes ir izveidojies maldīgs priekšstats, ka nav iespējams izveidot laimīgu ģimeni. Tāpēc viņi izvēlas bēgšanas variantu – ja nevar izveidot laimīgu ģimeni, tad vispār tādas attiecības nav vajadzīgas.

Ja bērns bērnībā redz vai jūt (ja vecāki slēpj) lielus ģimenes strīdus, tad viņā attīstās stress  – bailes “mani nemīl”. Tieši stress bailes “mani nemīl” ir visu attiecību problēmu pamatā. Šis stress izveido tādu kā neredzamu enerģētisku sienu, kas traucē mīlestības enerģijai netraucēti plūst pie partnera. Ja vīrietis nesajūt sievietes mīlestību, tad viņā rodas vēlēšanās to meklēt citur, kas arī ir viens no galvenajiem iemesliem neuzticībai.

Pastāv Dievišķais Piesaistes likums, kas nosaka, ka līdzīgs piesaista līdzīgu. Ja sievietei ir lielas bailes “mani nemīl”, tad viņa izvēlēsies vīrieti, kuram arī ir lielas bailes “mani nemīl”. Tātad abiem partneriem ir milzīga enerģētiskā siena – bailes “mani nemīl”, kas traucē mīlestības enerģijas plūsmu un var vispār to neizlaist cauri, radot abiem partneriem sajūtu, ka mani partneris nemīl, kas savukārt rada attiecībās strīdus, neuzticību utt.

Cilvēki nezina, ka Dievs cilvēkus saved kopā tāpēc, lai viens no otra kaut ko mācītos, un pārvarot grūtības izveidotu laimīgu ģimeni. Maldīgs ir uzskats, ka nav iespējams izveidot laimīgu ģimeni. Patiesībā katras ģimenes uzdevums ir iemācīties izveidot laimīgu ģimeni. Tas ir grūts uzdevums, jo cilvēki ir ļoti dažādi un saskaņā ar Dievišķo Polaritātes likumu, pievelkas pretējās puses – ļoti aktīvs vīrietis ar pasīvu sievieti, vai ļoti aktīva sieviete ar pasīvu vīrieti. Var būt arī citādas pretrunas kāpēc partneri ir pievilkušies viens pie otra. Abu partneru uzdevums ir attiecībās iepazīt pretējo pusi, izprast, ka var cilvēks būt arī tāds, un tāpēc viņš nav ne sliktāks, ne labāks par citu cilvēku, viņš vienkārši ir savādāks.

Kad bērna gars nāk iemiesojumā, viņš izvēlas vecākus ar ļoti lielu mīlestību, bet šī izvēle vēl balstās uz to kādas mācības viņš vēlas apgūt dzīves laikā no saviem vecākiem gan labā, gan sliktā nozīmē, kā arī bērns nāk iemiesojumā ar konkrētu uzdevumu. Ja grūtniecības laikā bērns nolemj aiziet atpakaļ uz Smalko plānu, t.i., grūtniece cieš no spontānā aborta vai bērns vēderā nomirst, tas nozīmē, ka viņa uzdevums ir bijis “atmodināt vecākus” jeb citiem vārdiem sakot, pievērst vecāku uzmanību kaut kādām neizprastām mācībām. Ja vecāki cenšas izprast savas pieļautās kļūdas vai nepareizo domāšanu un attieksmi pret dzīvi, tad bērna gars var nākt iemiesojumā atkārtoti pie tiem pašiem vecākiem vai veikt šo atmodināšanas funkciju pie citiem vecākiem, jo par to lemj Augstākie spēki, kas ir ikviena gara pavadoņi.

Neviena ģimene nav nolemta ciešanām. Ikvienai ģimenei ir iespēja izveidot laimīgas attiecības, bet tādā gadījumā abiem partneriem ir ļoti jāstrādā ar sevi, jāpaplašina apziņas līmenis, jāizprot neapgūtās mācības un jāmācās pārvarēt grūtās dzīves situācijas. Reti, kad abi partneri ir gatavi iet garīgās attīstības ceļu. Tas arī ir pārbaudījums garīgā ceļa gājējam, ja partneris netic Dievam, netic Smalkā plāna eksistencei. Tomēr tas nav iemesls, lai šķirtu attiecības, bet gan pārbaudījums spējai mīlēt bez nosacījumiem.

Iesaku Inesei turpināt strādāt ar sevi – atbrīvot bailes “mani nemīl”, vainas izjūtu, citas bailes un dusmas; piedot visus pagātnes pārdzīvojumus, piedodot pāridarītājiem, lūdzot piedošanu tiem, kurus pati ir sāpinājusi un piedodot pašai sev; domās ar vizualizācijas palīdzību attīrīt četrus zemākos ķermeņus (fizisko, ēterisko, astrālo un mentālo) no visiem uzņemtiem sārņiem; izprast neapgūtās mācības, kuras izpaužas caur dažādām grūtām dzīves situācijām un pārdzīvojumiem; apgūt Mācību, izprotot Dievišķos likumus un dzīvi fiziskā un Smalkā plānā.

Kad ģimenē brīvi plūst mīlestības enerģija, tad visi šķēršļi un pārbaudījumi tiek pārvarēti. Tāpēc pats galvenais attiecības ir attīstīt mīlestību līdz beznosacījumu mīlestības līmenim. Ja starp vecākiem ir mīlestība, tad bērni ir veseli. Nevajag baidīties no dažādiem dzīves pārbaudījumiem, tie mums ir nepieciešami, lai mēs attīstītos. Dažkārt tieši pārbaudījumi palīdz atvērties mīlestībā pret visu to, ko Dievs tev ir devis.

Pateicība ir mīlestības avota atvēršanas durvis, tāpēc ir tik svarīgi būt pateicīgam par visu to, kas ir, arī par neveiksmēm un grūtām situācijām.

Lai kā ģimenē klājas, nevajag domāt, ka esat nepiemēroti viens otram, bet gan otrādi, uztveriet viens otru kā vislabāko skolotāju, kas palīdz tev paplašināt apziņu, jo cilvēks sāk meklēt atbildes tikai tad, kad viņu piemeklē grūtības. Mācies pieņemt un mīlēt partnera trūkumus, tad varēsi piedzīvot skaistus brīžus un nebūs jābaidās no nākotnes. Lai kas notiktu nākotnē, cilvēks, kas attīstās garā, vienmēr zinās kā risināt problēmas un iet tālāk. Ne velti Lielie Skolotāji māca: “Neskaties pagātnē, jo tu tur neko nevari izmainīt. Neskaties nākotnē, jo tu nezini, kas tevi sagaida nākotnē. Dzīvo pareizi tagadnē, tad nākotnē būsi laimīgs.”

Nedaudz pakomentēšu šos vārdus. Pagātne mums no sevis ir jāatbrīvo ar piedošanu pāridarītājiem un piedošanu grūtajām dzīves situācijām, piedodot sev savas kļūdas, lūdzot piedošanu par savām kļūdām tiem, kam tās ir kaitējušas. Kad piedošana ir paveikta no sirds, tad cilvēks vairs nekavējas sliktās atmiņās. Nav vēlams kavēties arī patīkamās atmiņās, jo arī tās spēj cilvēku sāpināt un kavēt viņa attīstību uz priekšu, ja tagadnē nav tā kā bija pagātnē. Ja par patīkamo vai nepatīkamo pagātnē var ar prieku pasmieties tagadnē, tad viss ir kārtībā.

Nākotne ir atkarīga no mūsu izvēlēm tagadnē. Ja mēs mēģinām uzzināt, kas mūs sagaida nākotnē, tad šī informācija var ietekmēt mūsu izvēles tagadnē. Tāpēc nedrīkst ielūkoties nākotnē, bet tagadnē ir jādara viss saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tādējādi veidojot sev laimīgu nākotni.

Mīlestība ir visspēcīgākā enerģija Visumā, tāpēc visvairāk mums sevī ir jāattīsta mīlestības enerģija. Tas, kurš prot mīlēt, nekad neizjutīs mīlestības trūkumu un bailes par nākotni.