Pasaka par upes vēzi 23.01.2017

Kādā skaistā valstī, kur plūda skaista un sena upe, dzīvoja kāda Dieva radībiņa, kuras dzīves misija bija pārsvarā dzīvot tumšā un dziļā alā pa dienām guļot, lai netraucētu upes procesiem plūst, cilvēkiem baudīt ūdens priekus un dzīvot citām dzīvām radībām tajā pašā skaistajā upē. Viņa uzdevums tikai kad viss mierīgs un iestājas nakts un tumsa, kā jebkurai citai radībiņai bija nepieciešams paēst, bet viņš zināja ka to drīkst darīt tikai naktī, kad viss ir norimis un  cilvēki atpūšas saldā miegā, tikai lai netraucētu kādam, kad citi guļ, un saldi sapņo, sākās tas darbiņš, kas viņam bija jāpadara. Viņš arī zināja, ko drīkst ēst un kas viņam jāēd, viņa uzdevums bija apēst visu to, kas pa dienu upē bija vecs un lieks dažādi atlikumi no zivju pasaules, kāda veca auga daļa, vai kāds cilvēka atstāts piesārņojums, viss nederīgais. Viņš pat spēja paēst arī no netīrām domām, ja upē bija peldējies kāds netīru domu pilns cilvēks, ūdens uzsūca tās sevī, un naktī tad nu vēzis nāca to visu satīrīt(apēst) un atjaunot ūdens tilpnes tīrību un plūdumu, lai tajā nerastos nepatīkami piesārņojumi, lai pārējām dzīvajām radībām būtu tīra vide.

Tā viņš dzīvoja mierīgi pildīdams savu misiju nakti no naktis, daudzus gadsimtus un bija laimīgs!

Līdz pienāca 20 gadsimts, viņš vairs nejutās tik mierīgs, darbi sāka palikt aizvien vairāk un vairāk, upēs parādījās tik daudz atkritumu, cilvēki, kas peldējās bija dusmu pilni, tie sļakstījās ar savām dusmām viens uz otru un pat tie, kas slēpa savas dusmas dziļi sevī, ūdenī šīs slēptās dusmas arī ierakstījās, jo arī ūdens grib palīdzēt cilvēkam attīrīties, uzsūcot sevī  informāciju no cilvēka matiem, ūdenī  ierakstās viss arī slēptais un pašam nezināmais.

Upes vēzis zināja savu misiju un nu bija pienācis laiks strādāt pilnā jaudā, sasaukt un savairoties sugas brāļiem, jo nu darba bija tik daudz, ka bija vajadzīga vesela armija.  Katru nakti gandrīz visas nakts stundas garumā tie nepagurdami ēda visu netīro un lieko, bet tas nebija viss, ūdenī arī bija parādījušās citas vielas, indīgi atkritumi, cilvēki lēja ķimikālijas, no aram laukiem un sadzīves ķimikālijas ar lietu un gruntsūdeņiem ieplūda dažādas indīgas vielas. Vēži vairs nebija laimīgi, jo bija ļoti grūti to visu transformēt, un tomēr viņi uzticami kalpoja un darīja visu, kas jādara nepagurdami.

21 gadsimtā jau aizgāja tik tālu, ka vēži jau bija gatavi upurēt savu dienas miegu, un sāka parādīties arī dienas gaismā, lai tik upe būtu tīra un izdarītu savu darbu, kam viņi bija radīti.

Bet vēzim palika arvien grūtāk un grūtāk, attīstījās industrija un cilvēki arvien mazāk un mazāk peldējās upēs un  upes bija tik netīras, cilvēku netīrās domas mazgājoties vannā un dušā uzsūcās caur visiem notekūdeņiem un kanalizācijām, kas caur lietu un gruntsūdeņiem nonāca upēs lielā vairumā.

Vēži bija izmisumā un rakstīja vēstuli savam Radītājam. Mīļo Dieviņ, mēs esam izmisumā, kas notiek pasaulē, ko dara cilvēki,  mēs tiem kalpojam, lai tie varētu  peldēties tīrās upēs, mazgāt veļu ar tīru ūdeni, vai vienkārši priecāties par skaistajiem upes procesiem ar visu dzīvo radību tajā. Arī mūsu kolēģes zivis ir grūtībās, kas  cenšas padarīt šo tīrīšanas darbu pirms jānāk mums. Mēs strādājam nepagurdami pat upurējot dienas laiku, lai tik attīrītu upes, bet  notiek, kas neparasts, cilvēki pateicībā par darbu, ko darām gāž mums virsū viņu radītu ķīmiju, mēģina mūs iznīcināt,  ja esam lielā vairumā, kad darba ļoti daudz, tad  lielais vēžu vectēvs, kurš ir izgājis 4 stadijas un zina kā attīrīt pat vissneiedojamākās netīrības, pat ir spējīgs izciet visas ķīmijas, kaut gan ir mokošs process viņam, bet cilvēka dēļ tas ir gatavs uz visu, viņš zina, ka cilvēks ir augstākā radība uz zemes un tam jākalpo un jāpalīdz attīrīties no visa ko tas sevī nes lieku un netīru.

Mīļo Dieviņ, gaudās vēži, mēs izdarītu savu darbu lieliski, ja vien cilvēks atļautu, viņš cīnās ar mums, iznīcina mūs  sašķeļ mūs, tā radot vēl lielāku miskasti upē, jo vēža līķis ir indīgāks par citām indēm, un viņš to visu te sadara un pats peldas savos atkritumos. Cilvēks tak ir izpētījis, ķerot vēžus un ka vēzi,  ja vāra  – tad dzīvu, jo mirušu ēst nevar, viņš tak zin, ka vāroties tas paliek sarkans  un ar pieraustu astīti. Kāpēc cilvēks neredz, ko  simbolizējam, cilvēkam pat ir teiciens dusmās vārās, un kad dusmojas paliek sarkani un no kauna paliek sarkani, vai tad viņi nesaprot, ka mēs palīdzam viņiem, rādot un spoguļojot tos procesus kas notiek viņu domās, visādos veidos. Mēs tak paši aizietu prom uz savām alām,  kur mums ir tik labi un netraucētu, ja vien cilvēks palīdzētu,  sākot dzīvot tīrāku dzīvi domās, saprotot ko dusmas tam māca, atbrīvot kaunu un lepnību, un visas pārējās netīrības domās, esam nesaprašanā, kas notiek?   Kas notiek ar mūsu mīļajiem cilvēkiem, kur ir palicis viņu prieks par ikdienas sīkumiem, par dabu, par saviem mīļajiem, par visu radīto? Vai tad viņi nesaprot, ka cīnoties ar mums, viņi vispirms cīnās paši ar sevi? Vai viņi ir aizmirsuši par savu Radītāju, kuram var lūgt palīdzību 24 stundas diennaktī???

Dieviņš caur zelta zivtiņu atsūtīja atbildi vēžiem!

Redziet, ir cilvēkam brīvā griba dota,

Un  dažādos apziņas līmeņos atrodas tie,

Kāds attopas ātrāk, kāds ceļu iet lēni,

Tik pacietīgi esat un  turpiniet darīt to, kam radīti esat,

Ir jāiegūst dažāda pieredze cilvēkam,

Dažādos apstākļos, dažādām metodēm,

Tik turpiniet mīlēt to darbu ko darāt,

Jo atslēga ir  tajā, ko dara no sirds

Ne cīņa vairs šajā gadsimtā der!

Tik nebaidies, jo gaisma jau aust,

Un cilvēka sirdis no miega beidz snaust!

Vēži saprata, un turpināja savu darbu kas jādara, un  turpināja mīlēt cilvēku, kaut cilvēks cīnījās ar to!

Simbolika: Upe – asinsvadi ( mīlestības plūsma)

Upes  vēzis – slimība vēzis

Balta miesa – vēža gaļa ir baltā krāsā, kas parāda to, ka tā uzdevums ir netīrā transformēšana tīrajā!

Naktī  vēži lien no alām lai paēstu – Nakts ir laiks kad cilvēks, miegā atjaunojas un attīrās jeb                          tranformācijas laiks.

Gudrība:  Šī slimība nav gadsimta lāsts, tik parāda, kas notiek mūsu domās, cik netīri iekšēji esam, ir jāpalīdz viens otram, jālūdz palīdzība, un ne noliegt kādu metodi, bet pieņemt visu ar mīlestību, uzticēties un pašam kļūt uzticamam un netiesāt nevienu, jo nekad nezinām kādā situācijā paši nonāksim!

Nekad nezinām arī vai otrs ir instruments Dieva rokās, kam jāuzņemas sliktā vai „netīrā” loma, tādēļ  ir teiciens ”Mīli savu tuvāko kā sevi pašu un mainot sevi  mainīsies pasaule!’’

Autore: Jolanta P.