Kāpēc mums uz zemes atkal ir jāiemācās uzticēties Dievam? 13.03.2017

Egija jautā: Dvēseļu atdzimšanai un visām tām teorijām rodu sevī sapratni un tiešām arī ticu ka tā ir. Man tikai nesapas viena lieta. Ja mēs kā dvēseles nākam uz zemes mācības apgūt, piemēram piedošanu, pieņemšanu utt, to es saprotu, bet mēs taču kā dvēseles zinām, ka ir Dievs, kāpēc tad mums uz zemes atkal ir jāiemācās uzticēties Dievam? Man vienkārši liekas loģiski, ka mūsu dvēsele būdama citā plānā vienkārši to zin.

Elvita Rudzāte atbild: Savā visdziļākajā būtībā cilvēks zina atbildes uz visiem jautājumiem, tikai problēma tā, ka viņš tās ir aizmirsis un nespēj sadzirdēt tās no savas sirds, jo simboliski tā ir aizvērta ar daudz durvīm vai nosmērēta tik netīra, ka nevar redzēt tās baltumu un mirdzumu.

Piemēram, skolēns mājās ir iemācījies dzejoli. Viņš to skaita no galvas bez aizķeršanās, bet nonākot stresa situācijā – skolotāja skolēnam liek dzejoli skaitīt klases priekšā, viņš aiz satraukuma aizmirst dzejoļa vārdus, kaut arī zina, ka tos ir zinājis. Viņš klases priekšā pūlas tos atcerēties, bet nespēj. Viņš apbēdināts apsēžas solā, lēnām nomierinās un atkal atceras dzejoli bez aizķeršanās.

Kāpēc cilvēki ir aizmirsuši par Dieva eksistenci un tam neuzticas? Tāpēc, ka Visumā evolūcija notiek pa spirāli. Viens laikmets nomaina nākamo laikmetu un brīdī, kad vecajam laikmetam ir jāaiziet un jaunajam jānāk vietā, notiek daudz sliktu notikumu. Mēs esam atnākuši iemiesojumā brīdī, kad vecajam Zivs laikmetam (materiālisma laikmetam) ir jāaiziet, jo ir atnācis Ūdensvīra laikmets (mīlestības un vienotības laikmets). Materiālisma laikmetā cilvēks tikai koncentrējās uz labklājības celšanu, Dievu it kā noliekot malā vai atstājot otrajā vietā. Cilvēks nejuta to brīdi, kad viņš sāka uzskatīt, ka dzīvē visu kontrolē, un Dievs viņam vairs nav nepieciešams. Tā notika attālināšanās no Dieva un Viņa aizmiršana.

Atskatoties ļoti ilgā cilvēces pastāvēšanas vēsturē, kas ir aprakstīta Teosofijā, ir zināms, ka sākotnēji cilvēkiem nebija saprāta un brīvās gribas. Visi cilvēki izpildīja Dieva pavēles. Vizuāli cilvēki izskatījās kā gandrīz caurspīdīga enerģijas plūsma. Dievs redzēja, ka cilvēks izpildot pavēles neattīstās. Tāpēc, lai notiktu cilvēces attīstība, Dievs cilvēkam deva brīvo gribu un saprātu, lai tas varētu kontrolēt savu rīcību. Tiklīdz cilvēks ieguva brīvo gribu, tā viņš sāka eksperimentēt, pieļaujot daudz dažādas kļūdas, attālinoties no Dieva, un sāka veidot ap sevi ilūziju. Jo vairāk cilvēks eksperimentēja un pieļāva kļūdas, jo blīvāks kļuva viņa fiziskais ķermenis un izveidojās iluzorā pasaule, ko mēs saucam par fizisko plānu.

Cik daudz iemiesojumā ir cilvēku, kas patiešām apzinās, ka viņi šajā iemiesojumā spēlē tikai savu lomu, ka visa dzīve ir izrāde, kas sastāv no daudz mazām ainiņām no kurām kaut kas ir jāmācas? Režisors ir Dievs, tikai Viņš atšķirībā no laicīgiem režisoriem nesaka priekšā mums kā spēlēt uzticēto lomu. Viņš raugās no malas kā mēs to spēlējam, un ja mēs nesaprotam tās mācības, kas ir jāizprot šī iemiesojuma laikā, tad Viņš liek mums kādā no dzīves ainiņām sastapties ar tādu situāciju, lai mēs paši par to sāktu aizdomāties. Brīdī, kad mēs sākam domāt un izdarām pareizus secinājumus, notiek attīstība.

Piemēram, neticīgs cilvēks sāk domāt par Dieva eksistenci izmisuma brīdī vai ļoti lielu ciešanu laikā. Vai cilvēkam būtu bijis jāpiedzīvo tik milzīgas ciešanas, ja viņš ticētu Dievam? Situācija iespējams būtu tikpat smaga, bet cilvēks šo situāciju uztvertu harmoniski, neizjūtot ciešanas. Piemēram, visiem cilvēkiem ir sāpīgi zaudēt mīļus tuviniekus. Tomēr cilvēks, kas tic Dievam un uz To paļaujas, šādas situācijas uztver nesalīdzināmi mierīgāk nekā tie, kas Viņam netic.

Lai cilvēki neapmaldītos savās dzīves spēlītēs, vienmēr viņiem līdzās ir bijuši Dievišķie Skolotāji un to skolnieki, kas atgādināja viņiem par Tēva Mājām un Dievu. Mūsdienās mums atgādina par Dieva eksistenci dažādas reliģijas, Sūtņi un citie augsti attīstīti cilvēki. Arī es mēģinu visādos veidos atgādināt cilvēkiem par Dievu, jo par laimi esmu pamodināta no iluzorā miega, un tagad mans pienākums ir atmodināt citus aizmigušos.

Līdz 2000.gadam es neticēju, ka eksistē Dievs. Tagad mani neviens nepārliecinās par pretējo, jo esmu guvusi pierādījumus, ka Viņš patiešām eksistē. Tikai pēdējos 2 gadus es varu teikt, ka Viņam uzticos pilnībā, jo arī līdz tādai attīstības pakāpei ir jānonāk. Nepietiek tikai ar atziņu, ka Dievs eksistē. Lai Tam uzticētos, ir ļoti daudz kas jāsaprot. Nepietiek tikai ar sapratni, Dievs mūs pārbauda ikdienas situācijās. Tāpēc garīgās attīstības ceļš ir Dievišķo Skolotāju dotās Mācības apgūšana un pielietošana ikdienas situācijās. Jo vairāk cilvēks apgūst Dievišķo Skolotāju Mācību, jo vairāk viņš sāk atcerēties no tā, ko ir zinājis, un kas ir slēpts viņa sirdī, jo vairāk viņš uzticas Dievam.

Ir cilvēki, kas atsakās apgūt Dievišķo Skolotāju doto Mācību, uzskatot, ka viņi visu zina, ka spēj atbildes sadzirdēt savā sirdī. Šie cilvēki ir pakļauti tumsas spēku tīkliem. Daudzi no viņiem ir iekrituši šajos tīklos, domādami, ka paši spēj visu saprast, bez mācīšanās, ka Dievs ar viņiem runā, neapzinoties, ka tas nav Dievs, kas ar viņiem runā. Viņi ir izvēlējušies maldu ceļu, bet iegūstot arī šo maldu pieredzi agrāk vai vēlāk, šajā vai nākamajās dzīvēs, viņi atgriezīsies uz pareizā ceļa, kas vedīs viņus atpakaļ uz Tēva Mājām. Tomēr ir zināms, ka daudziem otrgadniekiem, kas ir nākuši daudz reizes iemiesojumā, lai apgūtu vienas un tās pašas mācības, vairs netiks dota iespēja turpināt cilvēka evolūciju, jo viņi savu iespēju kredītu ir izsmēluši. Viņiem viss būs jāsāk no sākuma – no minerāla līdz cilvēkam. Žēl šo cilvēku, jo tomēr evolūcijā viņi ir tik tālu tikuši, bet jārespektē viņu izvēle…