Vai ziedojot orgānu slimniekam, tu viņam palīdzi vai tieši otrādi, nedod iespēju viņam izprast savas kļūdas? 08.04.2017

Sandra jautā: Rakstu jums pirmo reizi, kaut lasu jūsu portālu nepārtraukti un katru reizi iemācos ko jaunu un iedvesmojos uz pozitīvām pārmaiņām. Šobrīd dzīvoju ASV un strādāju lielā farmācijas kompānijā. Mana kolēģe pirms mēneša izdomāja ziedot savu nieri, jo viņa uzskatīja, ka ir vesela, spēka pilna un viņa ļoti vēlas kādam palīdzēt. Viņai ir 52 gadi, viņa izskatās brīnišķīgi, ļoti skaista, slaida un sirsnīga sieviete. Šķīrusies, 5 bērnu māte (bērni visi jau lieli). Kad viņa man to pateica, ko viņa grasās darīt, es biju ļoti pārsteigta, jo viņa negaida nekādu atlīdzību par to un pat negribēja, lai izglābtais cilvēks ar viņu sazinātos, jo negribēja nevienu apgrūtināt ar pateicības jūtām. Viņa vienkārši gribēja kādam palīdzēt, uzdāvinot daļu no savas miesas – nieri.

Kad ar viņu sarunājos, es nespēju slēpt savu apbrīnas un sajūsmas skatienu, tajā pašā laikā jūtos melna un maziņa, jo nezinu vai jebkad būtu saņēmusies tādam solim, ja tas nav mans tiešais radinieks un no tā ir atkarīga viņa dzīvība. Un tad es sāku domāt. Sāku dziļāk analizēt šo drosmīgo rīcību. Kā tas iznāk raugoties no karmiskā viedokļa – vai viņa tiešām palīdz kādam, kuram šīs nieres ir slimas karmisku iemeslu dēļ, vai viņa būtībā stājas ceļā karmas
likumu darbībai? Un kāpēc manī ir šāda vilcināšanās attiecībā uz svešu cilvēku, bet es nedomājot atdotu savu nieri, ja būtu runa par savas ģimenes locekli?

Ja mēs visi esam vienādi karmas likuma priekšā un manas ģimenes loceklis ar saviem vai iepriekšējas dzīves darbiem būtu pelnījis šo karmu, es taču arī būtībā traucētu šim cilvēkam izpirkt slikto karmu? Piebildīšu, ka nesen sarunājos ar savu kolēģi, viņa ir atpakaļ darbā pēc mēneša atveseļošanās. Viņa teica, ka operācija noritēja ļoti labi, rēta saauga, taču viens teikums man neliek mieru – viņa minēja, ja zinātu, cik atveseļošanās būs grūta un ilgstoša, viņa droši vien nekad neapņemtos to darīt, taču viņa nekādā gadījumā šobrīd nenožēlo izdarīto.

Elvita Rudzāte atbild: Dievišķais Karmas likums ir ļoti sarežģīts, un es nezinu vai esmu izpratusi Šā likuma visas nianses, tāpēc manu viedokli uztveriet tikai kā viedokli un nevis kā absolūto patiesību.

Dievs cilvēka ķermeni ir radījis kā unikālu sistēmu, kur katram orgānam ir sava loma, un tāpēc katram orgānam ir arī sava simboliskā nozīme. Nākotnes medicīna to pierādīs ar zinātniskiem pētījumiem.

Nieres sevī uzņem divus stresus – bailes un vilšanos. Ja cilvēkā šie stresi pāriet pāri kritisko robežu, tad cilvēks saslimst ar kādu nieru vai virsnieru slimību. Sandra rakstīja, ka sieviete ziedoja nieri. Arī šī sieviete dzīvē ir vīlusies, jo viņas ģimene, neskatoties uz to, ka bija svētīta ar 5 bērniem, izjuka. Vai viņa šo vilšanās enerģiju nodeva tālāk slimniekam, kam tā tika transplantēta, noteikti jā. Transplantējot orgānu, donora enerģija tiek nodota slimniekam.

Ja donors ir ar augstāku apziņas līmeni nekā slimnieks, tad orgāna saņēmējs parasti pieņem svešo orgānu un pēc operācijas kļūst labāks, sākot interesēties par jautājumiem, par kuriem pirms tam nav interesējies. Šo interesi rada no donora orgāna gūtā enerģija. Vai viņš kādus dzīves jautājumus izprot bez to apguves, to es patiešām nezinu, jo man ir bijusi saskare tikai ar neveiksmīgu transplantācijas gadījumu, kur slimniekam (vecam sirsnīgam cilvēkam) tika transplantēta jauna un vesela cilvēka niere, kurš gāja bojā autoavārijā, bet bija noziedznieks. Slimnieku pēc operācijas nevarēja pazīt, viņš bija kļuvis tik negatīvs un slimnīcā pieprasīja cigārus ar konkrētu nosaukumu, kurus dzīvē nekad nebija redzējis. Slimnieks nieri nepieņēma un nomira.

Sandras minētās sievietes rīcību var uzskatīt par pašuzupurēšanos cita cilvēka dzīvības labā. Ja viņa būtu vēlējusies saņemt par savu rīcību pateicību vai atalgojumu, tad viņas rīcība būtu savtīga un maz ticams, ka palīdzētu slimniekam, bet tā kā viņas rīcība bija tīra motīva vadīta, tad cerēsim, ka slimnieks pieņems viņas nieri un varēs tupināt kvalitatīvu dzīvi.

Skatoties no augstāka skata punkta, mums ir zināms no Gaismas Skolotāja Zaratustras (vēstījums 30.05.2005): “Pirms daudziem miljoniem gadu Zemes evolūcijai bija jāizbeidzas kā tādai, kas bija neizdevusies. Glābt stāvokli uzņēmās Augstie Gari, kas mita svētlaimes jeb nirvānas stāvoklī kopš iepriekšējo manvantaru laika. Šiem Gariem bija jānolaižas augsti organizētajā matērijā un jānodod tai viņiem piemītošā īpašība – uguns, liesmas, gudrības īpašība.

Viņi nolaidās. Viņi nolaidās cilvēku ķermeņos, kas bija dzīvnieki pēc savas būtības. Un viņiem pašiem piemītošo uguns īpašību piešķīra cilvēkiem. Cilvēku acīs iegaismojās saprāta uguns. Un cilvēki saprata, ka viņi atšķiras no dzīvniekiem. Tādējādi katrs cilvēks saņēma sevī sēklu, dzirksti, uguni no augsti garīgajām Būtnēm, kas nolaidās matērijā no augstajām uguns sfērām. Katrs Augstais Gars deva savas uguns daļiņu daudzām cilvēciskām būtnēm. Katrs tika apveltīts ar saprātu atbilstoši savas attīstības pakāpei un līmenim.

Defektu cilvēkā izdevās izlabot, pateicoties Augsto Būtņu upurim, kuri ziedoja savu nirvānas mieru, lai nolaistos un palīdzētu. Viņi nolaidās un apveltīja cilvēkus ar saprātu un daļu no savām īpašībām, kas bija tikai bāla atblāzma no viņu iepriekšējiem nopelniem pagājušajās manvantarās.

Nolaidās Septiņi Lieli Gari. Katrs deva daļiņu no sevis cilvēku dvēseļu miljoniem. Cilvēki guva iespēju dzīvot un attīstīties. Katrs cilvēks saņēma sevī Augstās Dvēseles daļiņu, kas kļuva par viņa iekšējo skolotāju, viņa Sargeņģeli jeb Es Kristus.”

Analoģiski skatoties uz Gaismas Skolotāju pašuzupurēšanos cilvēces labā, atdodot daļu no sevis mazattīstītajiem cilvēkiem, ikviena mūsdienu cilvēka pašuzupurēšanos cita cilvēka labā varētu uzskatīt kā labu darbu. Vai tas tā patiešām ir, to zina tikai Dievs, jo Viņš mums ir devis dzīvību un saprātu kā savu dzīvi lietderīgi izmantot. Tikai Viņš izvērtēs vai sieviete, kas ziedoja nieri, rīkojās pareizi vai nepareizi, jo tikai Viņš redz, kas patiesībā notiek sievietes dvēselē. Svarīgi ir atcerēties, ka pašuzupurēšanās nedrīkst būt muļķīga.

Vai slimnieks, kam ir transplantēts vesels orgāns, kas saņēmis otru iespēju dzīvot, to izmantos pareizi, atkal ir atvērts jautājums. Kāds noteikti izmantos šo otro iespēju pareizi, kāds turpinās pieļaut kļūdas. Arī es esmu tērējusi ļoti daudz savas enerģijas, lai palīdzētu cilvēkiem, bet tikai daļai man ir izdevies palīdzēt. Es tagad daudz rūpīgāk raugos, vai ir vērts tērēt enerģiju tur, kur tā netiek novērtēta, lai “nemestu pērles cūkām pie kājām”. Tā ir ļoti sarežģīta izvēle, jo Gaismas Skolotāji ir pateikuši, ja tu tērē Dievišķo enerģiju nelietderīgi, tad tu uzņemies karmu.

Es personīgi neesmu par dzīvu orgānu transplantāciju, jo kopš tas ir iespējams, attīstījās jauns, ļoti nežēlīgs noziedzības veids – orgānu tirdzniecība, kas bez cilvēku piekrišanas ar varu paņem cilvēku orgānus, tos nogalinot vai, piedāvājot lielu naudu par orgāniem. Pareizi būtu, ja orgāni tiktu transplantēti ar mākslīgi radītiem orgāniem, tad nebūtu apdraudētas cilvēku dzīvības un nebūtu jādomā kā darbojas Dievišķais Karmas likums. Tomēr jāņem vērā, ja reiz Dievs ir medicīnu attīstījis tādā līmenī, ka orgānu transplantācija ir iespējama, tad tas nozīmē, ka ir gadījumi, kad tas tiek atļauts ar Dieva atbalstu. Tāpēc es jau teicu, ka Dievišķais Karmas likums ir ļoti sarežģīts un uz to nevar skatīties vienpusīgi.