Kas neļauj apgūt materiālisma mācībstundu? 18.04.2017

Sieviete jautā: Paldies par portālu domatajs.lv un sniegtajām atbildēm un padomiem. Caur citu cilvēku jautājumiem un pieredzi rodu risinājumus arī savām problēmām.

Rakstu ne pirmo reizi. Pēdējās nedēļas laikā īpaši ar mani norezonēja trīs sniegtās atbildes: par muguras sāpēm, sākot strādāt ar sevi, par vainas izjūtu un atšķirīgiem uzskatiem starp sievu un vīru.

Mazliet pastāstīšu un pajautāšu, jo manai puzlei trūkst gabaliņu, ja saprotu stresu, nesaprotu mācību vai otrādi, un pat, ja it kā saprotu visu, neko nevaru mainīt, jo laikam jau tomēr nesaprotu.

Man tāpat kā Mairitai, strādājot ar sevi, sāka sāpēt mugura krustos kreisajā pusē. Tas bija pirms gada, kad noskaidroju garīgo cēloni šai problēmai, proti, ka mana griba ekonomiskajos jautājumos neīstenojas un ka dusmojos gan uz sevi, gan vīru. Mūsu gadījumā ģimenes budžets balstās uz maniem ienākumiem, jo pelnu vairāk kā vīrs. Esmu strādājusi ar savu vēlmju mazināšanu, situācijas pieņemšanu, prasīgumu.

Lai gan mans vīrs tic Dievam, un mums ir līdzīgi uzskati garīgos jautājumos, tomēr mēs esam pilnīgi atšķirīgi lēmumu pieņemšanas ātrumā (ja vīrs mēdz sasteigt, tad esmu mēdzu novilcināt), mums arī ir dažāds atbildības līmenis (ja vīrs mēdz solīt, bet nepildīt, tad es izvairos kaut ko solīt, bet daru tāpat bez solīšanas). Un arī attiecības ar naudu mums ir dažādas: es nāku no trūcīgākas un nelabvēlīgākas ģimenes nekā vīrs un esmu vairāk pieķērusies materiālajām vērtībām, man ir grūtāk kaut ko atdot (dot) nekā vīram, vairāk pārdzīvoju, ja kādu lietu sabojāju. Es strādāju tikai algotu darbu, bet vīram mēdz būt arī haltūras. Noteikti neesmu saimnieciskuma paraugs, tomēr izdevumus plānoju, un šobrīd man naudas pietiek, proti, ir kur dzīvot, varam nopirkt apģērbu un paēduši arī esam. Bet tas viss tikai caur tiem līdzekļiem, ko Dievs dod mūsu ģimenei caur mani. Vīrs izdevumus vispār neplāno: kad ienāk nauda, samaksā, ko tajā brīdī vajag vai nopērk, ko grib. Vīrs ir dāsns cilvēks, bet naudas pārsvarā viņam nav. Var jau tajā visā saskatīt viņa nepārprotamo paļaušanos uz Dievu, ka nauda ienāks tad, kad vajadzēs, un tik, cik vajadzēs.

Tomēr uzticēties vīram naudas lietās nevaru un uzskatu, ka vīrs ir izšķērdīgs. Tā kā viņš ir man skolotājs, tad esmu meklējusi, kur pati esmu izšķērdīga. Bet attiecībā uz naudu, to nesaskatu (bet ?), varbūt izšķērdēju laiku, bet arī tur jau veicu uzlabojumus, varbūt izšķērdēju talantus, tos nelietojot.

Esmu strādājusi ar mīlestības plūsmas atjaunošanu ģimenē un cilvēku pieņemšanu, kādi tie ir, nepārveidojot tos. Mēģinājusi aptvert, ka ģimene ir veselums, un nedalīt – mans, tavs.  Galu galā jūtos vainīga, ka vienalga man nekas nesanāk un laikam jau neprotu tā īsti mīlēt bez nosacījumiem. Vainas sajūta mani piemeklē regulāri, esmu pienākuma cilvēks. Cenšos nepieļaut kļūdas, bet, ja kādam gadās nodarīt pāri, tomēr pārdzīvoju un jūtos vainīga. Caur kļūdām notiekot cilvēces attīstība. Reizēm izdodas saskatīt kļūdas pozitīvo pusi, kaut tā būtu tikai, ka tā darīt nevajadzēja, un censties kļūdu neatkārtot. Taču citreiz vainas izjūta uzvar, un nesaprotu, kāds labums man vai otram no manas kļūdas.

Bet atgriežoties pie muguras, tā joprojām sāp. Sāpēja tik ļoti, ka beidzot aizgāju pie neirologa, lai pārbauda, vai nav kaut kas nopietns, kāda diska trūce  vai tml. Veicot visus iespējamos izmeklējumus, neko vairāk par normālām novecošanas pazīmēm neatrada un izrakstīja pretsāpju medikamentus. Labi, ka tā, bet mugura joprojām sāp. Tātad būtiskākais nav saprasts, un problēma nav atrisināta.

Mans mēģinājums nomainīt darbu, lai varētu vairāk laika veltīt ģimenei nevis naudas pelnīšanai, neizskatās pārāk cerīgs. Pašlaik man ir darbs, kur tiek maksāti visi nodokļi, un šajā ziņā es neradu nekādu karmu, un mana sirdsapziņa ir mierīga. Darbā, kas ir tuvāk mājām, notiek shēmošana, kurai nepiekritu, darba devējs ir vīlies, principā nemaz mani nesaprot un visdrīzāk uzskata par idioti, jo līdz ar to mana alga būtu mazāka nekā citiem šajā uzņēmumā un krietni mazāka nekā pašreizējā darbā. Lai gan zinu, ka rīkojos pareizi, tomēr sajutos vainīga darba devēja, kas ir no mana paziņu loka, priekšā, ka izputinu viņa biznesu. Tāpat, ja mani tomēr paņems darbā, tad visu laiku būs spiediens, lai krāptos.

Un tas viss notika vienā dienā – neirologs pateica, ka nevar man palīdzēt; nepatīkama saruna ar darba devēju; tad kāds narkomāns pienāca man klāt uz ielas un uzkliedza virsū; un vakarā vēl vīrs paprasīja naudu (lielu summu) mašīnas remontam. Stresa līmenis jau bija tik augsts, ka dusmojoties atbildēju vīram, lai pats domā, kur dabūt naudu remontam.

Bet nākamajā rītā, protams, kā vienmēr, sāku domāt, kā pārdalīt līdzekļus, lai samaksātu par mašīnas remontu. Principā es jūtos slikti abējādi – ja mēģinu uztvert ģimeni kā veselumu un nešķirot, caur kuru no mums ienāk naudas līdzekļi, un dot naudu vīram, tomēr jūtos izmantota, un man liekas, ka es pat nodaru viņam pāri, jo viņam pašam nav vairs tik ļoti jāpiepūlas, lai nopelnītu naudu. Bet varbūt es kļūdos, varbūt viņam tāda karma nepelnīt, bet man tāda mācībstunda dot. Un, ja nedodu, tad jūtos vēl sliktāk.

Reizēm nezinu, kā rīkoties pavisam sadzīviskās situācijās. Piemēram, vīram saplīsušas kurpes, bet naudas, lai nopirktu jaunas nav. Es ciešos, gaidu, kad viņš sāks risināt šo problēmu, un beigās neizturu un nopērku viņam kurpes. Bet arī nopirkšana nav vienkārša, jo viņam neder kuras katras, bet viņam vajag labas, kas maksā vairāk nekā es esmu rēķinājusies.
Vai arī pārtikas veikalā, es parasti zinu, ko pirkšu, lai pagatavotu konkrētu maltīti, bet vīrs ieliek iepirkuma grozā kaut ko lieku, neveselīgu vai kaut ko tādu, ko tikai viņš ēd. Tas mani kaitina, un mēs par to strīdamies. Un tā neērtības sajūta pie kases, ka es kā sieviete par to visu samaksāju, mani joprojām neatstāj. Labi, ka tagad ir vismaz pašapkalpošanās kases, kur neviens neskatās virsū.
Pašlaik vīram ir pāris nenomaksāti rēķini. Es varētu tos samaksāt, bet viņš neprasa. Un es nesaprotu, vai man piedāvāt tos samaksāt vai nelikties ne zinis, jo ģimenes veselumu kontekstā es tos uztveru arī kā savus rēķinus.

Sarunas par kopīgu ģimenes budžeta plānošanu aizvien cieš fiasko, jo vīrs aizbildinās, ka viņam ir maz naudas un viņš jau maksā, cik spēj, uzskata, ka nekas nav jāplāno, jāļaujas, ka tāpat visu izdosies samaksāt, un vispār es viņu pazemojot, runājot pat nenomaksātiem rēķiniem vai par to, ka viņš ir spējīgs atrast labāk apmaksātu darbu.

Piedodiet, ka tik gari. Bet varbūt kādam noder izlasīt, ka kādam citam ir tāpat kā viņam, vai arī ka viņam nav tik traki kā man. Kādam šīs manas problēmas šķitīs pupu mizas, salīdzinot ar patiešām nopietnām un sarežģītām situācijām dzīvē, arī man tādas ir bijušas.

Tātad manas galvenās problēmas nespēja (mazspēja) mīlēt bez nosacījumiem, vēlmes, došanas un ņemšanas mācībstunda, vainas izjūta, bailes “mani nemīl”, kauns, prasīgums, orientēšanās uz mērķi, nespēja atslābt, joprojām nepilnīga paļaušanās uz Dievu, salīdzināšana, iespējams skaudība un skopums.

Kas ir tas, kas neļauj apgūt materiālisma mācībstundu? Es zinu, ka visu mums dod Dievs. Kāds varētu būt Viņa nolūks, dodot man vairāk naudas un vīram mazāk? Kādēļ netieku vaļā no vēlmes, lai būtu otrādi?

Elvita Rudzāte atbild: Sievietei ir bailes no materiālu problēmu piedzīvošanas, jo viņa nespēj paļauties ne uz vīru, ne uz Dievu. Tieši šīs bailes un atbildības uzņemšanās par ģimenes labklājību rada sievietei mugurā, krustu daļā sāpes. Tā kā sieviete iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, un cenšas izprast neapgūtās mācības, tad ar viņu ķermenis runā daudz vairāk nekā ar citiem līdzīgos gadījumos, t.i., ķermenis zina, ka sieviete viņu saprot, tāpēc ar sāpēm signalizē sievietei, pie kā viņai tagad jāstrādā. Citiem cilvēkiem, kas nesaprot ķermeņa filosofiju, ķermenis neko neteiks, jo nav vērts skaidrot zīdainim pirmās klases vielu.

Sieviete it kā visu saprot ar prātu, bet sirds jeb jūtu līmenī nespēj šo informāciju pieņemt, jo viņai ir milzīgas bailes piedzīvot trūkumu vai palikt parādos. Sievietes attieksme pret visu ir pareiza, bet viņa sev ir piesaistījusi vīru, kas ar paļaušanos uz Dievu izskaidro savus brīžiem nepārdomātos lēmumus. Dievs mums ir devis saprātu, lai mūsu lēmumi būtu pārdomāti un saprātīgi. Diemžēl sievietes vīrs to vēl nav sapratis.

Kā sievietei atbrīvoties no bailēm piedzīvot nabadzību vai trūkuma situācijas? Turpināt meklēt darba iespējas tuvāk dzīves vietai, kur darba devējs maksātu visus nodokļus. Varbūt ģimenei ir jāpadomā par dzīves vietas maiņu, aizejot dzīvot uz kādu lauku teritoriju, kur abu profesijas būtu vairāk vajadzīgas nekā Rīgā? Es nezinu vai tā ir laba doma, tas ir jāsajūt visai ģimenei, bet dažkārt Dievs saviem uzticamajiem sekotājiem neļauj palikt dzīvot Rīgā, jo zina cik zemas vibrācijas ir pilsētās, un tad Viņš rada tādus materiālus apstākļus, ka cilvēks ir spiests doties prom no Rīgas, jo citādi viņš atrod visādas atrunas, lai to nedarītu.

Iesaku sievietei palīdzēt vīram nomaksāt parādus, jo citādi parādi tāpat skars ģimeni kopumā. Labāk neturēt parādus ģimenē, jo tie enerģētiski rada nebrīves izjūtu visiem ģimenes locekļiem. Nevajag aizmirst arī par aspektu, ka vīrs raugoties uz sievas pareizo rīcību un attieksmi pret naudas resursiem kaut kādā brīdī arī varēs apzināties savas kļūdas, domājot kāpēc sievai veicas labāk nekā man.

Kāpēc Dievs dod naudu sievietes vīram mazāk nekā viņai? Tāpēc, ka Dievs redz, ka vīrietis pagaidām pret šo resursu izturas diezgan vieglprātīgi, viņš nav pierādījis Dievam, ka viņam var uzticēt vairāk naudas resursus, ka tie netiks iztērēti nelietderīgi. Savukārt sieviete ļoti pārdomāti tērē naudas resursus, tāpēc viņai Dievs dod tik cik nepieciešams.

Sieviete pareizi ir sapratusi, ka viņu nomāc stereotipisks uzskats, ka vīrietim ir jāpelna vairāk par sievieti. Mūsdienās tā tas var arī nebūt, un vai nav vienalga kurš pelna vairāk, kurš mazāk, ka tikai kopīgā budžetā visām vajadzībām pietiek resursi. Tomēr sievieti uztrauc atbildība par ģimenes labklājību. Uz šo jautājumu iesaku sievietei paskatīties no visnegatīvāko scenāriju puses un sajust, kas tieši viņu biedē, ja nu gadījumā īstenosies visnegatīvākais scenārijs? Atbildē slēpjas tā īpašība/as, kuru dēļ sieviete nespēj apgūt materiālisma mācību.