Ēšanas traucējumu – anoreksijas un bulīmijas cēloņi 04.01.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Anoreksija medicīnas skatījumā

Anoreksija (latīņu val.: anoreksia nervosa) – ēšanas traucējums, kam raksturīgas uzmācīgas bailes no svara pieauguma, badošanās un pārmērīgs svara zudums.

Anoreksija rodas no psihiskiem traucējumiem, kas īpaši izplatīti kļuvuši pēdējos gadu desmitos. Vārds anoreksija tulkojumā no latīņu valodas nozīmē nervozs apetītes zudums. Ar anoreksiju visbiežāk slimo meitenes. Parasti anoreksija sākas pusaudžu vecumā, bet anoreksiju var novērot arī agrāk- bērnu vecumā, vai vēlāk — ap 30 gadiem. Gandrīz vienmēr anoreksija sākas ar stingras diētas ievērošanu. Pacientēm parasti sākumā patiešām ir neliels liekais svars. Bet pat tad, kad ir sasniegts ideālais svars, slimnieces turpina badoties, jo viņu priekšstati par savu svaru ir kļuvuši nepareizi, un viņas joprojām uzskata, ka ir par resnu. Nereti slimnieces nodarbojas arī ar intensīvu vingrošanu vai lieto medikamentus svara samazināšanai.

Anoreksija garīgajā skatījumā

Anoreksijas cēlonis ir totālas bailes no piespiešanas. Anoreksiju bērnam rada briesmīgs stress mātes prasīguma dēļ. Arvien biežāk šī slimība vērojama jauniem cilvēkiem, kas liecina, ka jaunajai būtnei tiek iznīcināta brīvā griba, jo tās vietā ļoti veikli un pārliecinoši domā, izlemj un visu izdara citi. Pusaudzis negribīgi, vienaldzīgi piekrīt vecāku gribai. Cilvēks, kam atņemta  griba, dzīvo bez nākotnes. Tā ir mirusi dzīve. Anoreksija pauž nevēlēšanos dzīvot miruša cilvēka dzīvi. Jo vājāka dzīvotgriba, jo sliktāka apetīte.

Anoreksijas slimnieks baidās no ēšanas vairāk nekā no nomiršanas badā, jo viņš sev ir dzīvs tikai tad, ja ir vistievākais un slaidākais cilvēks vispār. Dogmatiskā pieķeršanās savam izskatam balstās uz vainas sajūtu. Tā vietā, lai rosinātu anoreksijas slimnieku ēst vai barotu viņu ar varu, ģimenei būtu vispirms jāsāk rīkoties, atbrīvojot savu vēlmi iegūt. Tāpat būtu jāatbrīvo arī skaista izskata idealizēšanas paradums. Ja bērnam no dzimšanas pastāvīgi jāklausās traģiska problēmu apspriešana, ka nekā nav un nekā arī nebūs, un tā vietā, lai pieēstos resns, varētu nopirkt kādu lietu, viņš jūtas vainīgs katru reizi, kad liek kaut ko mutē. Uz vēdera rēķina ietaupīšanas problēma rodas tur, kur dzīve tiek reducēta uz mantības iegūšanu.

Anoreksijas slimnieks ir cilvēks, kura dzīves darbu vada nevēlēšanās dzīvot šādu dzīvi ar vēlmi sevi žēlot par nespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Cilvēkā ir bezpalīdzības izjūta un izjūta, ka viņš zaudē dzīvei. Anoreksija ir bailes no ēdiena, kas pašas par sevi ir bailes no šādas dzīves. Tas, kurš baidās no mātes, baidās arī no dzīves, un īpaši lielas bailes no mātes un dzīves rada anoreksiju. Šo baiļu otra puse ir naids pret māti. Ja tas ir atriebīgs naids, anoreksijas slimnieks mirst. Galvenais, lai mātei ar to varētu atmaksāt.

Bulīmija medicīnas skatījumā

Bulīmiju raksturo nekontrolējama tieksme pārmērīgos daudzumos uzņemt produktus ar daudz kalorijām vai „aizliegtos” produktus īsā laika posmā. Šīm pārēšanās lēkmēm seko dažādas metodes svara kontrolei, t.i., paša izraisīta vemšana, caurejas līdzekļu vai diurētiķu lietošana, stingra diēta vai badošanās, kā arī pārmērīga organisma noslogošana ar fiziskām aktivitātēm. Šī pārēšanās konfliktē ar vēlmi izvairīties no svara pieauguma. Atšķirībā no anoreksijas slimniekiem, kuri ir apmāti ar svara samazināšanu un ir manāmi tievi, bulīmijas pacienti, izmantojot augstāk minētās metodes svara kontrolei,  saglabā optimālu svaru 15% robežās. Bulīmijas slimnieki neuzskata, ka viņiem ir liekais svars. Bieži bulīmijas pacientiem ir novērotas ķermeņa svara svārstības, tas ir atkarīgs no bulīmijas lēkmju biežuma un intensitātes. Šīs pārēšanās lēkmes notiek nevis  bada sajūtas dēļ, bet gan  psiholoģisku pārdzīvojumu – vilšanās, neapmierinātības, dusmu, garlaicības dēļ. Bulīmijas slimnieki apzinās savu problēmu un parasti slēpj to no tuvākajiem un apkārtējiem cilvēkiem, ko izdarīt ir diezgan viegli, jo nenotiek vizuālas ķermeņa izmaiņas. Apmēram 50% no bulīmijas pacientiem anamnēzē novēro anoreksiju.

Bulīmija garīgajā skatījumā

Bulīmija liecina par problēmu, ko rada bezpalīdzības izjūta un cīnīšanās pret zaudēšanu dzīvei. Bulīmija jeb nepiepildāma apetīte rodas no vairākiem pretrunīgiem stresiem un izpaužas kā pārliecīga ēšana un vemšana pārmaiņus. Vēlme dzīvot maksimāli labu dzīvi (simbolizē pārmērīga ēšana) un nevēlēšanās dzīvot tādu dzīvi (simbolizē vemšana), kāda tā ir, kopā arī rada bulīmiju. Bulīmija ir cīņa ar savām bailēm.

Bulīmija – neremdināms bads – skar to, kas pa dzīvi vēlas iet ar troksni. Maksimāla  vajadzība vareni un steidzīgi, visiem redzot, virzīties uz priekšu cilvēku padara par rīmu. Bet spēcīga nedrošība no nākotnes izraisa vēlēšanos atsaukt vecos labos laikus. Sākas vemšana, kas liecina par riebumu pret nākotni. Bulīmija ir vēlēšanās tikt pie iluzoras nākotnes, pret kuru patiesībā cilvēks jūt riebumu. Iluzora nākotne ir racionālā saprāta radīta, un tajā nav vietas intuīcijai.

Autore: Elvita Rudzāte