Kā iemācīties nebaidīties no saslimšanas? 05.05.2017

Aija jautā: Paldies par Jūsu darbu, ko darāt, lai cilvēki varētu izprast dzīves tēmas un tās risināt. Mani ir piemeklējusi tāda problēma, ka uz kreisā pleca ir uzaugusi lipoma. Ārsts teica, ka viņa nav jāārstē, bet pati no sevis nepazudīs, vienīgi ķirurģiski izņemot. Ko es neesmu apguvusi, vai kas man jāmācās, ja man ir šis veidojums. Man pašai liekas, ka klausoties piedošanas mācības esmu piedevusi agrākos aizvainojumus, lielas  dusmas arī ne uz
vienu nav, varbūt, ka tas ir no iepriekšējām dzīvēm, jo man ir bailes no slimībām, cenšos atbrīvoties, bet pagaidām nesanāk. Kā iemācīties nebaidīties?

Elvita Rudzāte atbild: Es nedomāju, ka lipoma uz kreisā pleca ir saistīta ar iepriekšējām dzīvēm. Es domāju, ka tā ir saistīta ar Aijas domāšanu tagadnē. Uz pleciem uzkrājas prasīguma stress un neapmierinātība, kā arī vainas izjūta.

Piemēram, ja Aija ir neapmierināta ar kādu vīriešu kārtas pārstāvi, kurš viņasprāt kaut ko dara nepareizi, tad viņā uzkrājas neapmierinātība pleca kreisajā pusē, kas var attīstīties kā lipoma.

Ja viņa jūtas vainīga, ka nespēj izmainīt grūtu situāciju – viņai nepatīkamu situāciju, kas ir saistīta ar viņas darbu vai vīriešu kārtas pārstāvi un dusmojas pati uz sevis par šo nespēju, tad arī uz kreisā pleca var izaugt lipoma.

Kad cilvēks saprot un pieņem, ka viņa ķermenis ir viņa labākais draugs, kas tikai sarunājas, dodot signālus ar sāpēm vai pat slimību, tad viņš no slimībām vairs nebaidās, bet cenšas izprast, ko ķermenis viņam stāsta. Sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka slimība ir kaut kas slikts. Var piekrist, ka tas nav patīkami, bet dažkārt cilvēks ir tik aizņemts ar savām laicīgām nodarbēm, ka viņam neatliek laika padomāt. Tad mīļais draugs ķermenis nāk palīgos, caur slimību apturot skrejošo cilvēku un noliekot viņu gultā, lai viņš padomā par savu dzīvi. Ja cilvēks šajā slimošanas laikā patiešām padomā par savu dzīvi, tad slimība atkāpjas. Ja cilvēks šo laiku izmanto nelietderīgi, un pat necenšas izprast savas saslimšanas cēloņus, tad pēc laika ķermenis cilvēku atkal noguldīs uz slimības gultas, tikai problēma jau būs nopietnāka, jo cilvēkam tiks dots vairāk laika pārdomām.

Ja mēs atgriežamies pie Aijas jautājuma: “kā iemācīties nebaidīties no saslimšanas?”, tad atbilde ir pavisam vienkārša: “kas slikts notiks, ja tu saslimsi?” jeb citiem vārdiem sakot, kāpēc tu uzskati, ka slimība ir kaut kas slikts? Cilvēks baidās no sliktā, bet tiklīdz viņš saprot, ka sliktais kaut kādā mērā priekš viņa ir labs, tā viņš no tā vairs nebaidās.

Gaismas Skolotāji ir teikuši, ka garīgā attīstība notiek tikai saskaroties un pārvarot dažādas dzīves grūtības, un ka patiess garīgā ceļa gājējs pat gaida dzīves grūtības, jo zina, ka tās viņam ir nepieciešamas, lai viņš augtu garā. Svētie cilvēki bija pateicīgi par Dieva dotajām dzīves grūtībām un neuztvēra tās kā grūtības, bet tikai kā Dieva dāvanu un iespēju viņiem augt garā. Paradoksāli, bet viņi lūdza Dievam dzīves grūtības un dažkārt pat smagas slimības, lai tikai caur ciešanām spētu augt garā un tuvoties Dievam. Slimība ir viens no dzīves pārbaudījumiem, kas palīdz cilvēkam augt garā. Tāpēc mūsdienās slimība ir Dieva instruments kā atmodināt cilvēku no ilūzijas miega. Vēlāk, kad cilvēku apziņas līmenis būs sasniedzis tādu pakāpi, kad slimība vairs nebūs nepieciešama, lai celtu apziņas līmeni, tad cilvēki vairs neslimos. Es saprotu, ka kādam tas liekas utopiski, bet tā nav utopija. Cilvēki ar pareizu domāšanu un attieksmi pret dzīvi jau mūsdienās sasniedz ievērojamu vecuma, nelieto zāles un nomirst no vecuma nevis no slimībām. Mēs varam no šādiem cilvēkiem tikai mācīties.

Man ir iespēja sniegt palīdzību smagi slimiem cilvēkiem, un man ir tā laime redzēt kā viņi maina savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Ne visiem izdodas atveseļoties pilnībā, bet visiem Dievs dod iespēju celt apziņas līmeni tik cik cilvēks pats to vēlas.  Kad jautāju viņiem, ja viņiem tagad būtu izvēle: 1) dzīvot dzīvi ar tādu domāšanu kāda tā bija pirms saslimšanas vai 2) piedzīvot visus grūtos brīžus, kurus ir piedzīvojuši, bet kļūt jau pavisam par citu cilvēku, ar citu domāšanu, tad pilnīgi visos gadījumos viņi ir atzinuši, ka labāk tomēr dzīvot ar jauno domāšanu un attieksmi pret dzīvi nekā ar domāšanu, kas bija pirms saslimšanas. Tanī brīdī viņi izjūt pateicību savai slimībai, kas viņiem ir devusi iespēju celt apziņas līmeni un sākt dzīvot citu dzīvi.