Vai tas skaitās grēks, ka man ir iestājusies vienaldzība pret šo cilvēku? 09.05.2017
Ieva jautā: Es dzīvoju 5 gadus ne pārāk laimīgu laulību, lasot Jūsu rakstus esmu sapratusi kas un kādēļ tā ir, tādēļ dzīvot palicis daudz vieglāk. Dzīvoju ar vīrieti, kuru citi raksturo kā cilvēku, kurš visu laiku meklējot ar mani kašķi, vizbiežāk tas notiek manas ģimenes klātbūtnē, uzsver to, ka pēkšņi nemāku uzvesties, esmu neinteresanta utt. Ja kādreiz ar viņu strīdējos, tad šodien jau pieņemu visus apvainojumus, atvainojos un iekšā ir tāda vienaldzība pret viņu. Esmu tik laimīga, ka esmu mājās viena, ka man nav neviens, kurš pārmet – kādēļ Tu tā skaties, kādēļ tā sēdi utt.
Esmu sasniegusi to punktu, ka man ir vienalga un zinu, ka mīlestības plūsmu pati esmu apturējusi. Šodien, pēc kārtējiem pārmetumiem, cik esmu garlaicīga, es viņam atvainojos, ka vakar pajautāju cikos viņš būs mājās (par to dabūju lekciju, jo es viņu kontrolējot), atvainojos, ka ne vienmēr gatavoju vakariņas, jo 80% gadījumā viņš paēd darbā un ļoti daudz ēdiena vienkārši tiek izmests. Atvainojos, ka nemāku uzvesties, man nav tādas manieres kādas viņam vajag, atvainojos par visu, visu un pateicu, ka es tāda esmu un es nekļūšu par ko citu. Protams, bija klusums un, saruna vairs neturpinājās.
Arī neraudu es vairs tā kā kādreiz, kad katru reizi viņš man draudēja, ja neuzvedīšos kā viņam patīk, nedrīkstēšu braukt pie vecākiem ciemos. Viss tas ir izpalicis. Esmu atvainojusies un jūtos absolūti atdalījušies no viņa. Tagad man ir jautājums, par cik mums ir bērni, bet neesam oficiāli precēti, vai tas skaitās grēks, ka man ir iestājusies vienaldzība pret šo cilvēku? Man nav ne pozitīvas, ne negatīvas emocijas, bet vienkārši vienaldzība. Es un arī citi mani radi nejūtas īpaši omulīgi viņa klātbūtnē, mēs jūtamies labāk, ja viņš nav. Tad nevienam nav jāiespringst par to ko var teikt un nē, kā teikt un nē un ja vēl nebūs acu kontakts, es būšu slikta un bez manierēm. Es saprotu, ka to visu viņš dara jo nejūt mīlestību, bet es visvairāk par visu pasaulē šobrīd gribu būt mierā un bez viņa.
Elvita Rudzāte atbild: Garīgajā attīstībā vienaldzība tiek uzskatīta par daudz lielāku bīstamību nekā noliegšana. Tas ļoti labi ir redzams Ievas attiecībās ar bērnu tēvu. Kamēr Ieva nebija kļuvusi pret viņu vienaldzīga, tikmēr vēl pastāvēja cerība, ka attiecības ir iespējams uzlabot, kaut arī tās ik dienas sastapās ar dažādiem strīdiem. Ja Ieva būtu mācījusies no šiem strīdiem, izpratusi to sniegto mācību, tad viņā iestātos iekšējs miers, bet ne vienaldzība.
Vienaldzība aptur garīgo attīstību un tas ir tas vislielākais kaitējums. Es parasti nelietoju vārdu “grēks”, jo visi cilvēki kļūdās, bet šīs kļūdas ir nepieciešamas, lai cilvēki augtu garā. Tāpēc atbildot uz Ievas jautājumu – vai tas skaitās grēks, ka viņai ir iestājusies vienaldzība pret bērnu tēvu, es varu atbildēt, ka tā ir liela kļūda, ka viņa nav izpratusi kāpēc Dievs viņu ir savedis kopā ar bērnu tēvu un kādas ir viņas neapgūtās mācības, kuras neapzināti viņš ik dienas viņai atgādina. Tā nav tikai neprasme mīlēt, šajās attiecībās ir dziļākas problēmas, kuras ikdienas strīdi atgādina Ievai.
Vienaldzība simboliski ir kaps. Tāpēc Ieva izjūt mieru un labi jūtas brīžos, kad bērna tēva nav mājās. Patiesībā viņa ir aprakusi iespēju mācīties no sava skolotāja (bērnu tēva). Ja viņa piedošanu savam partnerim būtu veikusi no sirds, bet nevis ar ironiju, tad viņā nebūtu iestājusies vienaldzība. Lūk, tāds ir rezultāts, ja garīgo praksi sāk izmantot kā instrumentu nevis kā dzīves filozofiju.