Neiecietība 09.01.2013

Plašsaziņas līdzekļos reizēm ziņo par gadījumiem, kad Latvijas iedzīvotāji ir neiecietīgi vai pat agresīvi noskaņoti pret minoritātēm, piemēram, citu nacionalitāšu pārstāvjiem. Cilvēki ir ļoti dažādi, un arī cilvēku uzskati dažādos jautājumos mēdz būt krasi atšķirīgi. Psihologi apgalvo, ka attieksmi pret citiem cilvēkiem un visu atšķirīgo nosaka daudz dažādu faktoru, sākot ar audzināšanu un beidzot ar garastāvokli konkrētajā brīdī. Runājot par situāciju Latvijā, svarīgi šķiet noskaidrot, vai konstatētie gadījumi saistībā ar neiecietību pret minoritātēm ir tikai atsevišķi gadījumi, kas ir saistīti ar atsevišķu personu uzskatiem vai garīgi nestabilu stāvokli, vai arī tā ir nopietna valsts līmeņa problēma, kurai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība un jārod atbilstoši risinājumi. Mēs lūdzām savu viedokli izteikt vairākiem sociāli atbildīgiem cilvēkiem, kuri aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē un kuru darbība lielā mērā ir saistīta ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas viņiem ļauj vispusīgāk novērtēt situāciju šajā un citās sociālajās jomās.

Dzīvās Ētikas lektore Zanda Erbss un fiziķis, filozofs un Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš Latvijas iedzīvotājus vērtē kā ļoti iecietīgus cilvēkus. Salīdzinot ar notikumiem citās pasaules valstīs, situācija Latvijā liecina, ka tās iedzīvotāji ir draudzīgi un ļoti iecietīgi vai vienkārši ļoti kūtri vai pacietīgi. Dainis Ozoliņš uzskata, ka cilvēku iecietība pret atšķirīgo lielā mērā ir kultūras un audzināšanas jautājums, un ļoti svarīgas ir cilvēka darbību virzošās vērtības, piemēram, par katru cenu pierādīt savu taisnību vai arī pieņemt pasaulē valdošās atšķirības un ļaut citam viedoklim netraucēt pastāvēt paralēli savējam. Šie ir solidaritātes un uz sadarbību balstīta sabiedrības modeļa pamatnosacījumi. Latvijā situācija šajā jomā ir un arī vēsturiski ir bijusi salīdzinoši laba, tiesa, vienmēr var tiekties vēl augstāk. Mūsdienās vardarbība un agresija izpaužas dažādās jomās, taču D.Ozoliņš uzskata, ka to lielā mērā ir veicinājis konkurences princips, kura pamatakmens tika ielikts jau sen, sākoties reliģiju uzvaras gājienam. Vēstures fakti liecina par neskaitāmiem starpgadījumiem atšķirīgu reliģisku uzskatu dēļ. Piemēram, gan musulmaņi, gan kristieši uzskata sevi par vienīgo un pareizo ticību, nepieļaujot iespēju, ka taisnība varētu būt arī citiem. Šis aspekts ir atstājis dziļas pēdas Eiropas iedzīvotāju uzskatos, jo Eiropas kultūras pamatā ir kristietība.

Runājot par neiecietību un agresiju starp cilvēkiem, Zanda Erbss un psiholoģe Aija Dudkina galveno uzmanību vērš uz cilvēku individuālām un, iespējams, garīgām problēmām. Z.Erbss neatbalsta vardarbību un agresiju, norādot, ka cilvēks, kurš agresīvi izturas, piemēram, pret citas nacionalitātes pārstāvjiem, demonstrē savas personīgās problēmas, dziļus aizspriedumus un negatīvās enerģijas uzkrājumu sevī, kas liecina par nopietnām problēmām un kas ir skaidra pazīme, ka attiecīgajam cilvēkam ir nopietni jāstrādā ar sevi un savām nepilnīgajām īpašībām. Savukārt A.Dudkina neiecietību un agresiju pret citiem skaidro arī ar drošības izjūtas trūkumu. Ja cilvēks nejūtas drošs, piemēram, par savu stāvokli sabiedrībā, par savu materiālo stāvokli, dzīvību vai ja cilvēks ir nepašpārliecināts vai nedrošs par saviem spēkiem, tad bieži vien agresija izpaužas kā baiļu sekas.

Zanda Erbss arī atgādina ezotērikā ļoti izplatīto uzskatu, ka katrs, ar kuru cilvēkam veidojas kontakts un līdz ar to arī emocijas, neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir nejaušs garāmgājējs, kolēģis vai tuvāk pazīstams cilvēks, viņi ir kā vienojošo īpašību, emociju savstarpējais spoguļattēls. Tātad, ja kāds pret mani vērš agresiju, tas parāda, ka man piemīt šādas emocijas. Šādā gadījumā notikušo nevajadzētu atstāt bez ievērības; ir jāmēģina izdomāt un saprast patieso iemeslu, kāpēc šī persona varēja man aktivizēt agresiju, un pēc tam ir jāturpina strādāt ar jaunatklāto „ēnu”.

Daudzu fizisku vai mutisku uzbrukumu pamatā ir dusmas, aizvainojums, bailes un neiecietība. Šīs īpašības šķiet tik ļoti dabiskas un pašsaprotamas, taču, ja mēs vēlamies dzīvot laimīgā sabiedrībā, katram personīgi ir jāiegulda liels darbs, lai sevī šīs īpašības saskatītu, sameklētu to cēloni un pēc tam kā nezāli to izrautu ar visu sakni. Tie, kuriem to ir izdevies izdarīt ar visām šīm un vēl citām nelāgām īpašībām vai kaut tikai ar vienu no tām, apgalvo, ka rezultāts ir fantastisks un ka tas noteikti ir pūļu vērts.

Autore: Anita Rakitko