Kāpēc es esmu tik dumja, ka par spīti lielajai mīlestībai un cieņai pret manu mīļo vīru, es viņu sadusmoju ar savu rīcību? 16.06.2017
Antra jautā: Paldies tev par gaišā ceļa rādījumu! Visgrūtākajos dzīves brīžos, pārlasot tevis rakstītās atziņas vai
arī klausoties tavus brīnišķīgos video youtube kanālā, esmu guvusi iedvesmu un izpratni dažādām grūtībām, kas beigās izrādījušās svētībiņas.
Rakstu, lai pajautātu tavu viedokli. Jau 13 piepildītus un skaistus gadus esmu attiecībās ar savu dvēseļu radinieku. Jūtu, ka viņš ir daudz augstāks par mani garīgajā līmenī. Mums dzīves mērķi ir līdzīgi, kaut arī veidi, kā tos sasniedzam ir dažādi. Tas bieži rada domstarpības, taču to laikā vēl labāk iepazīstam un mīlam viens otru vēl vairāk.
Saprotu, ka ir vēl daudz jāmācās, lai nevajadzīgi neizprovocētu domstarpības. Es tik ļoti mīlu savu vīru un tik ļoti negribas viņu sadusmot nevietā, jo pāreja no strīda uz dzīves mācību izpratni ir diezgan lēna un reizēm pavisam mokoša. Man tik ļoti gribas saprast visas mācību stundas, ko man dzīves skolotājs ir paredzējis. Kāpēc es esmu tik
dumja, ka par spīti lielajai mīlestībai un cieņai pret manu mīļo vīru, es viņu sadusmoju ar savu rīcību. Bet es to negribu. Mans sapnis dzīvot saticībā un mierā un nevajadzīgi nesadusmot nevienu.
Elvita Rudzāte atbild: Partnerattiecībās ir jāmācās abām pusēm. Tā puse, kura turpina uz partneri par kaut ko dusmoties, tieši tai pusei ir visvairāk jāmācās. Dažkārt mēs pieļaujam kļūdas it kā pret savu gribu, lai tikai partneris iemācītos mūs mīlēt bez nosacījumiem.
Arī man ir nācies pieļaut nesaprotamas kļūdas, un esmu pat brīnījusies kā tas tā ir noticis, bet tad reiz bija kāds gadījums ģimenē man ar dēlu, kad es spēcīgi izjutu brīdi, kad biju kļuvusi par instrumentu Dieva rokās, lai palīdzētu manam dēlam augt garā. Gadījums bija pavisam vienkāršs. Mēs atradāmies viesistabā un es uzdevu dēlam kaut kādu jautājumu, bet tad notika kas dīvains – nevis sagaidīju dēla atbildi, bet devos uz virtuvi skaidri apzinoties, ka dēls uz manis sadusmosies par to, ka es nesagaidu viņa atbildi, bet es nespēju savas kājas apturēt un aizgāju. Protams, atgriežoties dēls man izteica pārmetumus, ka man nemaz neinteresējot viņa atbildes utt. Es klusēju un pārdomāju savu dīvaino uzvedību. Es sapratu, ka Dieva rokās es biju instruments, lai dēls caur šo situāciju izprastu būtisku jautājumu – nespried pēc ārējās uzvedības, bet sajūti ar sirdi.
Tāpēc nevainojiet sevi par pieļautajām kļūdām, bet mācieties no tām. Es pēc gadījuma ar dēlu, tagad esmu uzmanīga, kad uzdodu viņam jautājumus, un vienmēr cenšos sagaidīt atbildes, lai viņu neaizvainotu. Vai dēls, kaut ko iemācījās no šā gadījuma, es nezinu, bet Dievs to zina.