Jana jautā: Neesmu droša, ka pareizi izprotu jēdzienu bezdarbības karma. Kādos gadījumos tā tiek uzņemta un kā tā tiek izpirkta?
Pēdējā nedēļā es ļoti pastiprināti pamanu, ja apkārtējie mājinieki dienas pavada bezdarbībā. Man pagaidām neizdodas saprast kādēļ mani tas tā, maigi izsakoties, tracina. Man visu laiku ir ko darīt un tik un tā visu nevar padarīt. Mans vīrs nestrādā tādu darbu, kur būtu noteikts darba laiks, līdz ar to manu, ka viņš labprāt dienas pavadītu atpūšoties, mostas pēdējais, un arī kad es uzstāju, ka laiks būtu sākt dienu. Protams, jūtu, ka tā ir mana mācību stunda, jo kad iepazināmies, mani saviļņoja viņa aizrautība ar dzīvi. Vīrs dienu sāka ar saules lēktu, bija garīgi pacilāts, tomēr pēdējā laikā viņš ir paguris. Viņa nestabilitātes dēļ manī mostas vīrišķīga degsme -celties, iet un darīt, visu izdarīt pašai.
Nu nesanāk man pierast pie tā, ka viņš tik bieži ir mājās un bezdarbībā…. Un jo mazāka degsme, jo mazāk projektu, darāmā, kur realizēties un galvenais spēju izdarīt līdz galam sūta Dievs. Ko man sevī mainīt? Es nespēju iedomāties, ka varētu tā vienkārši “Čilot” un kaut ko gaidīt. Ir jādara. Vai arī kļūdos?
Elvita Rudzāte atbild: Bezdarbības karma tiek uzņemta, ja cilvēks slinko un neizmanto tās iespējas, kuras Dievs viņam dod. Ikvienā vietā ir iespējams strādāt. Strādāt var ne tikai fiziskā veidā, bet arī garīgi. Piemēram, radošam cilvēkam ir nepieciešams laiks, lai radītu kaut ko jaunu, tāpēc viņš pavada laiku vidē, kas viņu iedvesmo nākamajam projektam. No malas var šķist, ka viņš nekā nedara, tikai skatās, vēro cilvēkus, runājas, bet patiesībā viņš domā un vāc materiālu nākamajam projektam.
Arī man labāk domas plūst, kad esmu mierīgi apgūlusies gultā horizontālā stāvoklī. Man pat ir tāds teiciens brīžos, kad kāds sarežģīts uzdevums: “Tagad jāpadomā…” un es apguļos gultā horizontālā stāvoklī, sākot intensīvi domāt par risinājumu vai uzdevuma izpildes veidu u.tml. Kaut arī esmu darbībā visu nomoda laiku, tomēr mani netracina citu slinkums. Man vairāk ir šo cilvēku žēl, cik nelietderīgi viņi izmanto savu laiku, jo tieši nelietderīga laika izmantošana rada bezdarbības karmu, jo Dievs mums dod laiku un iespējas, lai mēs savu laiku izmantotu lietderīgi.
Savukārt cilvēki, kas iet garīgās attīstības ceļu, uzņemas bezdarbības karmu, ja viņi neiesaistās kādos labdarības projektos, kuri varētu palīdzēt cilvēcei kļūt labākai, atgriežoties ticībā pie Dieva. Ne vienmēr cilvēks spēj saprast kurā projektā iesaistīties, jo dažkārt šo projektu ir ļoti daudz. Tāpēc vienmēr svarīgi ir ieklausīties savā sirdī un domāt ar savu galvu, nevis klausīt citu cilvēku teikto, kas iespējams tevi novirza no Ceļa.
Ja tevi tracina, ka citi slinko, tad iespējams tu arī kaut ko nedari, ko vajadzētu darīt. Varbūt par maz ar sevi strādā? Varbūt tev šķiet netaisnīgi, ka tev ir visu laiku jāstrādā, bet otrs var atpūsties, kas nozīmē, ka tev ir jāatbrīvojas no skaudības. Varbūt tu strādā savtīgu motīvu vadīts, lai kādam ar savu darbu kaut ko pierādītu, piemēram, vīram, lai viņš novērtē cik tu viņam esi laba sieva? Tie cilvēki, kas strādā nesavtīgi, viņi tik ļoti ir aizrāvušies ar savu darbu, ka viņiem pat nav laika paskatīties ko citi dara vai nedara.
Iesaku Janai padomāt atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem, un pavērot no malas sevi ar kādu motīvu viņa pilda ikdienas pienākumus.
sending...
