Kur lai atrod stingru pamatu? 14.07.2017

Sieviete jautā: Man nepieciešams padoms saistībā ar muguras problēmām. Mugurkauls ir dzīves balsts. Man nav balsta sajūta, tādēļ arī laikam nepāriet sāpes, pietūkums, ātri rodas šie saasinājumi, ir maza slodzes panesamība, kaut regulāri vingroju. Man nepieciešams izveidot stingru dzīves balstu, uzmūrēt jaunus pamatus, skeletu tiešā un
pārnestā nozīmē, uz kuriem man būvēt un celt tālāk savu dzīvi. Domājot, viss ko varēju izdomāt ir tas, ka ir ģimene kā mūsu pirmais dzīves balsts, ir  arī finansiālais balsts, emocionālais balsts. Varētu būt kaut kādi iekšējie balsta pamati  (piemēram, vērtības, principi) un ārējie balsti (kolēģi, vecāki).

Kā veidot šo balstu? Vai pirmā pamata kārta ir mūsu iekšējās vērtības – sapratne, neaizskaršana, palīdzēšana, neatkarīgi no tā, kā uzvedās apkārtējie? Piemēram vecāki, ģimene – skaists pamats, vērtība, bet man ir tā, ka vecāki ir, bieži tiekamies, pat neprasot palīdz ar naudiņu, kad rodas nepieciešamība ( bet tai pašā laikā var sūdzēties man, ka nepietiek tam, tam, tam, līdz ar to, man ir grūti paņemt šo naudu, bet atteikumu vecāki nepieņem), bet mammai ir tikai emocionālā domāšana un viņai nebija savā dzīvē un bērnībā sava balsta no vecāku puses. Viņa var pēkšņi jūtu uzplūdā ikdienas situācijā uzvesties un pateikt vārdus tā, it kā es būtu svešs cilvēks no malas, kas uzkāpis uz kājas, viņa var vienkārši pēkšņi iedurt sirdī nazi ar saviem vārdiem, izturēšanos, piemēram aizstāvot svešu cilvēku, kas pret mani izturas necienīgi, bet pēc 5 min. viņa uzvedas tā it kā nekas nebūtu. Izsakot savu neapmierinātību par situāciju, kā tas bija no malas, viņa it kā saprot, pat nožēlo, bet pēc dienām ir atkal kāda ikdienišķa situācija, ieslēdzas tikai viņas emocionālā domāšana un atkal viss aiziet pa gaisu.

Tad es atkal viņai skaidroju un stāstu, lai izvērtē, novērtē, paskatās, ka īstenībā viss ir kārtībā, tikai viņa ir nogrimusi savās emocijās un nespēj skaidri domāt. Tad nu lūk – mans 1. iekšējais dzīves balsts, vērtība- vecāki,  tikai balsta sajūtas nav, jo es esmu mammas emocionālais balsts, kas viņu nomierina, bieži jūtos nevis kā meita, bet kā viņas mamma, kas dod padomus.

Piemēram darbs, tur būtu jāuztur tikai lietišķas attiecības starp kolēģiem, bet kolēģu ir daudz, katrs ar savu raksturu,
neapgūtām mācībām, kādas ir tuvākas, citas nē, redzot, ka kādai kaut kas notiek, citas var attieksmē izmainīties pret viņu 100 % un man atkal pazūd kaut kāda balsta, drošības sajūta un ir vēlēšanās distancēties no tām kolēģēm (jo līdzīgā  situācijā tieši tāpat nesmuki viņas var sākt izturēties pret mani), lai gan pati cenšos palīdzēt, atbalstīt, izprast notiekošo no viņu skata punkta – it kā labas lietas, vērtības, bet ārējie notikumi grauj manu drošības, stabilitātes sajūtu, šobrīd viņas vienkārši nav ne fiziski, ne iekšēji.

Sapratu, ka joprojām man galvā par šo tēmu ir galīga putra un tēmas neizprašana. Kas ir tie punkti, lietas, dzīves sfēras,  uz ko jāmūrē savas dzīves balsts, stingrie pamati, mugurkauls? Saprotu, ka tikai uz cilvēkiem (vai tā būtu ģimene, vai kolēģi, vai māsa) es būvēt nevaru, uz naudu arī nav prātīgi (un viņas arī nav tik daudz),  vai tās ir tikai
kaut kādas savas iekšējās vērtības, kurām jāseko, kaut cilvēki apkārt rīkojas tā kā viņi rīkojas un drošības, emocionālo drošības sajūtu man tas nesniedz?  Kur lai atrod stingru pamatu? Tad kur lai rod un būvē arī to emocionālo drošības pamatu, ko tas vispār nozīmē?

Mīļš paldies par atbildi, paldies, ka esat, paldies, ka palīdzat man ķepuroties un piecelties, kad esmu pakritusi, paldies, ka palīdzat  pārbūvēt manu dzīvi laimīgāku, labāku.

Elvita Rudzāte atbild: Saskaņā ar ķermeņa filosofiju, mugura simbolizē dzīves principus un gribu. Ja dzīves principi ir aplami (nav saskaņā ar Dievišķajiem likumiem), tad sākas problēmas ar muguru. Ja cilvēks nespēj īstenot savu gribu un par to sāk kādu vainot, ieskaitot sevi, tad parādās sāpes muguras daļā. Sākot no jostas vietas uz leju sāpes muguras daļā ir saistītas ar bailēm no ekonomiskām problēmām jeb dusmām, ka vienai jācīnās par ekonomisko drošību. Savukārt balsta un drošības izjūtu simbolizē iegurnis, kas, protams, arī ir muguras daļa, tāpēc sāpes iegurņa daļā vairāk ir saistītas ar nedrošības izjūtu.

Kur lai atrod stingru pamatu? Stingru pamatu cilvēks atrod tikai ticībā Dievam. Tikai uz Dievu drīkst paļauties, jo neviens cilvēks nespēj garantēt nekādu drošību pat pie vislielākās mīlestības. Tomēr ticība Dievam vēl nenozīmē pievēršanos kādai konkrētai reliģijai, jo ticība ir mūsu sirdīs, kur mājo Dievs. Piemēram, vīrietis, kas sola sievai materiālu drošību, var nespēt savus vārdus īstenot dzīvē, jo no viņa darba vien nav atkarīgs tas, vai viņam būs materiāli nodrošināts darbs, jo rezultātu nosaka Dievs, kas raugās mūsu sirdīs, cik patiesi mēs esam un kā ikdienas situācijās ievērojam Viņa dotos likumus. Arī tie cilvēki, kas šobrīd ir bagāti, nespēj garantēt drošību savai ģimenei, jo arī bagātību var zaudēt. Mums Latvijā ir vairāki piemēri, kur bagāti cilvēki zaudējuši visu savu bagātību, un neviens neticēja, ka tas vispār ir iespējams.

Viss, kas ir laicīgs, tas nav drošs. Drošas ir tikai mūžīgās vērtības, bet par tām mēs uzzinām, ja apgūstam Mācību un atgriežamies ticībā pie Dieva. Tā ir liela gudrība, ja cilvēks sāk izšķirt, kas ir laicīgs un pārejošs, no mūžīgā un paliekošā.

Arī es saskaros ar dažādām dzīves grūtībām, bet es jūtu ļoti spēcīgu pamatu zem kājām un drošību, jo es ticu Dievam un daru visu, kas ir manos spēkos, lai Viņam kalpotu. Arī brīžos, kad mani nomelno vai mēģina kaut kādā veidā man kaitēt, es jūtos stipra, jo es zinu, ka neesmu viena, aiz manis stāv Augstākie spēki, kas Dieva uzdevumā sniedz man tādu palīdzību, kādu pieļauj mana karma – gan labā, gan sliktā karma. Arī tad, kad es piedzīvoju kādus zaudējumus, es zinu, ka tie ir tikai laicīgi un pārejoši zaudējumi, svarīgākās ir mūžīgās vērtības – izprastās mācības jeb iegūtā gudrība, mīlestība un ticība.

Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš mani ir savedis kopā ar brīnišķīgu cilvēku -manu vīru, kas atbalsta mani, cik ir viņa spēkos, bet arī viņa spēki ir ierobežoti, un es nedrīkstu uz viņu paļauties tādā nozīmē, ka viņš spēs atrisināt visas manas vai mūsu ģimenes problēmas. Viņš ir man līdzās, balsta mani ar savu mīlestību, un tas, protams, ir daudz, bet mēs visi zinām, ka laicīgā dzīvē mēs kaut kad zaudējam savu mīļos, bet šī mīlestība saglabāsies kā mūžīga vērtība un brīnišķīga pieredze Smalkajā plānā.

Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš man ir dāvājis brīnišķīgus dēlus, kuri palīdz man brīžos, kad to lūdzu, bet es nepaļaujos uz saviem dēliem tādā nozīmē, ka viņi būtu atbildīgi par manu vecumdienu nodrošināšanu, jo zinu, ka to kādas būs manas vecumdienas noteiks nevis mani bērni, bet gan Dievs. Tāpēc es paļaujos tikai uz Dievu un ar pazemību pieņemu Dieva gribu, lai kāda tā nebūtu. Es zinu, ka dzīve nevar un nedrīkst būt viegla, jo citādi mēs neizpildām savu galveno uzdevumu – nenotiek apziņas līmeņa paplašināšanās jeb augšana garā. Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu un pieņem Viņa gribu, nebaidās sastapties ar grūtībām. No grūtībām baidās un nedroši jūtas tikai tie, kas nav vēl attīstījuši savu ticību Dievam tādā līmenī, lai pilnībā uz To paļautos.

Tāpēc manī rodas smaids, kad dzirdu, ka cilvēki stingru pamatu atrod ģimenē, materiālā nodrošinājumā vai darbā. Piemēram, mana draudzene ar sajūsmu man stāstīja, ka viņas tēvs ir iestādījis kokus saviem mazdēliem, lai tie būtu materiāli nodrošināti. Kā gan viņas tēvs var zināt, ka šie koki tiešām paliks viņa mazdēliem? Kurš to var garantēt, īpaši mūsdienās, kad ekonomiskā situācija pasaulē ir tik trausla? Tas ir brīnišķīgi, ka viņas tēvs ir iestādījis kokus, jo patiesībā viņš tos kokus ir iestādījis Dievam, tikai viņš pats to nemaz neapzinās, jo raugās uz dzīvi no laicīgās puses, neizprotot mūžīgās vērtības.

Stingrs pamats ir tikai Dievs, bet lai Dievu izjustu kā stingru pamatu, ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, jāapgūst Mācība un ikdienas situācijās iemācītais ir jāpraktizē. Kā jau teicu, ka tas negarantē vieglu dzīvi, bet tas garantē iekšēju laimes izjūtu. To es tiešām varu apgalvot no savas pieredzes, jo lai kas nenotiktu manā dzīvē, es spēju sevi harmonizēt un izjust vienotību ar Dievu. No sirds novēlu ikvienam atgriezties ticībā pie Dieva un izjust to mierīgo un kluso laimes izjūtu, kuru nav iespējams aprakstīt vārdos.