Elpošanas orgānu sistēma 19.01.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Elpošanas orgānu sistēma medicīnas skatījumā

Elpošanas orgānu sistēma (Latīņu val.: systema respiratorium) veic gāzu apmaiņu starp organismu un apkārtējo vidi (gaisu).  Elpošanas orgānu sistēma sastāv no gaisa vadīšanas jeb elpošanas ceļiem un respiratoriskās daļas. Pie gaisa vadīšanas ceļiem pieder deguna dobums, rīkle, balsene, elpvads un bronhi.Respiratorisko daļu veido plaušu alveolas. Elpojot gaiss vispirms nonāk degunā dobumā. Plūstot pa tā ejām un saskaroties ar asinīm labi apgādāto, silto gļotādas virsmu, ieelpotais gaiss sasilst gandrīz līdz ķermeņa temperatūrai, turklāt skropstiņepitēlijs aiztur puteklus u.c. sīkas daļiņas. Tālāk sasildītais un attīrītais gaiss pa hoānām nonāk rīklē, kur elpošanas un barības ceļi krustojas.

Ja deguna ejas kāda iemesla (piem., adenoīdu) dēļ ir slēgtas, gaiss var plūst arī pa citu ceļu — caur muti, bet tad tas netiek ne sasildīts, ne attīrīts. Tāpēc vienmēr jācenšas elpot caur degunu. No rīkles gaiss plūst cauri balsenei un pa elpvadu sasniedz bronhus, kas plaušās sazarojas arvien sīkākos bronhos, līdz izveidojas alveolārās ejas un maisiņi, kuru sienās ir plaušu alveolas. Tās ietvertas biezā kapilāru tīklā, ko veido plaušu artērijas zari. Caur ļoti plānajām alveolu un kapilāru sienām, kas cieši pieguļ viena otrai, notiek gāzu apmaiņa (elpošana).

Elpošanas orgānu sistēma garīgajā skatījumā

Elpošanas orgānu sistēma simbolizē brīvību. Kad cilvēks ir brīvs, viņam ir liels plaušu apjoms, un plaušas ir veselas. Brīvs cilvēks visu dara līdzsvaroti. Kaut gan plaušas ir maksimāli atvērtas, viņa elpošana ir tik tikko pamanāma vai virspusēja, jo viņam katram gadījumam nav nepieciešami gaisa krājumi, kā tas mēdz būt iebiedētam cilvēkam.

Bailes piespiež cilvēku elpot dziļi un saraustīti. Iebiedēta cilvēka elpošana izskatās kā viņa pēdējā iespēja palikt dzīvam. Viss ķermenis ir apgādāts ar skābekli, bet bailes palikt bez elpas jeb nāves bailes piespiež tvert gaisu ar muti. Ķermenim nav nepieciešams lieks skābeklis, jo pārmērīgais vienmēr ir slikts, tomēr bailes teju vai liek šķirties no prāta, un cilvēks, tāpat kā jebkurā citā situācijā, rīkojas tieši pretēji nepieciešamajam. Tā vietā, lai izelpotu pārstrādātās, nevajadzīgās gāzes – negatīvo enerģiju, un ieelpotu vajadzīgo, pozitīvo, iebiedētais cilvēks krāj lieku skābekli. Cilvēks, kas uzkrāj nevajadzīgo, vienmēr sāk smakt paša alkatības dēļ.

Simboliski ķermenis elpo brīvību. Brīvība ir no Dieva. Ja mēs nepareizi domājam, mēs paši atņemam sev brīvību. Ja cilvēkam rodas izjūta, ka viņš ir ielikts cietos rāmjos, ka dzīve un apstākļi viņam neļauj elpot, ka viņš ir kāda gūsteknis, plaušās no bailēm sākas spazmas un smakšanas sajūta. Tās ir bailes no brīvības zaudēšanas, kas fiziskajā ķermenī izpaužas kā nespēja elpot brīvi. Vergs vai nu aiz bailēm iet bojā, vai sadusmojas. Jo vairāk viņš bīstas nokļūt nepatīkamu apstākļu gūstā, jo vairāk sevī nomāc nepieciešamību pēc brīvības un jo vairāk dusmojas. Piespiedu stāvoklis sasaista gribasspēku saules pinuma apvidū un cilvēks jūt, ka nespēj atbrīvoties no svešas varas, piemēram citu uzspiestiem viedokļiem un dogmatiskiem uzskatiem. Viņš neuzdrošinās to darīt, jo baidās izrādīties vainīgs. Zemapziņa saka priekšā, ka vainīgā vieta ir cietumā – tā notiek kopš neatminamiem laikiem, bet par to, ka gara gūsts ir sliktāks par fizisku cietumu, mūsdienu cilvēks nedomā, jo neprot iztēloties sevi kā noziedznieku un neprot slimību salīdzināt ar cietumu. Kāpēc, lai to darītu, ja neko sliktu neesmu darījis, ne pret vienu neesmu pacēlis roku? Tā labā cilvēkā (viņa fiziskajā ķermenī) uzkrājas dusmas, kas simboliski nozīmē nerealizējušos cīņu par brīvību, kuras apjomu un raksturu nosaka viņa slimības apjoms un raksturs.

Brīvības nepieciešamība ir jebkura gara nozīmīgākā nepieciešamība. Ja kāda cilvēka brīvība tiek ierobežota, tas slikti ietekmē visus.  Brīvību sev katrs rada pats. Kas vēlas tikt pie brīvības cīnoties, tas zaudē brīvību, jo cīņa ir dusmas. Piedodiet brīvības neesamībai, piedodiet piespiedu stāvoklim, kas jūsos izraisīja brīvības neesamības izjūtu. Piedošanas procesā jūs varat just sāpes krūšu lejas skriemeļos, kas pamazām pāraugs mugurkaula lielākā kustīgumā. Beigās krūtis brīvi uzelpos, un jūs jutīsities labi.

Autore: Elvita Rudzāte