Ko mums māca ASV riteņbraucēja Lensa Ārmstronga dopinga skandāls? 22.01.2013

Pasaulē plašu rezonansi izraisīja Lensa Ārmstronga publiskā atzīšanās dopinga lietošanā. Laiku pa laikam, kad  kādu sportistu pieķer dopinga lietošanā, viņam tiek piemērota diskvalifikācija. Tajā pašā laikā lielākā daļa sabiedrības, īpaši tie, kas ir nodarbojušies vai nodarbojas ar profesionālo sportu, saprot, ka profesionālajā sportā bez medikamentu lietošanas nevar sasniegt rezultātus. Atšķirība ir tikai tā, kurus medikamentus drīkst un kurus nedrīkst lietot, bet arī medikamenti, kuri ir atļauti, savā būtībā tas pats dopings vien ir. Vēl ir tāda nianse, ka pareizi lietojot aizliegtos medikamentus sagatavošanās jeb treniņu procesā, to iedarbība neparādās analīzēs sacensību laikā. Profesionālie sportisti un viņu ārsti zina šīs nianses, tāpēc teikt, ka citi profesionālie sportisti, kuriem dopinga kontrole nav atklājusi aizliegtās vielas pārbaužu laikā, nelieto dopingu, būtu diezgan naivi, protams, vienmēr ir izņēmumi.

Es neuzskatu, ka bija godīgi medaļas atņemt tikai Lensam Ārmstrongam. Vai tad otrās, trešās un pat divdesmitās vietas ieguvēji dopingu nelietoja? Cik augstus rezultātus sportā, īpaši riteņbraukšanā, sportists var iegūt, nelietojot dopingu? To vairs neviens nevar pateikt, jo visi sportisti kaut kādus medikamentus, kaut vitamīnus, bet tomēr lieto.

Rodas jautājums, kāpēc sportisti tomēr lieto dopingu? Viņi visi ir informēti par dopinga kaitīgo iedarbību uz veselību, bet vienalga viņi to dara. Kas motivē viņus to darīt? Tā ir vēlme uzvarēt. Viņi ir gatavi ilgtermiņā sabojāt savu veselību, lai tikai īstermiņā baudītu slavu un izjustu laimes izjūtu uzvaras brīdī. Viņi uzskata, ka tas ir tā vērts.

Ko nozīmē vēlme uzvarēt garīgajā skatījumā? Kosmiskā būtne Varenais Uzvara māca: „Visa visuma evolūcija ir lemta Uzvarai. Un uzvarošā vai uzvaras īpašība jums jāattīsta sevī. Šī īpašība jums ir vienkārši nepieciešama, tāpēc ka visā cilvēces stagnējošajā vēstures periodā tieši uzvarošās, uzvaras īpašības jums vienmēr ir pietrūcis. Iespējams, jūs ar Uzvaru saprotat nepavisam ne to īpašību, par kuru  es runāju. Jo jūsu duālajā pasaulē katrai Dievišķajai īpašībai atbilst savs pretstats. Un Dievišķās uzvaras īpašībai atbilst nedievišķa uzvaras īpašība pār kādu citu. Tieši tad, kad jūs atsakāties no jebkurām cilvēciskajām nepilnībām un nekvalitatīviem stāvokļiem, tieši tad jūs gūstat savu uzvaru pār nereālām izpausmēm un apstiprināt sevī Dievišķību. Jums ir jāgūst uzvara pār savu nereālo daļu. Jums par likumu jāpieņem un  katru dienu jāsāk analizēt tās nerealitātes izpausmes sevī , kuras traucē, kavē jūsu uzvaru. Pacentieties abstrahēties no tās pasaules, kas ir jūsu apkārtnē, un iedomājieties, ka jūs pēkšņi esat nokļuvuši citā pasaulē, Dievišķā pasaulē. Tajā pasaulē nav jums pierasto formu, tajā pasaulē nav nekā, ko vajadzētu darīt ar rokām. Tajā pasaulē nav jārūpējas par ķermeni. Tā ir Ugunīgā Pasaule. Pasaule, kurā valda ugunīgas domas, pasaule, kas radīta ar domas spēku un kas pastāv, pateicoties Dievišķajai Mīlestībai, kura viena pati aizpilda ar sevi visu Ugunīgās Pasaules brīvo telpu. Pateicoties šai Mīlestībai, arī eksistē tā pasaule. Tagad iztēlojieties, kas no tā, kas ir jūsu apkārtnē jūsu pasaulē, var būt vajadzīgs mūsu Dievišķajā pasaulē? Vai jums būs vajadzīgas lietas, kas ir ap jums, nauda, greznuma priekšmeti, ēdiens, apģērbs? Nē, nekas no manis nosauktajām lietām jums nebūs vajadzīgs mūsu pasaulē. Kas tad paliek? Kas var palikt kopā ar jums mūsu pasaulē? Es jums pateikšu. Mūsu pasaulē ar jums var palikt tikai jūsu Dievišķās īpašības. Nesavtīgums, uzticība, mīlestība, līdzcietība, dievišķā žēlsirdība, tīrība… Tik daudz ir īpašību Dievišķajā pasaulē, kuras jūs varat paturēt sevī, bet, lai jūs iegūtu šīs īpašības, jums tās ir jāieaudzina sevī jūsu fiziskajā, izpaustajā pasaulē. Es novēlu jums izvēlēties Uzvaras īpašību un tiekties uz jūsu Dievišķo uzvaru ar visu jūsu būtni.” Tātad mēs uzvaras īpašību saprotam nepareizi. Mēs uzskatījām, ka mums ir jātiecas kādu uzvarēt, bet patiesībā mums ir jāuzvar pašiem sevi, atbrīvojoties no mūsu sliktajām īpašībām un sliktajiem paradumiem.

Rodas nākamais jautājums: vai sports varētu pastāvēt, ja sportistiem nebūtu vēlme uzvarēt un viņi sportotu tikai prieka pēc? Jā, sports noteikti pastāvētu, tikai ļoti ciestu medikamentu ražotāju un tirgotāju firmas. Arī plašsaziņas līdzekļos mazāk parādītos šokējoši jaunumi, un skauģiem nebūtu iespējams „vērpt intrigas”. Bet kas notiktu ar skatītājiem, vai viņiem būtu pietiekami interesanti skatīties sacensības? Jā, skatītāji ar prieku vērotu sacensības, jo viņiem nav tik svarīgs rezultāts, viņiem svarīgi ir redzēt pašu sacenšanās procesu.

Kā sports un sporta sasniegumi izskatās garīgajā skatījumā? Cilvēka fiziskajam ķermenim ir svarīgas fiziskās aktivitātes. Tāpēc viennozīmīgi sports ir nepieciešams fiziskā ķermeņa attīrīšanai no stresiem un ķīmiskiem sārņiem, kā arī organisma normālas darbības uzturēšanai. Savukārt vēlme pēc sasniegumiem sportā garīgajā skatījumā ir kaitīga cilvēka veselībai un labsajūtai. Kāpēc? Jo tā ir vēlme. Apmierinot vienu vēlmi, vietā piedzimst jaunas vēlmes. Visas vēlmes nav iespējams apmierināt, un tāpēc cilvēkā veidojas stress „neapmierinātība”, kurš negatīvi ietekmē cilvēka emocionālo un fizisko ķermeni. Pavisam citādi ir, ja sportists pirms starta noskaņojas nevis uzvarēt, bet parādīt sevi no vislabākās puses, to ko viņš ir iemācījies vai uztrenējies. Ja viņam izdodas uzvarēt, viņš, protams, ir ļoti laimīgs, bet, ja viņam nākas zaudēt, tad viņš to nepārdzīvo, jo saprot, ka uzvarētājs ir stiprāks par viņu, jo viņš sevi ir parādījis tik labi, cik varējis. Vēlme uzvarēt attīsta negatīvās īpašības „skaudība”, „lepnība” un „kauns”. Skaudība attīstās vērojot, ka citiem  ir labāki rezultāti nekā man. Lepnība attīstās uzvaras brīdī, bet kauns zaudējuma gadījumā. Lai cilvēks justos apmierināts ar dzīvi, visas šīs  negatīvās īpašības ir jāatbrīvo no sevis.

Ko mums māca ASV riteņbraucēja Lensa Ārmstronga dopinga skandāls? Sports tādā izpausmē, kāds tas ir mūsdienās, ir kaitīgs ne tikai cilvēka fiziskajam ķermenim, bet arī smalkajiem ķermeņiem, un tas kavē cilvēka garīgo attīstību jeb gluži pretēji –  degradē. Agrāk vai vēlāk daļa sportistu nonāk paši pie šā secinājuma. Arī es kādreiz biju profesionāla sportiste, un tagad atceroties šo laiku, man ir duālas izjūtas. Bija jauki brīži, bet daudzas savas negatīvās īpašības es attīstīju tieši sportā. Jāatzīst, ka arī pozitīvās īpašības palīdzēja attīstīt sports, jo viss ir duāls. Tomēr ne es, ne mans vīrs, kurš arī bija profesionāls sportists, nevēlamies, lai mūsu bērni būtu profesionāli sportisti, kaut arī viņi ir talantīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs saprotam, kāds sports valda mūsdienās un kādam tam vajadzētu būt…

Autore: Elvita Rudzāte