Psihotropās vielas – kaitīgas vai vērtīgas? 31.07.2017

Ata pieredzes stāsts un viedoklis:

Realitāte manā uztverē ir kā milzīga puzle ar daudz sīkām detaļām, kas tad veido Esību, vai Dievu kā vienotu veselumu. Nav labāka vai sliktāka puzles gabaliņa, jo katrs dod iespēju paplašināt savu domāšanu. Atkarībā no tā, cik tad kurš gabaliņus jau ir spējis salikt kopā veidojas viņa esošais apziņas līmenis. Visums, manuprāt, mums atļauj likt šo puzli katram savā tempā, bet jāliek tā ir, jo Dievs caur katru no mums tad spēj pieredzēt cik BEZGALĪGI krāsaina tā var būt. Ne vienmēr spējam uzreiz atrast tos kauliņus, kurus varam pievienot sev klāt.

Es gribētu nedaudz plašāk apskatīt sabiedrībā nopelto psihotropo gabaliņu. Lielākajā sabiedrības daļā tās ir plaši nopeltas, taču ir cilvēki, kas uzdrošinājušies substances kā LSD, DMT un psilocibīnu saturošās sēnes, kā arī šo vielu paveidus, izņemt ārā no kastes ar uzrakstu “Draza” un sākuši apzināt kā plašākai sabiedrībai nezināmu instrumentu. Lai arī narkotiku impērijas baroni tās izplatot pelna ar to naudu, pircēji galvenokārt to izmanto baudas gūšanai un par pieredzēto atrodoties afekta stāvoklī visbiežāk neaizdomājas, līdz ar to zūd arī to patiesais potenciāls.

Taču tīmeklī ir atrodami neskaitāmi raksti no ārstiem un terapeitiem, kas dozētos daudzumos šīs vielas izmanto dažādu slimību, vai psiholoģisku traumu ārstēšanā ar pozitīviem iznākumiem cilvēka atlabšanā. Kā tad ar atkarību?

Lielākajā daļā lasīto materiālu, tiek norādīts uz to, ka šīs vielas pašas par sevi atkarību neraisa, nelielos daudzumos tās pat sintezē mūsu pašu organisms, atkarība nāk no cilvēka nevēlēšanās risināt savas dzīves problēmas “skaidrā”, un šeit jau var vilkt paralēles ar veselības aprūpi, kur slimnieki ar visdažādākajām saslimšanām meklē to zelta tabletīti, kas tad diskomfortu noņems, vai vismaz padarīs ciešamu, savās likstās vainojot vecumu, neveselīgo pārtiku utml. Vienmēr ir vieglāk vainot ārpasauli, nevis uzņemties atbildību par notikušo pašam, ko es nedomāju kā nopēlumu, bet kā atziņu.

Kas tad īsti notiek ķermenī? Apskatot psilocibīna sēņu ietekmi uz ķermeni, psilocibīns organismā tiek pārstrādāts kā psilocīns, kurš aizceļo uz smadzenēm un ierobežo serotonīna uzsūkšanos ķermenī. Serotonīns atbild par impulsu nogādāšanu uz/starp nerviem, kā arī par emocionālo balansu. Serotonīna trūkums organismā cilvēkos var izraisīt depresiju. Taču psilocīns un serotonīns ir ļoti līdzīgi strukturētas vielas, un psilocīns nonākot smadzenēs veicina receptoru stimulāciju, līdz ar to aktivizējās mūsu maņas. Kopējā smadzeņu aktivitāte samazinās, līdz ar to informācija spēj ceļot daudz brīvāk, tāpēc cilvēka iztēle pieaug, taču atsevišķās smadzeņu daļās tā aktivizējās, pastiprinot emocijas un paplašinot apziņu, kā arī afekta stāvoklī smadzenes sevi reorganizē un izveido pagaidu savienojumus, kas tad arī varētu būt iemesls īslaicīgai apziņas spējai paplašināties. Sirds darbība gan paātrinās, līdz ar to paaugstinās ķermeņa temperatūra un asinsspiediens.

Personīgā pieredze.
Godīgi varu atzīt, ka esmu vienreiz apēdis sēnes, nelielā daudzumā. Tas nebija nejaušs atgadījums, bet gan plānots pasākums, pirms tam iepazīstoties ar informāciju par pareizu lietošanu no vairākiem avotiem. Tā kā afekta stāvoklis ir visai ilgs (6-8h), mēģināju to prom no sabiedrības, kopā ar draugu devāmies uz vasarnīcu un pastaigājāmies mežā. Pieredze bija visai patīkama un pamācoša. Viens no maniem klupšanas akmeņiem ir smēķēšana un vielai sākot iedarboties es tad arī sajutu kā ir ar plaušām. Sajūta, ka tās bija ar ko svešu piepildītas un smagnējas, lai gan elpot varēju brīvi. Ārā bija ap +10..12 grādiem līdz ar to gaiss bija daudz blīvāks un tā kā bijām svaigā gaisā, labums lielāks, organisms nekavējoties sāka pastiprināti izdalīt gļotas. Es sajutu, ka ķermenis tīrās. Atmiņas par ikdienas kašķiem un strīdiem uzjundīja smieklus, es tobrīd nojautu, ka man ir stress-dusmas par niekiem un ja tā kārtīgi padomā, tā jau arī ir. Mežs šķita dzīvs, tas bija nedaudz zaļāks un manī pamodās bērna prieks. Man likās tik interesanti staigāt pa nokritušu koku, cenšoties noturēt līdzsvaru. Prātuļošana bija pazudusi un es vienkārši biju.

Lai arī pieredze bija patīkama, es ļoti labi zināju un jutu, ka šo visu man “palīdz” ieraudzīt un izjust. Svešas rokas klātbūtne man bija nepārprotama un vielai spēku zaudējot vajadzība pēc turpinājuma man pat neparādījās. Palika tikai viens, es vairs negribēju smēķēt un pat gandrīz mēnesi pēc “ceļojuma” es to arī nedarīju, nikotīna detoksikācija arī bija daudz vieglāka.

Mana nostāja pret psilocibīna sēnēm arī diži nav mainījusies, es redzu un jūtu to kā Dieva dāvanu, kuru var izmantot kā instrumentu, lai iegūtu atziņas garīgai augšanai, bet tikai līdz noteiktam apziņas līmenim un ar lielu laika intervālu starp lietošanas reizēm. Es atbalstu šo vielu klasifikāciju kā aizliegtas vielas neapdomīgai/bezmērķīgai lietošanai.

Elvitas Rudzātes komentārs: Es piekrītu Atim, ka viss, kas dabā ir radīts, tas var dot kādam kādu labumu. Tikai nelaime tā, ka bieži dabā radītais tiek izmantots nepareiziem nolūkiem. Attiecībā par sēnēm, kuras lietojot, cilvēks nonāk citā apziņas stāvoklī, varu piebilst, ka tās tiešām Dievs ir radījis, lai palīdzētu cilvēkiem un dzīvniekiem dažādās veselības problēmās, bet tās nav radītas cilvēka apziņas līmeņa paplašināšanai. Apziņas līmeni nevar paplašināt, ieraugot filmā (šajā gadījumā mākslīgi radītā), kā cieš plaušas no smēķēšanas. Mūsdienās ir attīstījušās trīsdimensiju filmas, kuras skatoties, tev ir sajūta, ka tu pats esi filmā blakus aktieriem un visam notiekošajam. Ir uzņemtas daudz dokumentālās filmas par smēķēšanas, alkohola un narkotiku kaitīgumu, bet vai tāpēc cilvēki atsakās no šiem netikumiem? Daži atsakās, bet ne visi. Vairākums neatsakās. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu apziņas līmenis nespēj šo informāciju izprast.

Apziņas līmenis paplašinās, ja tu ar sirdi kaut ko saproti un turpmāk šo kļūdu vairs neatkārto. Cik zinu, Atis stresa situācijās tomēr atsāka smēķēt, neskatoties uz to, ka zināja cik smēķēšana ir kaitīga. Tas nozīmē, ka viņš smēķēšanas kaitīgumu ir uztvēris tikai prāta līmenī, bet ne sirds līmenī. Ja viņa apziņas līmenis sēnes lietošanas laikā patiešām būtu paplašinājies, tad viņš stresa situācijās nebūtu meklējis cigareti, bet prastu sevi nomierināt citādā veidā, piemēram, ar lūgšanām un neapgūto mācību izpratni.

Man ir bijusi saruna ar marihuānas lietotāju, kas uzskatīja, ka marihuāna veselībai ir pilnīgi nekaitīga. Tomēr viņš atzina, ka nelietojot marihuānu, viņam sieva šķiet garlaicīga un neinteresanta, dabā krāsas nav tik spilgtas kā marihuānas lietošanas laikā. Vārdu sakot, viņam dzīve šķita pelēka un šis pelēcīgums kļuva arvien stiprāks un radīja viņā neapmierinātību. Patiesībā viņā sāka attīstīties atkarība no marihuānas, jo viņš apmierināts ar dzīvi bija tikai marihuānas lietošanas laikā. Kad viņš sāka strādāt ar sevi un izprata neapgūtās mācības, tad viņš sāka redzēt dzīves skaistumu arī bez marihuānas lietošanas. Tikai pateicoties viņa smagajai slimībai, viņš sāka strādāt ar sevi un grūti pat pateikt, kas ar viņu un viņa dzīvi būtu noticis, ja smagā slimība nebūtu viņu glābusi no degradācijas.

Jo vairāk cilvēkam ir iekšēju problēmu, jo lielāks risks, ka pēc pirmās narkotiku (arī alkohola un smēķēšanas) pamēģināšanas reizes, cilvēks jau izjutīs vēlmi vēlreiz atkārtot narkotikās gūto pieredzi. Par laimi Atis nejuta vēlmi atkārtot sēnes lietošanas laikā gūto pieredzi, jo tas nozīmē, ka viņa iekšējās problēmas vēl nebija pārsniegušas kritisko robežu. Bet, ja viņa iekšējās problēmas būtu pārsniegušas kritisko robežu, tad visticamāk Atis pēc nevainīgās sēnes pamēģināšanas būtu šo vai citu narkotiku iespaidā radīto pieredzi turpinājis un šobrīd būtu narkomāns.