Kāpēc tieši sievietes tiek sodītas tik bargi? 02.08.2017

Sieviete jautā: Ja reiz abi dzimumi ir vienlīdz atbildīgi par attiecību veidošanu, kāpēc, attiecībām izjūkot, vīrieši, kuri ir aizgājuši no ģimenes, lielākoties ātri nodibina jaunas attiecības, turpretim sievietes lielākoties paliek vienas. Vai Dievs par vīriešiem vairāk apžēlojas, ļaujot viņiem satikt citu sievieti un dibināt attiecības, radīt bērnus, sievietes atstājot vienas pašas? Kāpēc tieši sievietes tiek sodītas tik bargi? Kāpēc šķirtām sievietēm ap pusmūžu tik ļoti reti izdodas nodibināt jaunas attiecības, kur nu vēl izveidot otrreiz ģimeni.

Ja situācijas ir karmiskas, vai viss lielais sieviešu skaits, kuras tagad ir vienas un audzina bērnus vienas, ir iepriekšējās dzīvēs pametušas ģimenes un tagad viņām ir jāatgriež karmiskais parāds? Jeb tas ir vairāk saistīts ar mācībām, ko dvēsele pirms iemiesošanās ir apņēmusies apgūt? Cik ilgi sievietei ir jāizcieš sods, ja ir pieļautas kļūdas attiecībās? Vai vispār ir cerība, ka viņa var satikt vismaz partneri, ar kuru nodzīvot atlikušo mūžu, jo pārsvarā
sievietes tomēr paliek vienas. Ja Dievs ir nolēmis, ka sievietei ir jāpaliek vienai, vai ir vērts lūgties, jo situācija tik un tā nemainīsies. Cik ilgi ir jālūdz piedošana tiem gariem, kuri ir sāpināti un kā var zināt, kad vairs to nevajag darīt? Cik ilgi cilvēkam ir jānožēlo pieļautās kļūdas? Ir lietas, kuras šķiet var visu mūžu nožēlot un kuras ļoti sāp, ka tā ir izdarīts. Kā tikt galā ar šādām situācijām?

Elvita Rudzāte atbild: Vīrietim izveidot jaunas attiecības ir nepieciešamība, jo viņš nevar dzīvot bez mīlestības avota. Ja vīrietis neprot mīlestības avotu atrast kaut kur citur, piemēram, pie dabas, tad viņš to meklē pie citas sievietes, citādi viņš var nomirt. Bieži vīrieši izveido jaunas attiecības nevis tāpēc, ka mīl, bet tāpēc, ka nespēj palikt vieni. Esmu redzējusi kā vīrieši izmisīgi meklē sev citu sievieti pēc attiecību izjukšanas. Bet es neesmu redzējusi, ka to darītu sievietes tik pat izmisīgi, jo viņām tas nav dzīvības un nāves jautājums.

Sievietēm ir savādāk. Viņas pašas spēj sevi pabarot ar mīlestības enerģiju, tāpēc jaunu attiecību veidošana nav tik kritiski svarīgs uzdevums. Pie tam rūpes par bērniem sievietei aizņem visu laiku, tāpēc arī neatliek laiks meklēt citas attiecības.

Dievs nevienu nesoda. Katrs cilvēks pats saņem to, ko ir pelnījis jeb citiem vārdiem sakot, pie katra cilvēka atgriežas tā enerģija, kura pagātnē ir saražota – gan pozitīvā, gan negatīvā.

Visās attiecībās mums kaut kas ir jāmācās. Attiecībās karmisko parādu atgriešana manuprāt ir retāka nekā iespēja izprast neapgūtās mācības. Vislielākā kļūda ir tad, ja sieviete savu neveiksmīgo laulību noraksta uz karmu un neko necenšas izprast. Ja reiz Dievs saveda kopā, tas nozīmē, ka attiecības bija iespējamas, jo Dievs nesaved kopā cilvēkus, lai tie paši pēc laika izšķirtos. Dievs attiecības nešķir, paši cilvēki to dara.

Karmiskos parādus ir iespējams izpirkt arī bez šķiršanās – ar nožēlu, piedošanu, lūgšanām un pareizām izvēlēm. Karmas izpirkšanas laiks var ilgt līdz 12 gadiem. Tāpēc jābūt ļoti pacietīgiem. Protams, vienmēr pastāv izņēmumi, kad nav nekādas iespējas glābt laulību, bet es nedomāju, ka šie izņēmumi ir tik daudz. Pārsvarā cilvēkiem tiek dota iespēja glābt attiecības, tikai viņi to neprot.

Kāpēc šķirtām sievietēm neizdodas izveidot jaunas attiecības? Tam ir gan demogrāfiski, gan neapgūto mācību cēloņi.

Viena no kļūdām ir tā, ka cilvēki ir gatavi lūgt palīdzību Dievam grūtā brīdī, bet nav gatavi to turpināt, kad grūtības ir pārvarētas. Tā patiesībā ir Dieva mānīšana – cilvēks mēģina parādīt Dievam, ka kļuvis ticīgs, bet patiesībā vēlas ar lūgšanām iztirgot no Dieva laimi. Dievu nevar apmānīt. Apmānīt var tikai sevi. Sirds, kas lūdz palīdzību no sirds, nožēlojot savas kļūdas, un turpinot Ceļu pie Dieva, palīdzību saņem vienmēr, jautājums ir tikai kad un kā izpaužas šī palīdzība. Neviens nedrīkst izvirzīt prasības Dievam. Tikai Viņš zina kā vislabāk palīdzēt cilvēkam augt garā.

Sieviete raksta: “Ja Dievs ir nolēmis, ka sievietei ir jāpaliek vienai, vai ir vērts lūgties, jo situācija tik un tā nemainīsies.” Sievietes vārdi pasaka, ka viņa ir gatava lūgties tikai tad, ja ir garantēta palīdzības saņemšana. Tā nav ticība Dievam. Tā ir Dieva izmantošana, bet Viņš to nekad nepieļauj.  Lūgšanas ir garīgā prakse, kas nepieciešama pašam cilvēkam, sevis harmonizēšanai un Dieva atrašanai savā sirdī. Lūgšanas nav instruments, ar kuru palīdzību var dabūt iekāroto mantu. Piedošana ir vienīgā atbrīvojošā enerģija Visumā, kas darbojas dziedinoši, ja cilvēks piedošanu uztver kā dzīves filozofiju nevis kā instrumentu, lai atrisinātu savus dzīves problēmas. Visi cilvēki, kas garīgumu sāk izmantot savtīgos nolūkos, cieš smagu sakāvi. Tāpēc es neiesaku nevienam spēlēties ar garīgumu. Tad jau labāk esi pārliecināts ateists, nekā divkosis.

Sieviete raksta: “Cik ilgi ir jālūdz piedošana tiem gariem, kuri ir sāpināti un kā var zināt, kad vairs to nevajag darīt? Cik ilgi cilvēkam ir jānožēlo pieļautās kļūdas?” Ja esi lūdzis piedošanu no visas sirds, kā arī nožēlojis savu kļūdu no visas sirds, tad pilnīgi pietiek ar vienu reizi, jo Dievam svarīgi ir redzēt, ka tu patiešām esi nožēlojis savu kļūdu un turpmāk to neatkārto. Tas gan nenozīmē, ka uzreiz pēc nožēlas problēma atrisināsies, jo karma tiek dzēsta pakāpeniski. Līdzībās runājot, jūs taču nevarat uzreiz iztīrīt māju no netīrumiem, tīrīšanas procesam ir nepieciešams laiks – jo lielāka māja, jo vairāk laika nepieciešams. Mācībā ir teikts, ka cilvēks var dzēst savu kļūdu 12 gadu laikā, ja viņš visu laiku neatlaidīgi ar sevi strādā, atgriežas ticībā pie Dieva. Kādam karmas dzēšana notiek ātrāk, piemēram, gada laikā, kādam ir vajadzīgi 12 gadi. Daudzi cilvēki vienreiz kārtīgi palūdzas un tad gaida, kad viņus Dievs par paveikto atalgos. Tā nenotiek. Dievs gaida pastāvīgu un regulāru darbu ar sevi, jo Viņš gaida, kad mēs atgriezīsimies pie Viņa Mājās.

Ja tev sāp kāds pāridarījums, tas nozīmē, ka neesi atvēries piedošanai un izpratis neapgūto mācību. Ja nespēj sev piedot savu kļūdu, tas arī nozīmē, ka neizproti dzīvi, ka kļūdas mums ir nepieciešamas, lai augtu garā. Evolūcija nenotiek bez kļūdām. Ne velti laicīgā dzīvē ir tāds teiciens: “Nekļūdās tas, kas nekā nedara.” Tāpēc labāk ir kļūdīties, jo tad tu vismaz zini, ka tā nedrīkstēja darīt, nekā stāvēt uz vietas, nepieļaujot kļūdas un apturot savu evolūciju.

Sieviete raksta: “Vai vispār ir cerība, ka viņa var satikt vismaz partneri, ar kuru nodzīvot atlikušo mūžu..”. Cerība ir vienmēr. Tikai daudzi atsakās no cerības, jo vēlas savas vēlmes apmierināt uzreiz. Tas, kas tic Dievam, tam cerība un mīlestība ir sirdī, un tas visu atstāj Dieva rokās, paļaujoties uz Dieva gribu.