Kā izturēt šo aukstumu un sajūtu, ka nepatīku un mani negrib? 03.08.2017
Zane jautā: Palīdziet, lūdzu, saprast, kā rīkoties. Mūsu ģimene šobrīd atrodas ne visai vienkāršā situācijā un es nezinu, kā tikt no šīs situācijas ārā un, kā dzīvot tālāk. Mēs ar vīru esam precējušie 9 gadus un mums ir 2 bērni (2 un 9 gadi). Mūsu attiecības nekad nav bijušas mierīgas: viss ir gājis viļņveidīgi, tad augšā, tad lejā. Nemierīgas tās ir bijušas manis dēļ – esmu bijusi greizsirdīga, nepārliecināta būtne.
Pirmos laulības gadus izjutu mīlestību no sava vīra, bet pēdējo gadu laikā, īpaši pēc otrā bērna piedzimšanas, viss ir mainījies un gājis uz slikto pusi. Jau neilgi pēc otrā bērna piedzimšanas (aptuveni 2 gadus atpakaļ) sajutu aukstumu no vīra puses – distancēšanos fiziskā un emocionālajā plāksnē. Šis periods bija ļoti grūts. Domāju, ka esam laimīgi –
piedzimis bērns pēc vienas neveiksmīgas grūtniecības. Bet izrādās, nē. Kaut kā pārdzīvojām šo periodu, bet tomēr viss nav kārtībā. Tādas īsti siltas attiecības kopš tā laika mums vairs nav. Šis aukstums mani beidza nost, un es uzsāku sarunu ar vīru. Jautāju, kas par lietu. No viņa ļoti grūti, ko izdabūt ārā. Sākotnēji viņš teica, ka viņā ir tukšums, bet vēlāk jau vīrs teica, ka viņam šķiet, ka mani vairs nemīlot. Šis bija tas, no kā es visvairāk baidījos – mani nemīl. Un šajā momentā es sapratu, ka savā laulībā esmu pieļāvusi ļoti daudz kļūdu, jo mani ir vadījušas “bailes mani nemīl”, nevis mīlestība.
Es esmu pieprasījusi mīlestību, rīkojusi scēnas un vēl visu ko un turklāt pati to neesmu sniegusi. Esmu bijusi liela egoiste. Tā teikt, ar vīra atzīšanos par ne mīlestību, es šķiet, atvadījos no “bailēm mani nemīl”. Esmu dzīva un sāku
sevis iepazīšanu un iemīlēšanu un pieņemšanu. Biju izlēmusi mācīties mīlēt arī vīru – vienkārši tāpat, neko negaidot, jo no vienas puses jūtos vainīga viņa priekšā, ka visus šos kopdzīves gadus esmu izpostījusi ar savām bailēm, turot sevi un viņu, un bērnus krātiņā, bet no otras puses, es vienkārši gribu iemācīties mīlēt. Bet tas viss nav tik vienkārši.
Prom no ģimenes iet viņš negrib, jo nav gatavs šādam pavērsienam. Piedāvāju meklēt palīdzību :pāru terapiju vai ko tml. Sākumā viņš piekrita, bet tagad meklē palīdzību tikai priekš sevis- viņš esot pamatīgi apmulsis, neesot pārliecināts par to, ko jūt un saka, vajagot ar kādu aprunāties. Es nesaprotu, kā man būt, kā izturēties, kā dzīvot. Ir tāda sajūta, ka starp mums stāv milzīgs mūris. Mēs sarunājamies ļoti maz, pārsvarā par bērniem un darbu- ne pa mums. Es jūtu, ka viņš vēlas distancēties- sēž planšetē vai ko citu dara. Un ir tāda sajūta, ka mēs abi esam iesprostoti būrī. Viņš ir nelaimīgs, nemīl, bet projām iet negrib. Es prom viņu nedzenu, esmu gatava meklēt risinājumu, bet nespēju izturēt šo aukstumu…
Ko es no savas puses varu darīt ? Kā man izturēties? Kā izturēt šo aukstumu un sajūtu, ka nepatīku un mani negrib? Ļoti sāpīgs moments ir bērni- viņi ļoti mīl tēvu un arī tēvs ļoti mīl bērnus. Nevaru iedomāties, kā bērni to uztvertu un pārdzīvotu, ja viņš tomēr izlemtu aiziet no ģimenes.
Elvita Rudzāte atbild: Vīrietis ir kā spogulis, kas atspoguļo to, ko saņem. Zanes vīrs neatspoguļo mīlestību, jo nespēj to saņemt, jo starp Zani un viņas vīru ir daudz barjeru, kuras nepieciešams atbrīvot, lai mīlestības enerģija varētu brīvi plūst. Zane nevar atbrīvot vīra barjeras, bet var atbrīvot savas barjeras, kas jau būs solis pozitīvā attiecību risinājumā.
Vispirms jāsāk ar bailēm “mani nemīl”. Es neticu, ka Zanei ir izdevies šo barjeru atbrīvot, jo tās tik viegli nepazūd. Cilvēks, kas ļoti baidās no tā, ka viņu nemīl, noteikti izdzirdēs vārdus, ka viņu nemīl. Zanei ir jāizprot kā šīs bailes no bērnības ir izaugušas un ar piedošanu tās jāatbrīvo, piedodot vecākiem un visiem citiem, kas neapzināti ir veicinājuši Zanē izjūtu, ka viņu nemīl vai nemīlēs, ja viņa nebūs gana laba. Tāpat mīlestības enerģijas plūsmu traucē stresi – vainas izjūta, “gribu saņemt mīlestību”, greizsirdība, vēlmes, aizvainojumi, prasības utt. Zanei ir jāizprot šo stresu sniegtā mācība un no tiem jāatbrīvojas.
Zanes vīrs domā, ka sievu nemīl, bet patiesībā viņš nezina, kas ir mīlestība, un ka šī izjūta viņā ir tikai tāpēc, ka viņš nav atbrīvojis savus stresus un nespēj saņemt sievas mīlestības enerģiju. Patiesībā radusies situācija ir viens liels PĀRPRATUMS, jo abi partneri mīl viens otru, tikai domā, ka mīlestība pazudusi. Diemžēl tik daudz ģimeņu ir izjukušas tikai tāpēc, ka nezina, kā šāds pārpratums izveidojas.
Stresu atbrīvošana ir ļoti svarīga, lai starp partneriem netraucēti sāktu plūst mīlestības enerģija, bet tas ir tikai pats sākums. Patiesai mīlestībai cilvēks atveras, ja sāk atgriešanās Ceļu pie Dieva. Bez Dieva mīlestības neviens cilvēks nevar izjust patiesu mīlestību. Bieži cilvēki jauc pieķeršanās izjūtu ar patiesu mīlestību, jo pieķeršanās gadījumā sajūtas ir līdzīgas. Iesaku Zanei un viņas vīram sākumā noklausīties manis vadītos Piedošanas mācības e-seminārus un pieslēgties jaunajam e-semināru ciklam “Ceļš pie Dieva”. Jo cilvēkā spēcīgāka ticība, jo vairāk viņš izstaro Dievišķo Mīlestību, kura sasilda ikvienu ievainotu dvēseli, jo mazāk viņš gaida mīlestību no citiem, bet kļūst par mīlestības devēju, kas viņā rada laimes izjūtu neatkarīgi no tā vai viņa mīlestība tiek vai netiek novērtēta.
Atcerieties pasaku par Sniega karalieni. Lai cik ļoti bija sasaldēta Keja sirds, Gerdai ar nesavtīgo mīlestību izdevās to atsaldēt. Viss sākas no tevis. Ja tu mīli, tad ap tevi attīstās mīlestības aura, kas ietekmē tuviniekus. Neviena ģimene nav nodzīvojusi kopdzīvi bez grūtībām. Visas grūtības mums ir nepieciešamas, lai mēs augtu garā. Ja cilvēks to saprot, tad viņš Mācās un pateicas par visām grūtībām, kas viņam palīdzējušas atklāt Ceļu pie Dieva.