Deguna dobuma slimību cēloņi 26.01.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Deguna dobums medicīnas skatījumā

Deguna dobums (Latīņu val.: cavum nasi) ir elpošanas ceļu sākumdaļa. Tā skeletu veido galvaskausa sejas daļas kauli un deguna skrimšļi. No galvaskausa dobuma to atdala sietiņplātnīte ar daudzām sīkām atverītēm, pa kurām iet ožas nervu šķiedras. Robežu ar mutes dobumu veido aukslējas. Deguna starpsiena sadala deguna dobumu labajā un kreisajā pusē, bet 3 gliemežnīcas, kas nokarājas uz leju no sānsienām, palīdz norobežot deguna dobuma augšējās, vidējās un apakšējās ejas.

Starp deguna dobuma starpsienu un gliemežnīcu virsmām ir deguna kopējās ejas, bet aiz gliemežnīcu mugurējiem galiem — deguna un rīkles ejas. Deguna dobuma vidējās ejās beidzas pieres kaula un augšžokļa dobumu atveres, bet apakšējās — kanāli, pa kuriem asaras no acu iekšējiem kaktiņiem nokļūst deguna dobumā. Deguna un rīkles ejās atveras spārnkaula dobums.

Visus dobumus, kas savienoti ar deguna dobumu, sauc par deguna blakusdobumiem. Tie palielina deguna dobuma tilpumu, bet uz tiem var pāriet arī degunā dobumā iekļuvusī infekcija. Deguna dobuma iekšējo virsmu klāj gļotāda, kurā ir daudz gļotu dziedzeru. Tā augšējās, t.s. ožas daļas, gļotādā ir īpašas receptoriskās šūnas ar ožas receptoriem smaržu uztveršanai. Apakšējā, elpošanas daļā, gļotādu sedz skropstiņepitēlijs. Tā skropstiņas, strauji noliecoties deguna izejas atveru virzienā un pēc tam lēni iztaisnojoties, aiztur un izvada no deguna dobuma ar gaisu iekļuvušos putekļus u.c. sīkas daļiņas.

Deguna dobuma apakšdaļā zem epitelija atrodas biezs vēnu pinums, kas sasilda deguna dobuma virsmu, tāpēc ieelpotais gaiss, ejot cauri deguna dobuma ejām, ātri sasilst gandrīz līdz ķermeņa temperatūrai. Vienlaikus tas attīrās no putekļiem. Cauri plūstošā gaisa sastāvu kontrolē arī ožas nervu receptori, un tas ietekmē elpošanas dziļumu un elpošanas kustību spēku.

Deguna dobums garīgajā skatījumā

Simboliski deguns pauž lepnumu vai kaunu. Cilvēks, kas iet ar paceltu degunu pauž lepnumu. Cilvēks, kas iet ar nokārtu degunu, pauž kaunu. Deguns ir sākums cilvēka iekšējai brīvībai. Cilvēks ir iekšēji brīvs, ja viņš nedzīvo ilūzijā. Ilūziju simbolizē cilvēka seja. Tāpēc cilvēka brīvība (ieelpa) ir atkarīga no ilūzijas (sejas): ja cilvēkam ir lielas ilūzijas, kuras nesakrīt ar reālo dzīvi, tad cilvēks par to apvainojas. Apvainošanās enerģija sakrājas deguna dobumā kā iesnas.

Deguna dobumi ir lepnuma par sevi enerģijas noliktavas. Ja cilvēks sava lepnuma dēļ slēpj savu aizvainojumu, tad šī enerģija izveido puņķus deguna dobumā. Jo vairāk cilvēks slēpj savu aizvainojumu, jo dziļāk puņķi nokļūst deguna blakusdobumos un rada galvā smaguma sajūtu un problēmas koncentrēt domas. Aizvainojums, ka citiem ir tas, ko man nekādi neizdodas iegūt, rada skaudību un kauna izjūtu pašam par sevi. Ja deguna dobumos jau ir izveidojušās strutas, tas nozīmē, ka cilvēks domās par radušos situāciju jau kaļ atriebības plānus. Tāpēc strutas galvā ir cilvēka dzīvībai bīstamas. Tieši skaudība, vēlme atriebties ir jāatbrīvo aizvainojuma situācijās, lai atbrīvotos no iesnām. Iesnas ir aizvainojums, kas puņķu veidā lēnām tiek atbrīvots. Iesnas ir zemapziņas asaras jeb iekšējas raudas, kuras nedrīkst parādīt savas lempības un kauna dēļ. Ar iesnām zemapziņa mēģina izvadīt ārā dziļi apspiestās jūtas: visbiežāk bēdas un žēlumu, sarūgtinājumu un nožēlu par nepiepildītiem plāniem un sapņiem jeb nepiepildītām vēlmēm.

Dažkārt cilvēkam ir ciet viena nāss, bet otra ir vaļā. Tas nozīmē, ka aizvainojums ir neliels, bet, ja abas nāsis ir ciet, tas nozīmē, ka aizvainojums ir liels.

Pieaugušajiem deguna rīkles mandeļu saslimšana izpaužas kā kairinājums vai sāpju sajūta dziļi degunā vai bieža siekalu rīšana, un tā ir saistīta ar lepnuma enerģijas glabāšanu sevī un aizvainojumu, ka citi mani nesaprot un neuzklausa.

Pastāvīga rīvēšanās un strīdi ģimenē, biežas ķildas rada adenoīdus.

Bērnam deguna dobumi saslimst, ja viņa noslēpums atklājas, un tas viņu aizvaino. Jo biežāk deguna mandeles ir piepampušas no skumjām vai iekaisušas no pazemojuma, jo tuvāk ir adenoīdu rašanās, kas saka – bērnam nav tiesību izrādīt savu apvainošanos. Adenoīdi rodas bērnam, ja viņu nesaprot, neuzklausa viņa uztraukumus, ja bērnam nākas nemitīgi rīt skumju asaras vecāku neapmierinātības dēļ, aizkaitinājuma, ka nespēj izmainīt situāciju un vienoties par kaut kādiem kopīgiem ģimenes jautājumiem dēļ.

Autore: Elvita Rudzāte