Kā pārvarēt grūtības? 29.08.2017

Jana jautā: Jau labu laiku vēlos uzrakstīt, lūgt pēc padoma. Neskaitāmie sapņi par grūtniecību, kas mani piemeklēja pēdējos mēnešos bija nekļūdīgi. Esmu stāvoklī un šķiet, ka jau labu laiku. Šī dvēsele pie mums atnāk tik nemanāmi un klusi, pasargājot no toksikozēm. Es nezinu kā to spēšu, jo mazākajam bērnam vēl ir tikai gads, brīžos, kad man sāk izdoties vadīt mājas soli, Dievs mani apsēdina- būs jāspēj vēl vairāk.

Mani ļoti skumdina tas, ka abus pirmos bērnus vīra māte gaidīja ar šausmām. Vīram jau no iepriekšējās laulības ir 2 bērni. Viņa uzskata par apmātību, ka esam izveidojuši ģimeni. Nezinu vai arī šoreiz spēšu slēpties līdz laikam, kad grūtniecība nebūs noslēpjama. Ar rūgtumu atceros kā viņa dusmojās uz mani, vairākus mēnešus nerunāja. Mūs saliedēja meitiņas un vīra vienlaicīgā saslimšana. Smagajos mēnešos vīra mamma ļoti stipri iemīlēja abus mazbērnus, atplauka, kļuva tuva un silta. Es jūtos it kā būtu viņu nodevusi, lai arī tas skan briesmīgi. Savā laikā pašai
nācās visu “vilkt”.

Mans vīrs joprojām nav piedevis, ka neļāva tēvam būt ģimenes galvai, mamma pelnīja goda rakstus, nesildīja ģimenes pavardu, nemācēja, neticēja. Šī iemesla dēļ pretojas manai un mammas uzstājībai, ka man būtu jāstrādā, jo tā ir drošības sajūta, kaut kāds garants, Vīrs patiesi ir ļoti nepastāvīgs, viņš pretojas pastāvīgam darbam. Ņemot vērā
to cik dāsni Dievs viņu ir apveltījis ar prasmēm, man nav skaidrs- kādēļ to piedāvājumu nav kaut uz pusi tik daudz? Vai es nespēju sildīt, virzīt, Vai arī pats ir par to atbildīgs? Tas ir izaicinājums, dzīvot bez paļaušanās jūtām pret vīru.

Ticībā pret Dievu vēl neesmu tik stipra.  Vai Jums  ir kāda mīlestības recepte kā šo ziņu par drīzumā gaidāmo mazbērnu pasniegt vīra mammai? Vai maz ar to ir jāsteidzas? hmm.. un es pirms 5 gadiem nekādi nespēju saprast kādēļ vīra brālis līdz 8 grūtniecības mēnesim slēpa, ka viņa sieviņa gaida otro bērniņu.. Arī toreiz zināja visi, tikai ne mamma. Paldies, Jūs mani mierināt. Jau apziņa, ka mazulis zin pie kādiem vecākiem ir atnācis, ka nebūs vienīgais
uzmanības “‘ķērājs” ļauj man justies labi.

Elvita Rudzāte atbild: Dievs mums uzliek tikai tādus pārbaudījumus, ar kādiem mēs spējam tikt galā. Ja Dievs uzskata, ka Janas ģimene spēs izaudzināt arī trīs bērnus, tad nevienam nevajag to apšaubīt.

Janai ļoti svarīga ir drošības izjūta, jo viņa nav attīstījusi savu ticību tik stipru, lai paļautos uz Dievu. Tieši tāpēc, viņa izvēlējās vīru, kuram nav garantēti ienākumi, lai būtu spiesta apgūt drošības mācību, kas māca, ka vienīgais uz ko mēs patiešām varam paļauties, tas ir Dievs. Viņš mūs nepievils nekad. Tikai cilvēki nesaprot, kāpēc dažkārt Dievs mums nepalīdz? Tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs caur grūtībām mācītos un neatkārtotu savas kļūdas. Mēs gribam saņemt palīdzību, bet neesam gatavi mācīties.

Nav tā, ka domāšana jāmaina tikai Janai. Tas ir jādara arī viņas vīram un vīra mātei. Tāpēc nāk vēl viens bērniņš, kas palīdzēs šajā grūtajā procesā, jo tad kad mums dzīvē klājas viegli, tad mēs neko negribam mainīt. Tieši tāpēc jānāk grūtībām, lai mūs piespiestu mainīties.

Piekrītu, ka sieviete ar savu mīlestību stiprina vīrieti, dodot spēku darboties, bet ar to vien ir par maz. Arī vīrietim ir jādomā, kāpēc viņam neveicas darbos tik labi kā gribētos, kas viņam ir jāmaina savā domāšanā un attieksmē pret dzīvi. Ja viņš savās neveiksmēs vaino sievu, tas liecina, ka neko nav sapratis. Nekad nevainojiet citus savās neveiksmēs, jo veiksmes formula slēpjas tevī nevis ārējā pasaulē.

Janai šobrīd nav izvēles. Ir jādzīvo un jāskatās kā notikumi attīstīsies tālāk. Iesaku Janai lūgties par savu vīru un bērniem, kā arī ļauties Dieva gribas īstenošanai. Pat visgrūtākajās situācijās ir izeja. Piemēram, priesteris Mediņš ir nodibinājis kopienu, kur pieņem ikvienu ģimeni, kas ir gatavi kalpot Dievam. Nebūs jāraizējas par eksistenciālām lietām, bet būs jāatvadās no sava egoisma, kas varētu būt grūts pārbaudījums. Iespējas ir vienmēr, tikai ne vienmēr mums patīk visas tās iespējas, ko Dievs piedāvā.

Attiecībā par vīra māti, nevajag baidīties pateikt patiesību jau tagad, darot to ar mīlestību, jo viņu var sadusmot tieši fakts, ka no viņas patiesība tiek slēpta. Nav svarīgi kā viņa reaģēs, jo galu galā tā ir brīnišķīga ziņa, jo nav lielākas un vērtīgākas dāvanas kā bērniņš. Ja kāds to nesaprot tagad, tad pienāks laiks, kad viņš to sapratīs. Tāds laiks pienāks arī vīra mātei. Janai ir jāiemācās būt laimīgai savā sirdī, tad viņu nesatrauks, ko par viņu domā un saka ārpasaule, bet lai to iemācītos, nepieciešams atgriezties ticībā pie Dieva, jo mūsu sirdī mājo Dievs. Tas nozīmē, ka mums nav jāmeklē Dievs ārpasaulē, Viņš ir mūsos un vissvarīgākais ir atrast Ceļu pie Viņa. Tie, kas to ir atraduši, nebaidās no grūtībām, pieņemot tās ar prieku, zinot, ka tās palīdzēs tikai augt garā, kas sniedz vārdos neaprakstāmu laimes izjūtu.