Ko nozīmē būt par Cilvēku? 11.09.2017
Daina jautā: Lūle Vīlma saka, ka “cilvēkam nav jābūt labam cilvēkam, nav jābūt sliktam cilvēkam, ir jābūt Cilvēkam”. Proti, nav jāizdabā citiem cilvēkiem, jāskraida pēc atzinības.
Ir cilvēki, kuriem ir jāizrāpjas no sliktā cilvēka tēla, tomēr daudziem cilvēkiem jāpārstāj būt pārlieku labiem. Ar “pārlieku labiem” ir domāts tāds stāvoklis, kad iekšēji tu būtu gatavs izdarīt sliktu otram cilvēkam, bet ārēji smaidi un esi laipnīgs.
Mana problēma visu mūžu ir bijusi izdabāt citiem, būt paklausīgai un darīt to, ko liek. Pamazām esmu rāpusies no tā visa ārā, nometot maskas, tomēr līdz Cilvēkam vēl neesmu nonākusi.
Manī ir arī pretruna starp to “būt Cilvēkam” un “domāt labas domas, runāt labus vārdus un darīt labus darbus”, “nekaitēt nevienam” (“nolle nocere”). Kā arī es neizjūtu to robežu, kad izdabāju citam cilvēkam un kad palīdzu viņam, daru labu viņam, jo, darot to, ko vajag otram cilvēkam, vienmēr taču sanāk palikt sevi drusku maliņā, ierobežot savu egoismu. Pie tam izdarot kaut ko labu, pat ja tas prasa piespiešanos, pēcāk ir laba sajūta.
Tad nu es nesaprotu, vai es patiešām esmu tāda laba, daru patiesi labu, vai manā iekšējā būtībā ir kāds žņaugs, kāda programmatūras kļūda, kādas milzīgas bailes (tās pašas “bailes mani nemīl”), kas neļauj rīkoties citādi, kas saka – tu nedrīksti.
Vēl tikai gribēju piebilst, ka ne absolūti vienmēr rīkojos labi, tomēr tendence tāda ir. Kā arī uz to “tu nedrīksti”, esmu sākusi pretjautāt: “Bet varbūt es drīkstu gan?” Un reizēm es patiešām drīkstu rīkoties brīvāk.
Elvita Rudzāte atbild: Faktiski Daina jautā, ko nozīmē būt par Cilvēku? Tā kā neviens cilvēks nav bez trūkumiem, tad nav iespējams visās dzīves situācijās pieņemt pareizus lēmumus. Tomēr cilvēkam ir dots ļoti daudz, lai viņš savu rīcību spētu kontrolēt. Būt par cilvēku nosaka trīs galvenie kritēriji:
1. Saprāts – cilvēks apzinās, ko viņš dara. Ja viņš apzināti dara sliktu, tad viņam ir kaut kāds motīvs kāpēc viņš tā dara, piemēram, lai atriebtos. Ja cilvēks ir apguvis Piedošanas mācību, tad viņš zina, ka atriebība var novest pie smagām veselības problēmām. Ja viņš “nospļaujas” par veselību, izbaudot atriebības baudu, tad tāda ir viņa izvēle, viņš to izdarīja, esot pie pilna saprāta un zaudē iespēju tālāk dzīvot.
2. Brīva griba – cilvēkam Dievs ir devis brīvu gribu, lai viņš caur savām izvēlēm praksē iepazītu, kas ir pareiza rīcība un kas kļūdaina, uzņemoties par savu izvēli atbildību. Tu drīksti pieļaut kļūdas, neviens tev to neaizliedz, tikai tev jārēķinās ar sekām. Atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku ir tā, ka cilvēks spēj izprast savas rīcības sekas, bet dzīvniekam šādas iespējas nav.
3. Paplašināt apziņas līmeni – cilvēkam Dievs dod iespēju augt garā, paplašinot apziņas līmeni. Apziņas līmeņa paplašināšanās notiek, apgūstot Mācību un gūtās zināšanas pielietojot praksē. Cilvēks piedzīvo dažādas grūtības, kas ir eksāmeni vai testi apgūto zināšanu pārbaudei. Ja cilvēks neko nedara, lai paplašinātu savu apziņas līmeni, tad viņš degradējas un viņu vairs nevar saukt par cilvēku.
Vārdi: “domāt labas domas, runāt labus vārdus un darīt labus darbus” nozīmē, ka cilvēks prot sliktajā ieraudzīt labo pusi (domāt labas domas); viņš kontrolē savus vārdus, nevienu ar saviem vārdiem nesāpinot (runāt labus vārdus) un viņš dara darbus, kas patīk viņam, sabiedrībai un Dievam jeb citiem vārdiem sakot, viņš strādā pēc vislabākās sirdsapziņas (dara labus darbus).
Problēmas sākas:
1) Ja cilvēks sāk sevi mānīt – neskatās patiesībai acīs, dzīvo ilūzijā. It kā viņš domā labas domas, bet viņš nav patiess, viņš nedzīvo realitātē. Tāpēc bieži cilvēki, kas dzīvo ilūzijā, nonāk psihoneiroloģiskās slimnīcās.
2) Cilvēks runā labus vārdus, lai izpatiktu citiem nevis tāpēc, ka viņš tā domā.
3) Cilvēks dara labus darbus, lai viņu uzskatītu par labu cilvēku, nevis tāpēc, ka sirds viņam liek veikt šos darbus.
Būt par Cilvēku nav nemaz tik grūti, ja tikai cilvēks strādā ar sevi (iepazīst sevi), izprot arvien labāk dzīvi un apgūst Dievišķo zinātni. Jo augstāks apziņas līmenis, jo vieglāk būt par cilvēku – viss notiek dabiski, bez īpašas piepūles un pieļautās kļūdas neaptur cilvēka attīstību, bet gan liek domāt kā vajadzēja to darīt savādāk, kas atkal ir attīstība.
caur