Kāpēc es bēgu no sevis? 14.09.2017

Anna jautā: Daudz domāju, mainos  un tagad saprotu, ka es bēgu no sevis, es baidos būt viena (nav interesanti vienai), tikko ir iespēja es “bēgu prom” no mājas (ārā uz bērnu laukumiņu) tikai, lai nekārtotu māju, vai pļāpāt ar draudzenēm stundām ilgi, tikko man zvana es uzreiz sağērbjos un skrienu prom, izvairos no mājas darīšanām (man vispār vienalga, ka mājas ir bardaks, un ka uz pusdienām atkal ir makaroni nevis sagatavota zupa) un izvairos no laika pavadīšanas ar saviem bērniem. Sapratu, ka kopš padzīvojos pie mammas – tad pieņēmu viņas taktiku (ka ar bērniem nav jāspēlējas, ar viņiem nav interesanti). Un tagad dzīve piespiež mani pabūt divatā ar bērniem, bet es nevaru, es pati bēgu no sevis, daru visu, lai nespēlētos, bet tikko sāku spēlēties ar viņiem-mani tas apgrūtina, gribas
ātrāk aizbēgt un viss liekas neinteresanti). Es nesaprotu, kāpēc man tagad nav interesanti ar bērniem, viņi jau diezgan lieli un var ļoti interesanti pavadīt laiku, bet mani NEKAS neinteresē, man vienalga kā izskatos es un kā
izskatās bērni (piemēram, vienalga, ka džinsi jau ir ļoti veci un jakā ir caurumi, ka visas drēbes ir sanēsātas, ka bērniem kaut kādi traipi utt. Man negribas izskatīties smuki). Viena draudzene pateica, ka es bēgu no sevis, meklēju kompāniju… ka pirmā vietā jābūt ģimenei, nevis pastaigas un pļāpāšana ar draudzenēm ārā (kad izejam ar bērniem, stāvējām un pļāpājām, nevis spēlējāmies ar bērniem) vai stundas pļāpāšana pa telefonu… to pašu saka vīrs, ka papļāpāt man ir laiks, bet nomazgāt traukus-ne.

Kāpēc cilvēks bēg no sevis, kāpēc nav interesanti pašai ar sevi, ar saviem bērniem? Bet pļāpāt “ne par ko” ir laiks. Agrāk gan tā nebija un vīrs jau dusmīgs uz mani. Mēģinu sevi piespiest kārtot māju un spēlēties ar bērniem, bet fiziski esmu ar viņiem un taisu visu uz automāta, bet manai dvēselei ir ļoti skumji un bēdīgi un man liekas, ka mani visi pametuši (kaut reāli tā nav, man ir vīrs, bērni, uzlabotas attiecībās ar mammu un vīramāti, draudzenes ļoti tuvas). Es sapratu, ka tā ir mana neapgūtā mācība, bet ko viņa grib no manis, es nesaprotu.

P.S. Biju raizējusies par to, ka ar mani sastrīdējās viena draudzene, un saslimu ar bronhītu un ļoti sāpēja ribas, nevarēju paelpot bez sāpēm – tūlīt sapratu, kad jau bija pavisam slikti un ārste jau sadzirdēja alerģisko bronhītu, ko tas nozīmē, un vienā brīdī apguvu mācību (uzreiz izveseļojos), bet tagad sāp zem labās lāpstiņas, klepojot sāp lāpstiņa tā, ka man nākas katru reizi izdomāt ļoti neērtas pozas, lai var noklepoties. Lūdzu palīdziet saprast, ko saka mans ķermenis un kāpēc es bēgu no sevis?

Elvita Rudzāte atbild: Annas problēmas ir saistītas ar ļoti lielām bailēm “mani nemīl” un vainas izjūtu, kas ir attīstījusies no tā, ka viņa saprot, ka dzīvo nepareizi. Bailes “mani nemīl” ir attīstījušās jau bērnībā, kad viņa nejuta savas mātes mīlestību un vēlāk tās pieauga ģimenē, saņemot pārmetumus no vīramātes un vīra. Bailes “mani nemīl” un vainas izjūta ir pārsniegušas kritisko robežu, tāpēc arī viņai ir dažādas veselības problēmas. Medicīniski viņai ir depresijas pazīmes, kas ik pa laikam izpaužas jau kā veģetatīvā distonija. Abas šīs slimības ir saistītas ar nepareizu attieksmi pret dzīvi un negatīvu domāšanu, kas ir tumsas enerģija. Arī nevēlēšanās darīt ģimenei vajadzīgus darbus norāda par tumsas enerģijas spēcīgo ietekmi, kuru var atbrīvot tikai lūdzot palīdzību Dievam. Tomēr Dievs nevar palīdzēt, ja redz, ka cilvēks neko no grūtās situācijas nemācās. Viņš var dot īslaicīgu atelpu, bet vienalga Viņš gaida, kad cilvēks beidzot sāks mācīties un mainīs savu attieksmi pret dzīvi.

Annai Dievs ir devis brīvo gribu. Viņš neliek viņai kārtot māju vai spēlēties ar bērniem. Viņš gaida, kad Anna pati savā sirdī sajutīs nepieciešamību sakārtot māju un jauki pavadīt laiku ar ģimeni. Ikviena piespiešana rada pretējo reakciju – nevēlēšanos, tāpēc es neiesaku Annai sevi piespiest darīt vajadzīgus darbus, bet meklēt citu risinājumu.

Es iesaku Annai meklēt darbu, kuru viņa varētu īstenot savu radošo potenciālu, un no saņemtās naudas maksāt auklītei vai vīramātei, kas bērnus pieskatītu un uzkoptu dzīves vietu. Šīs pārmaiņas viņai palīdzētu sakārtot nervu sistēmu, iztiekot bez antidepresantu palīdzības. Ja viņa uz darbu ies ar prieku, tad arī mājās ģimenē būs pozitīva un vakarā pēc darba pagūs izdarīt vēl darbus, kurus tagad nespēj izdarīt visas dienas laikā. Ja viņa uz darbu ies, lai nopelnītu naudu, tad gan nekas pozitīvā virzienā nemainīsies. Annas zāles ir prieks – dabisks prieks, kas nāk no sirds, īstenojot radošo potenciālu, nevis mākslīgi radīts ar kaut kādām metodēm.

Lūgšanas var palīdzēt aizgaiņāt tumsas enerģiju, bet tās ir jāveic ļoti ilgi – vismaz 1-2 stundas un Annas gadījumā pat vairāk dienā, jo lūgšanu laikā cilvēks attīsta Dievišķo enerģiju, kas transformē negatīvo enerģiju. Annai svarīgi ir atbrīvot no sevis stresus bailes “mani nemīl” un vainas izjūtu. To var darīt gan ar domu spēku, gan lūgšanām, gan patīkamām fiziskām aktivitātēm. Tomēr jāņem vērā, ka stresi atgriežas, ja mācība nav izprasta. Pagaidām Anna sevi žēlo un grib lai citi viņu pažēlo, tāpēc viņai ir tik svarīgas sarunas ar draudzenēm. Depresijas pamats ir sevis žēlošana, tāpēc viņai vispirms ir jāsaprot, ka viņa nav upuris, kam citi dara pāri, bet gan skolniece, kurai kaut kas ir jāmācās, un tie citi, ir tikai instrumenti Dieva rokās, lai Anna nevarētu izvairīties no mācībām.

Dievišķā enerģija pieaug, ja cilvēks regulāri lasa Mācību vai citus svētos rakstus, bet arī tam ir jāvelta pietiekami ilgs laiks katru dienu. Annai ir izvēle – turpināt grimt tumsas enerģijā arvien dziļāk vai transformēt to pozitīvajā enerģijā, atbrīvojoties no saviem stresiem, apgūstot Mācību un sākot īstenot savu radošo potenciālu.