Vai cilvēks viena iemiesojuma laikā var nonākt pie Dieva? 14.09.2017
Jautājums: vēl neko nezinot par turpmākajiem etapiem, vai cilvēks viena iemiesojuma laikā iziet cauri visiem etapiem?
Kāpēc šāds jautājums.
Ja pēc pirmās nodarbības vēl nesapratu vai stāvu pie vārtiem, vai jau esmu iekšā, pēc otrās – domāju, sevis izzināšana un iepazīšana var notikt mūžīgi, bezgalīgs process. Tad šodien klausoties mani sāk pārņemt sajūta (sakarā ar dažiem pēdējo dienu notikumiem), ka esmu jau trešajā posmā. Un atkal padomāju, ļoti atbildīgs posms ar iespējamo atkrišanu atpakaļ un tas jau gan iespējams man nebūs pa spēkam, jo priekšā ir man pat zināmi notikumi/pārbaudījumi, kurus varu neizturēt. Ar lielu atvieglojumu beigās izdzirdēju, ka tagad pārtraukums līdz novembrim. Tātad ir laiks gan mēğināt un ir kur tiekties, jo kad klausies lekciju un saproti, ka iet runa par Tavu stāvokli, viss liekas saprotams labāk. Bet jūtu, ka iekšēji jūtos kā sportists, maratonists kaut kāds. Jauni mērķi, uzdevumi, sasniegumi un …. Steiga, stress.
Esmu nepacietīga principā un vēl joprojām ir pieķeršanās rezultātam. To jūtu pēc savas spēcīgās vēlmes ātrāk izveseļoties un bailēm, ka tas var nenotikt. Ar to arī ir saistīta pastiprināti biežā vēdera izeja pēdējo nedēļu (pareizi?), kas pie mana veselības stāvokļa ir galīgi lieka (jau tā mazā svara kritums). Kā tikt galā ar šo stresu? Etapu iziešana taču nav sports, bet dzīve, process, tam jānorit kaut kā organiski, mierīgi, ar prieku. Tagad vēl klāt bailes atkrist atpakaļ, neievērot dievišķos likumus, kurus tik perfekti nemaz nezinu….
Vakar, skaitot lūgšanu pie loga pielaidās krāšņs sīlis, vēlāk viņš atgriezās vēlreiz un iesitās logā, pēc tam aizlaidās. Uztvēru to kā labu zīmi. Vakar un šodien jau divi man pazīstami cilvēki ir griezušies pie manis ar problēmām – ļoti nopietnas saslimšanas. Nevienam neuzspiežot, vienkārši padalījos ar informāciju no Domātāja un vienai ieteicu pievienoties atbalsta grupai. Līdz lekcijai vēl domāju, vai es tā drīkstu?! Man pašai ir palīdzība nepieciešama un pati vēl tik maz ko saprotu! Pēc lekcijas padomāju un ja nu tie ir tie pārbaudījumi?! Es tikai vēl mācos dot neko neprasot pretim, ģimenē tas man ne tik labi izdodas un tagad man jādod citiem, vai varēšu negaidīt pat paldies pretim?!
Es esmu ļoti pateicīga, ka man ir kam pajautāt. Paldies Elvita!
Elvita Rudzāte atbild: Teorētiski ir iespējams vienas dzīves (viena iemiesojuma) laikā sasniegt Dievu. Tieši tāpēc kristietība uzskata, ka nav reinkarnācijas, ka pēc nāves cilvēks aiziet mūžībā, bet faktiski tas izdodas tikai dažiem cilvēkiem, kurus mēs uzskatām par svētiem cilvēkiem jeb augstas apziņas cilvēki, kuri ir apguvuši visas mācības, lai izietu ārā no reinkarnācijas rata un sāktu kalpot cilvēcei jau no Smalkā plāna kā Gaismas Skolotāji jeb Dievišķie Valdoņi.
Nonākšana pie Dieva var būt sapnis, bet ne vēlme. Tiklīdz mēs to pārvēršam par vēlmi, tā Dieva sasniegšana kļūst neiespējama. Ceļš pie Dieva nevar būt sports. Tieši sportiskā attieksme rada nepacietību, bet Dievs pie Sevis neņem nepacietīgos. Es personīgi priecātos, ja man izdotos šīs dzīves laikā sasniegt Dievu, bet es to neesmu sev izvirzījusi kā mērķi, un tas pat nav mans sapnis. Es vienkārši eju uz priekšu tādā tempā kā varu un cik nu tālu šīs dzīves laikā tikšu, tik būs labi, jo es zinu, ka varēšu Ceļu turpināt nākamās dzīves laikā. Lekciju ciklu Ceļš pie Dieva es vadu tāpēc, lai cilvēki labāk izprastu kāds tas ir un kas notiek laicīgā dzīvē katrā Ceļa posmā. Man personīgi šīs zināšanas ļoti palīdz virzīties uz priekšu un tāpēc es ar tām dalos, kaut arī neesmu sasniegusi gala punktu.
Cilvēks Ceļā pie Dieva iet līdzīgi kā mazi bērni, kas rotaļādamies paskrien pa ceļu uz priekšu, tad atkal skrien atpakaļ, vēl paspēle paslēpes, sēžot krūmos un tad atkal turpina Ceļu. Dievs atļauj cilvēkam paskatīties, kas notiek tālākos Ceļa posmos, bet ja cilvēka apziņas līmenis vēl nav sasniedzis noteiktu pakāpi, lai viņam Dievs atļautu palikt Dieva tuvumā, tad viņam ir jāatgriežas tajā līmenī, kurā viņš šobrīd var uzturēties atbilstoši savam apziņas līmenim. Līdzībās runājot, mēs varam skolēnus aizvest uz uzņēmumu un parādīt kā pieaugušie strādā, bet mēs nepieņemsim skolēnu darbā, jo viņš vēl tam nav gatavs. Tāpēc iespēja izbaudīt tās sajūtas, kas piemeklē Ceļā pie Dieva, var būt daudziem cilvēkiem, bet tikai retajam Dievs atļauj palikt.
Solvita drīkst un pat vajag sniegt palīdzību tiem, kam viņa spēj palīdzēt ar to pieredzi, ko pati ir guvusi, jo vislabāk ieklausās tieši tajā, kas pats ir izgājis caur šo pieredzi. Tad, kad viņa būs sniegusi palīdzību, tad jau viņa redzēs vai gaida pateicību vai vienkārši izjūt prieku, ka kādam spēj palīdzēt. Tas nekas, ja saprot, ka gaida pateicību, jo tas būs kā tests priekš pašas Solvitas cik tālu viņa ir tikusi. Dievs atļauj mums kļūdīties, ja tikai mēs mācāmies no savām kļūdām un turpmāk tās vairs neatkārtojam. Tāpēc es iesaku Solvitai tik ļoti nedomāt cik tālu viņa ir tikusi Ceļā pie Dieva, bet gan iet uz priekšu tādā tempā kā viņa var. Ja viņa vēlēsies kādu apsteigt, tad izkritīs eksāmenā, jo šajā Ceļā sacensības nenotiek.