Kāpēc negaidīti zaudējām mīluli kaķenīti? 29.09.2017

Gunita jautā: Gribu lūgt padomu – tikko kā zaudējām pēkšņi un traģiski savu ģimenes mīluli kaķenīti, kura neplānoti ienāca mana un manas otrās pusītes kopdzīves sākumā. Visi dzīvojām ļoti draudzīgi un kaķenīte bija mums kā bērniņš, kurš šobrīd neskaidru iemeslu pēc nav pieteicies. Pēdējā laikā apmeklējam arī ārstus, lai bērniņš ienāktu ģimenē. Savukārt kaķenīti burtiski dievinājām – šobrīd ir šoks un nesapratne, kāpēc viņa cieta negadījumā, kāpēc pāragri aizgāja no mums – vai ir iespējams, ka mūsu mīļais draudziņš aizgāja, lai atbrīvotu vietu pašu bērniņam? Jāpiebilst, ka kaķītim bija ļoti laimīga dzīve un cerējām, ka vēl ilgi dzīvosim kopā….burtiski sabruka mūsu
mazā pasaulīte.

Elvita Rudzāte atbild: Kaķenītes aiziešana noteikti bija kāda Dieva dota zīme, bet tās izpratne varētu sagādāt grūtības. Kaķis parasti neaiziet tāpēc, lai dotu vietu bērniņam, jo kaķis labprāt piedalās bērna audzināšanā.

Svarīgi ir saprast, kāpēc ģimenē nenāk bērniņš, kāpēc neviens gars neizvēlas šos vecākus? Es no Gunitas rakstītā tā arī nesapratu, vai ģimenes attiecības ir oficiāli reģistrētas? Ja nē, tad tas ir pirmais uzdevums, kas ir jāizdara, ja Gunita vēlas, lai viņas bērns būtu laimīgs.

Nākamais, kas pievērsa manu uzmanību Gunitas vēstulē, bija vārdi: “…kaķītim bija ļoti laimīga dzīve…”. Kā Gunita zina, ka kaķītim bija laimīga dzīve? Kāpēc cilvēki domā, ka kaķis dzīvojot ģimenē ir laimīgāks par kaķiem, kuriem nav savas mājas? Kaķis simbolizē brīvību un neatkarību. Ja kaķa brīvība kaut kādā mērā tiek ierobežota, tad kaķis jūtas ļoti nelaimīgs, kaut arī ir labi aprūpēts un mīlēts.

Vai Gunita ar savu otro pusīti jūtas iekšēji brīvi? Vai viņus neierobežo ekonomiskas saistības vai pieķeršanās dzīves vietai utt.? Bērni negrib nākt iemiesojumā pie vecākiem, kur viņus sagaida nebrīve. Arī liela pieķeršanās ir nebrīve, jo bērns nespēj spert ne soli, jo vecāki noteikti ierobežos katru soli, lai tikai bērnam būtu labāk. Dzīves gudrība māca – pārmēru labais rada slikto. Pārmēru liela mīlestība, kas patiesībā nav mīlestība, bet gan pieķeršanās, rada negatīvu rezultātu, un vecāki nevar saprast, kāpēc viņu lolojums ir pret viņiem tik negatīvs? Vai tieši tas nenotiek Gunitas ģimenē? Iesaku Gunitai padomāt, kā viņa izturētos pret bērnu, kā to audzinātu, ja viņu ģimenei Dievs uzdāvinās bērniņu? Vai viņa ļaus bērnam pašam izvēlēties  kādos pulciņos iet vai neiet? Vai viņa ļaus bērnam brīvi draudzēties ar tiem bērniem ar kuriem viņš gribēs draudzēties, vai norādīs, ar kuriem bērniem būtu jādraudzējas? Vai viņa ļaus bērnam pašam izvēlēties izglītības iestādi, kur mācīties, vai vēlēsies bērnu laist prestižā skolā?

Atcerieties, ka patiesa mīlestība ir brīvība. Pieķeršanās ir saite, kas ierobežo. Bērns, kas zina, ka viņu sagaidīs nevis vecāku mīlestība, bet vecāku pieķeršanās, negrib nākt pie šādiem vecākiem. Pie šādiem vecākiem nāks tikai bērns, kuram no iepriekšējām dzīvēm ir palikusi neapgūta pieķeršanās mācība.

Iespējams, ka Gunitas ģimenes neapgūtās mācības ir pavisam citas, es tikai parādīju piemēru, kā ir jādomā. Sirds dziļumos Gunita pareizo atbildi zina, pienācis laiks par šo atbildi padomāt.