Kā atrast īsto dzīves ceļu? 04.10.2017
Sanita jautā: Lieta ir tāda, ka es kādreiz Jums jau rakstīju par savām mācībām. Ir tā, ka es tagad pametu mācības un nepabeidzu viņas. Un, arī lepojos ar to!!! Man salasījās papilnam nepabeigtu darbu, jo mani neuzrunāja pati mācība!!! Tur ir GALVENAIS tā, ka teorija smagi atšķiras no prakses par kādiem 100 % ( manā vērtējumā ) un kā tas dabā notiek. Tas bija tas īstenākais murgs, ko nevarēju izturēt!!!
Un, vēl pats GALVENAIS bija tas, ka telpa bija nenormāli maza, gaisa nebija, smaka drausmīga, man beigās uzmetās kaut kāda psoriāze no tā visa. Varu droši teikt, ka izglītības iestāde galīgi nedomāja par saviem studentiem. Pasniedzēja arī katru reizi apgalvoja, ka es tam nederu. Bija tā, ka man tur nepatika jau no pašas pirmās dienas!!! Es, nejutu tur savu piederību. Bija tā, ka es biju laimīga, kad no turienes tiku projām. Draugs, kurš man tās mācības apmaksāja, tagad ir ļoti dusmīgs. Saka, ka es nezinot naudas vērtību un man saka, ka vajag pastrādāt kādu smagu darbu, tad es zināšot, ka tās mācības man derēja.
Es, nesaprotu, kā man reaģēt uz šo visu atgadījumu??? Kā atrast īsto dzīves ceļu???
Elvita Rudzāte atbild: Īsto dzīves ceļu cilvēks atrod tad, kad sāk apgūt Dievišķo zinātni jeb Gaismas Skolotāju doto Mācību. Nav tik svarīgi ar kādu Skolotāju viņš sāk šo ceļu, pats svarīgākais, lai viņš iemācīto praktizē, jo zināšanām bez to pielietojuma dzīvē nav nekādas vērtības. Ja skolnieks mācās un iet pa pareizo ceļu, tad viņš saņem norādes un palīdzību no saviem Skolotājiem. Norādes tiek saņemtas miegā un nomoda stāvoklī atbilstoši apziņas līmenim.
Varu padalīties savā pieredzē. Līdz 2000.gadam es biju absolūta ateiste, kas neticēja Dievam un darīja visu, lai tikai attīstītu savu intelektu un ietu veiksmīgu karjeru. Man tas izdevās ļoti labi, bet 1999.gadā Dievs man deva pirmo zīmi (man konstatēja audzēju), ka Viņš mani apturēs, ja es nesākšu attīstīties garīgi. Es šo zīmi neuztvēru, turpināju iesākto maldu ceļu un tad 2000.gadā man gandrīz nomira bērns. Patiesībā viņš jau bija aizgājis uz Smalko plānu (atradās komā), bet Dievs bija žēlsirdīgs pret mani – bērns atgriezās fiziskajā plānā. Pēc šā atgadījuma es uzdevu Visumam jautājumu – vai tiešām Dievs eksistē? Tiklīdz bija izskanējis mans jautājums, tā nāca atbildes un es uzzināju par savu pirmo Skolotāju Vīlmu Lūli. Tā sākās mans garīgās attīstības ceļš, kas no Vīlmas Lūles aizveda pie Avatāra Šri Satja Sai Babas un pēc tam pie Gaismas Valdoņiem un citiem viediem Skolotājiem.
2003.gadā, kad manis vadītajā biznesā viss bija lieliski, es sajutu neapmierinātību ar dzīvi. Es nespēju atrast šai neapmierinātībai izskaidrojumu, jo viss bija labi gan darbā, gan personiskajā dzīvē, jo pateicoties Vīlmas Lūles mācībai es biju sakārtojusi attiecības “visās frontēs”. Kā šodien atceros to brīdi, kad gāju pa Rīgas centru un biju tik neapmierināta pati nezinu ar ko, kaut arī sapratu, ka man dzīvot ir garlaicīgi, jo visi mērķi bija sasniegti. Es neapzināti uzdevu jautājumu savai sirdij – kas man ir jāizdara, kāpēc esmu iemiesojumā? Atbilde bija zibenīga un īsa – tev ir jāizveido netradicionāla skola. Es skaidri zināju, ka šo atbildi neesmu pati izdomājusi, jo par skolām vispār nedomāju, tas mani neinteresēja.
Tieši tāpēc, ka sapratu, ka atbilde nav manis izdomāta, sāku meklēt informāciju par netradicionālām skolām, uzrunājot cilvēkus, kas bija pabraukājuši pa pasauli un zināja vairāk par mani. Es uzzināju, ka ziemeļu valstīs ļoti attīstītas ir tautas augstskolas, un tāpēc ar domu biedriem devāmies tās apskatīt uz Somiju un Norvēģiju. Tas mūs iespaidoja, tomēr sapratne, ka mums ir jāizveido Sokrata tautskola nāca tikai 2007.gadā, jo bija nepieciešams laiks, lai es augtu garā. 2009.gadā es sapratu, ka Siguldā ir jāattīsta vieta, kur cilvēki varētu paplašināt savu apziņas līmeni un izjust Augstāko spēku klātbūtni, un 2010.gadā tika atklāts Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks. Šo septiņu gadu laikā parks ir attīstījies līdz nākamajai pakāpei, kad būtu jāsāk būvēt skolas ēka, bet Dievs man nedeva naudu ēkas būvniecībai, jo kaut kas manos plānos nebija pareizi. 2016.gada 24.decembrī es saņēmu jaunu uzdevumu – dibināt biedrību “Dzīvot pēc Sirdsapziņas”, un šo uzdevumu es izpildīju jau 2017.gada februārī. Biedrībā “Dzīvot pēc Sirdsapziņas” strādājot pie Latvijas pārvaldības modeļa, apskatot dažādas jomas, nonācām pie secinājuma, ka visu izmaiņu pamatā ir sabiedrības apziņas līmeņa paplašināšana, un sekoja nākamais uzdevums – nodibināt Sirdsapziņas skolu.
Kopš 2003.gada, kad sirds atbildēja uz manu jautājumu, ka man ir jāizveido netradicionāla skola līdz sapratnei, ka ir jāizveido Sirdsapziņas skola ir pagājuši 14 gadi (2 reizes 7 gadu cikls). Šis ceļš ir bijis pakāpenisks, ar pārbaudījumiem, jo, lai veiktu tādu uzdevumu ir jāsasniedz noteikta iesvētījumu pakāpe. Tagad ir sācies jauns cikls, kas ievieš diezgan būtiskas pārmaiņas manā dzīvē, bet esmu garīgi šīm pārmaiņām gatava un redzu kā Augstākie spēki mani atbalsta, tikai jāstrādā un jāpielieto praksē gūtās zināšanas.
Varbūt Sanitai rodas jautājums, kāpēc es spēju sadzirdēt savu sirdi, bet viņai tas nav izdevies? Tāpēc, ka es kopš 2000.gada apzināti eju garīgās attīstības ceļu, turpinot katru dienu mācīties un iemācīto praktizēt dzīvē, daloties ar savām zināšanām ar citiem, un sniedzot savu palīdzību tik cik Dievs man to atļauj. Augstākie spēki redz manu paveikto, tāpēc arī sniedz man visu iespējamo atbalstu. Viņi ir gatavi palīdzēt ikvienam garīgā ceļa gājējam, dodot norādes par Dievišķajiem uzdevumiem, arī tev, ja tikai esi gatavs atgriezties pie Dieva un Kalpot Viņam.