Kādēļ daļa sieviešu zīda bērnus līdz tie atsakās, vai vispār bērns pats atteiksies? 10.10.2017
Jana jautā: Nu jau labu laiku man ir aktualizējies jautājums par krūts barošanu. Grūti izšķirt, kur ir tā robeža starp pašuzupurēšanos un egoismu. Svētie raksti aicina mātes zīdīt savus bērnus līdz 2, citviet 3 gadu vecumam. To, ka piens ir “galvā” manī nerada šaubas. Pirmo bērnu zīdīju līdz 2 gadiem, biju ļoti priecīga, ka spēju dāvāt savu siltumu pēc pieprasījuma. Šobrīd, kad gaidu 3. mazuli, manī mostas šaubas, vai vēlos zīdīt, tā sauktajā tandēma barošanā.
Protams, es esmu nogurusi, jo jau viengadnieks 80 % no nakts pavada pie pupa. Iepriekš minējāt, ja mājā ir negatīvas enerģijas, tad tas traucē bērnam gulēt ciešā, saldā miegā. Māju, sevi esmu tīrījusi jau neskaitāmas reizes. Vai tas nav arī pieradums? Pirmais bērns pirmās dienas pēc nošķiršanas skuma, tomēr es to neuztvēru kā traģēdiju, jo tāpat diendienā bijām kopā, paralēli sāka vairāk ēst rupjo barību, kļuva patstāvīgāka. Manīju, ka meitai bija vieglāk koncentrēties uz dažādām aktivitātēm, jo ik pa 10 minūtēm prātu nejauca vēlme pēc pupa.
Kādēļ daļa sieviešu zīda bērnus līdz tie atsakās, vai vispār bērns pats atteiksies? Kas ir labākais no garīgā skatījuma? Vai tā nav pašuzupurēšanās? Bailes, ka būšu laba mamma tikai tad, ja atdošos pēc pieprasījuma kaut 10 gadus? Vai tad šis pieprasījums ir jāuztver kā kompliments par to, ka ir cieša saite? Manuprāt visbūtiskākais ir attiecības starp abiem vecākiem.
Esmu novērojusi, ka tad, kad guļamistabā virmo mīlestība, tad bērni jūtas vismierīgākie, priecīgākie. Kur tad paliek
atbildība pret vīru, pret sevi kā sievieti…
Lūdzu palīdziet man rast atbildes, kas ir vislabākais ne tikai bērniem, bet ģimeni kopumā.
Elvita Rudzāte atbild: Mani pārsteidza Janas vārdi – atdošanās pēc pieprasījuma. Bērna barošana nevar būt atdošanās pēc pieprasījuma, bet es spēju saprast, kāpēc tā Jana jūtas, jo viņa baro bērnu, tad kad bērns to prasa, bet bērns prasa ļoti bieži.
Tagad padomāsim loģiski, kas tad notiek, kāpēc bērns bieži prasa ēst? Iztēlojieties, ka jūs esat izslāpis. Lai padzertos, jums nepieciešama viena glāze ūdens, bet jums iedod padzerties vienu ēdamkaroti. Drusciņ vieglāk paliek, bet pēc brīža jūs izjūtat atkal tikpat lielas slāpes un jums atkal iedod padzerties vienu ēdamkaroti. Manuprāt loģiski, ka jūs prasīsiet dzert ik pa brītiņam.
Tagad padomāsim kā ir ar bērnu. Bērns grib ēst, viņam iedod māte pupiņu. Pēc brīža bērns sāk raudāt un māte, lai nomierinātu bērnu dod pupiņu. Bērns ieēd nedaudz un atkal sāk raudāt, un māte atkal bērnam, dod pupiņu utt. Tā patiešām izveidojas pieradums, ka bērns var dabūt kāroto tiklīdz ieraudas.
Es nezinu vai tā ir, bet iespējams mātei, kas bieži liek bērnu pie krūtīm, piens neatjaunojas vajadzīgā daudzumā, un tieši tāpēc bērns nespēj vienā reizē paēst tik daudz, cik nepieciešams. Tāpēc viņam jāprasa ēdiens bieži, mazās devās.
Garīgajā skatījumā viena no cilvēciskajām īpašībām bērnos un pieaugušajos ir jāattīsta disciplīna. Kad es biju jauna, tad man mācīja bērnu barot noteiktos laika intervālos un starplaikā bērns zīda knupīti. Zīdainim šie intervāli bija mazāki, bet bērnam augot intervāli pieauga. Bērns jau no zīdaiņa vecuma sāk mācīties disciplīnu, ka ēšana nenotiek nepārtraukti, bet noteiktos intervālos. Ja bērns ieraudas, tas nenozīmē, ka viņš grib ēst. Viņš patiešām vēlas mātes mīļumu, paauklēšanu, aprunāšanos, bet māte tā vietā, lai veltītu viņam uzmanību, pieliek pie pupa, radot no tā atkarību.
Tagad mēģināsim iztēloties sevi bērna vietā. Ģimenē starp vecākiem ir kaut kādi sarežģījumi un bērns ir ļoti satraucies par šo situāciju, jo ļoti mīl abus vecākus. Viņš savu satraukumu pauž raudot. Ja pie viņa pienāk abi vecāki vai vismaz viens no vecākiem, tad viņš jūtas drošāk. Brīdī, kad viņš nejūtas droši, viņam mamma piedāvā vislielāko baudu – zīst pupu, kas patiešām bērnu nomierina vislabāk. Ne velti ir izdomāti knupīši, lai bērns spētu nomierināties. Pie reizes bērns vēl ieēd mātes gardo pienu. Tad diezgan ātri bērns saprot, ka katru reizi kā viņš ieraudas, viņš spēs baudīt šo prieku, kāpēc lai to nepieprasītu?
Es neesmu pret bērnu ilgu barošanu ar mātes pienu, jo tas patiešām ir visveselīgākais ēdiens, bet manuprāt kļūda ir tā, ka barošana notiek nedisciplinēti, bērnā neizveidojas pareizs ēšanas režīms. Es pat labprāt ieteiktu psihologiem papētīt bērnu disciplinētību dažādos vecumposmos, kas saņēmuši mātes pienu tiklīdz pieprasījuši, salīdzinot ar bērniem, kas ēduši noteiktos intervālos. Mana hipotēze, ka bērni, kas no zīdaiņa vecuma ir radināti ēst noteiktos intervālos, ir disciplinētāki un patstāvīgāki, nekā bērni, kuri nepārtraukti ir bijuši mātei pie krūts pēc pieprasījuma. Vai tā ir, tas būtu jāpārbauda pētījumā.
Manuprāt, bērns pats atsakās no mātes piena brīdī, kad novērtē, ka cita barība viņam garšo labāk un dod lielāku sāta izjūtu. Bet, ja viņš mātes pupiņa zīšanu uztver nevis kā izsalkuma remdināšanu, bet kā baudu, tad viņš no šādas baudas atteikties nevēlēsies. Vai pieaugušie ir gatavi atteikties no savām baudām?
Jebkurā gadījumā bērnam ir savs dienas režīms, bet ja šāda režīma nav, tad veidojas haoss. Par nelaimi ļoti drīz šajā haosā ir iesaistīta visa ģimene, jo vecāki nav izgulējušies, nav bijis laika savstarpējam mīļumam un sākas strīdi, kas vēl vairāk uztrauc bērnu, kas pieprasa pastāvīgu mātes klātbūtni.
Viennozīmīgi sievai ir jāvelta laiks arī vīram, jo vīrietis smeļas spēku no sievietes mīlestības. Bet kā pārgurusi māte spēs dot mīļumu vīram, ja jūtas pilnīgi iztukšota? Tieši tāpēc disciplīna jeb dienas režīms ir tik svarīgs jebkurā ģimenē, lai sievietei pietiktu laika gan pabarot ģimeni, gan uzkopt māju, gan sniegt mīļumu savam vīram un bērniem. Disciplīna ir nepieciešama arī bērnam, lai viņš prastu turpmākajā dzīvē ievērot noteiktu kārtību.
Atcerieties, ka haoss grauj, bet kārtība būvē.